Atis Klimovičs: Partijas atsedz savu seju 9
Prasmīgi novadītas pirmsvēlēšanu debates sniedz daudz informācijas vēlētājam, ja vien tas uzmanīgi noklausās tajās. Tad, grozies, kā gribi, savu patieso seju partijām nenoslēpt un skatītāju nepiemānīt. Tā noticis arī šoreiz, jo “Delfu” rīkotā diskusija par valsts aizsardzību ļāvusi noskaidrot, kas partiju lācīšiem vēderā. Pie tam, runājot par divām – “Saskaņu” un “KPV LV” –, šo partiju pārstāvji, visdrīzāk negribot, patriotiski noskaņotam valsts neatkarību aizstāvošam pilsonim atstājuši īpaši nepārliecinošu iespaidu.
Pieminēšanas vērta, tobrīd tika spriests par vēlamo Zemessardzes apjomu, ir “KPV LV” pozīcija – Latvijā jābūt 1,7 miljoniem zemessargu. Tā norādīja Atis Zakatistovs un drīz pateica, ka pilsoņi vēlas zināt, kā valsts viņus aizsargās. Skaidrs, ka “KPV LV” nav sevi apgrūtinājusi ar iedziļināšanos aizsardzības jautājumos. “Saskaņas” pārstāvis, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) atvaļinātais virsnieks Raimonds Rublovskis uzsvēra savas partijas pozīciju – sevišķo uzdevumu vienības stiprināšanu. It kā atbilstoši jaunajam tehnoloģiju laikmetam, taču šis ieteikums neatbilst šodienas realitātei, ko sauc par konvenciālo karu.
Pašreizējos apstākļos ar nelielām specvienībām ir krietni par maz un tādēļ Latvijas bruņotie spēki tagad saņem vieglās bruņumašīnas un artilēriju – pašgājējhaubices. Vienlaikus “Saskaņas” pārstāvis iebilda pret zemessargu skaita ievērojamu palielināšanu un atteicās atzīt, ka Krievijas masu mediji veic propagandas karu pret Latviju, kam nav nekā kopīga ar žurnālistiku. Arī Rublovska atkārtotais atgādinājums, ka par visu gādās NATO 5. paragrāfs un tādēļ Latvija var neiespringt par saviem aizsardzības spēkiem, ir klajā pretrunā ar alianses vadlīniju, kas paredz dalībvalstu lielāku vērību savai aizsardzībai.
Arī pašreiz valdošās koalīcijas partijas, kuru pārstāvji veltīja armijas un Zemessardzes karavīriem emocionālas uzslavas, nav vienoti skatījumā uz NBS attīstību. Tajā skaitā par vēlamo Zemessardzes skaitlisko sastāvu. No vienas puses, tiek runāts par visaptverošu aizsardzību, bet, no otras, tikai “Jaunā Vienotība” savā priekšvēlēšanu programmā norādījusi, ka lielākās militārās struktūras jeb Zemessardzes sastāvā jāatrodas 20 tūkstošiem cilvēku. Atturīgs šajā jautājumā bija ZZS pārstāvis Raimonds Bergmanis, kurš, protams, pārzina reālās spējas un speciālistu karavīru resursus. Taču tas nepārprotami nepalīdz saprast, ko nozīmē aizsardzības resora vadītāja teiktais par visaptverošo aizsardzību.
Arī diskusijā skartais Somijas piemērs gluži labi nedarbojas, jo šajā valstī ir stingri noteikts, ka kara gadījumā NBS rīcībā sevi nodod 285 tūkstoši vīru un sievu. Skatot iedzīvotāju daudzumu abās valstīs, iegūstam mums nepieciešamos 100 tūkstošus. Lai saprastu, ka šis skaitlis nav no zila gaisa tverts, nepieciešams pievērst uzmanību tam, cik lielā teritorijā karadarbība norisinās divos Ukrainas apgabalos un cik cilvēku šajā laikā tur izgājuši cauri frontes ikdienai.
Tomēr šāds apbruņotu cilvēku daudzums, ko ideālā gadījumā varētu iesaistīt Latvijas aizsardzībā, šobrīd ir pilnīgi nesasniedzams. Nav pat saprotams, kā tuvākajos gados pietuvoties pirmajam pakāpienam – 12 tūkstošiem. Tas lai būtu viens no galvenajiem neatkarīgas valsts sardzē stāvošas jaunās valdošās koalīcijas uzdevumiem – saprast, kādā veidā panākt ieinteresētu un masveidīgu pievienošanos Zemessardzei. Vēl nepieciešams atbalstīt Ināras Mūrnieces teikto par sabiedroto, pirmkārt, ASV, papildu armijas vienību izvietošanu Latvijā.
