Bēgļu stāsti: “Es nezinu, vai mūsu mājas Harkivā vēl ir vai nav. Nav arī, kam to pajautāt” 11
Līga Vīksna, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No Krievijas karaspēka plosītās Ukrainas bēgļu ceļš līdz drošai patvēruma vietai ir garš un pārbaudījumiem pilns. Alūksnes novadā katru nedēļu iebrauc apmēram simt kara bēgļu no Ukrainas.
Alūksne bēgļiem kopš marta pārsvarā ir kā īslaicīga patvēruma vieta, lai atgūtu spēkus tālākam izvēlētajam ceļam. Šajā pierobežas pilsētā bēgļi tiek sagaidīti, paēdināti, izguldīti un apgādāti ar pirmās nepieciešamības precēm.
Par to gādā Alūksnes un Apes novada fonds (AANF), daudzi brīvprātīgie un ziedotāji, vietējā pašvaldība. Ir arī ukraiņi, kuri Alūksnē paliek ilglaicīgi, ja izdodas atrast darbu un dzīvesvietu.
Brīvprātīgie Helēna un Jons
Alūksnieši Helēna un Jons Luskjaviči arī ir brīvprātīgie, kuri palīdz bēgļiem. Ikdienā Helēna strādā par skolotāju bērnudārzā, bet Jons ir kurpnieks un strādā celtniecībā. Kopš 13. marta, kad saņēmuši Rīgas paziņu telefona zvanu ar lūgumu atvest no Luhamā–Šumilkinas (Igaunijas–Krievijas) robežas ukraiņu bēgļu ģimeni ar sešiem cilvēkiem, viņi regulāri pārvadā bēgļus ar savu vieglo automašīnu.
No Alūksnes līdz Luhamā ir 53 kilometri. “Mūsu uzdevums bija viņus Alūksnē iesēdināt satiksmes autobusā uz Rīgu, kur viņus sagaidīs paziņas. Bet bēgļi aizkavējās, jo uz robežas bija ilgas pārbaudes, arī tagad tā bieži ir, tādēļ nepaspēja uz pēdējo autobusu.
Biju izvārījusi viņiem zupu, bet bija jādomā, kur viņus izmitināt līdz rītam. Sazinājos ar Zeltiņu pagasta vadītāju Elitu Laivu un aizvedām bēgļus uz bijušās Zeltiņu skolas telpām,” atceras Helēna Luskjaviča.
Divas nedēļas bijis klusums, bet pēc tam Luskjaviči sākuši saņemt telefona zvanus ar lūgumu pēc palīdzības teju katru dienu.
Līdz šim Jons ar savu vieglo automašīnu pārvedis vairāk nekā 600 bēgļus, kuri te ierodas no Luhanskas un Doneckas. “Reizēm vīrs uz robežu brauca pat piecas reizes dienā. Igaunijas robežsargiem ir vīra tālruņa numurs, un viņi zvana, kad kāda ukraiņu ģimene pārgājusi robežu.
99 procenti tie ir bēgļi, kuri saviem spēkiem izkļuvuši no Ukrainas caur Krieviju līdz šim robežkontroles punktam. Mūsu paziņu paziņām bija kontakti ar sievieti Pleskavā, kura palīdz Ukrainas bēgļiem šķērsot Krievijas robežu, un arī mēs sākām sazināties ar šo sievieti par organizētāku bēgļu vešanu,” stāsta Helēna.
Saprotot, ka bēgļu kļūst arvien vairāk, aprīlī Helēna sazinājās ar Alūksnes novada pašvaldību, izzinot plašākas palīdzības iespējas, un ar AANF vadītāju Dzintru Zvejnieci.
“Fonds mums palīdzēja ar degvielu, rosināja arī pašus bēgļus vērsties fondā pēc palīdzības. Savukārt ar sievieti Pleskavā sazinājās amerikāņu organizācijas “Rubikus” pārstāvji, kas ļoti palīdz ukraiņu bēgļiem – sastāda pārvadāšanas maršrutus, ir saziņas platforma brīvprātīgajiem, palīdz bēgļiem finansiāli, apmaksā arī autobusus bēgļu pārvadāšanai no Maskavas līdz Alūksnei,” stāsta H. Luskjaviča.
Jons citstarp atzīst, ka ukraiņi ļoti novērtē Latvijas svaigo gaisu, skaisto dabu un to, ka ap privātmājām nav žogu. “Emocijas ir dažādas. Ir pārsteigti par sirsnīgo uzņemšanu Alūksnē Zeltiņos – tādu viņi nav piedzīvojuši. Luhamā robežkontroles punkts ir ļoti labs, jo pārbaudes notiek ātri, Igaunijas pusē bēgļiem ir vagoniņš, kur patverties, kamēr gaida transportu. Latvijas puses punktos tādu ekstru nav. Savukārt Krievijas puse pārbaudes veic stundām ilgi, ģimenes ar bērniem stāv arī lietū un gaida,” saka Jons.
Trūkst darba un dzīvojamās platības
Pašlaik no Maskavas uz Alūksni divas reizes nedēļā organizēti brauc autobuss ar ukraiņu bēgļiem, atvedot 90 cilvēkus katru nedēļu. Papildus tam ir arī tādi bēgļi, kuri atbrauc ar privāto transportu, un tādi, kurus atved vēl citi brīvprātīgie.
Helēna secina, ka daudzi bēgļi tomēr gan toreiz, gan tagad brauc arī “uz savu galvu”, nezinot, kur un kā nokļūs, jo viņiem nav informācijas par palīdzības iespējām, bet jābēg ir, lai glābtu dzīvību.
“Dažiem ir daudz somu līdzi, dažiem tikai tas, kas mugurā. Starp bēgļiem ir sievietes, bērni, gados veci cilvēki. Daudziem līdzi ir mājdzīvnieki. Bija gulošs cilvēks ar amputētu kāju, ir cilvēki ar dažādām karadarbības rezultātā gūtām traumām. Kad pienāk autobuss Maskava–Rīga, daļu no atbraukušajiem Ukrainas bēgļiem izmitinām ģimnāzijas internātā, Zeltiņos vai Annā, bet daļa mēro ceļu tālāk uz Rīgu – Alūksnē uzkavējas tikai dažas stundas,” stāsta Helēna.
Helēna uzsver, ka uzņemt kara bēgļus Latvijā kļūst arvien grūtāk, jo trūkst izmitināšanas vietu. “Rīgas atbalsta centrs Ukrainas iedzīvotājiem, kas atrodas Kaļķu ielā 1, jaunos bēgļus tagad sūta pa visu Latviju, kur ir vēl brīvas vietas. Mums bija gadījums, kad no Alūksnes bēglis aizbrauca uz Kaļķu ielu, bet nākamajā dienā bija atpakaļ Alūksnē, jo te tika uzrādītas brīvas tranzītvietas īslaicīgai palikšanai. Palikt Alūksnes novadā ilglaicīgi reti kurš bēglis var, jo te viņiem nav darbavietu,” saka H. Luskjaviča.
Helēna rosina bēgļus doties uz Skandināvijas valstīm un Īriju, jo tur iebraucējiem ir labāka un ilglaicīgāka sociālās palīdzības sistēma nekā Latvijā. “Prāmji, kas kursē no Latvijas uz Vāciju, dod Ukrainas bēgļiem uz vienu reisu 30 bezmaksas biļetes, tādēļ bēgļi reizēm paliek Alūksnē pat nedēļu, kamēr sagaida bezmaksas biļetes,” saka Helēna.
Rūpes un iejūtība
Daudzi bēgļi ierodas arī no Ukrainas teritorijām, kuras tagad kontrolē Krievijas Federācija. Katram ir savs skaudrais stāsts. Jūlija Barzikina Alūksnē ieradusies no Harkivas. Vispirms 26. maijā atbrauca viņas mamma un tētis, cilvēki gados, Jūlija – pēc divām nedēļām, kad izdevās nokārtot dokumentus izceļošanai.
“Liels paldies brīvprātīgajiem, kuri ļoti palīdzēja. Diemžēl mans tēvs piedzīvoja insultu, ejot pa ielu Alūksnē. Kāds vīrietis uzreiz izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību, tika veiktas vajadzīgās procedūras – ja nebūtu šī vīrieša, tēvam tagad būtu daudz smagākas insulta sekas,” stāsta sieviete.
Jūlija saka sirsnīgu paldies Alūksnes ģimnāzijas internāta administratorei Sarmītei Zilauai par palīdzību, iejūtību un visām pārējām internāta darbiniecēm. “Sarmīte prata nomierināt manu mammu, sazinājās ar ārsti Aritu Prinduli, kura tēvu izmeklēja, izrakstīja medikamentus, ir ļoti kompetenta un cilvēcīga.
Mums Alūksnē tagad ir ne tikai dzīvesvieta, bet saņemam arī nesavtīgu atbalstu visās jomās. Šeit valdošā atmosfēra un attieksme mūs labvēlīgi ietekmē arī psiholoģiski, lai gan emocionāli pašlaik ir tik grūti. Es nezinu, vai mūsu mājas Harkivā vēl ir vai nav. Nav arī, kam to pajautāt, jo visi paziņas ir prom,” stāsta Jūlija.
Grib braukt ar auto
“Zinu, ka citviet bēgļiem nav tik labi apstākļi kā mums Alūksnē – ļoti skaista daba, ļoti labi cilvēki, pilsēta tik tīra, gados veci cilvēki šeit izskatās ļoti labi un paši vada auto. Man arī ir Ukrainā iegūta autovadītājas apliecība, bet pati mašīnu nevadu – gribētu instruktora vadībā iziet praktiskās nodarbības, lai varu braukt ar auto. Mašīna mums Alūksnē ir, jo vecāki šurp atbrauca ar savu auto, bet tēvs pēc insulta to vairs nevar vadīt, tādēļ man tas jāapgūst,” apņēmīgi saka Jūlija.
Jūlija ir grāmatvede, bet pašlaik Alūksnē atradusi apkopējas darbu turpat internātā, veic arī citus pagaidu darbus. “Arī par to paldies Sarmītei. Naudu vajag, jo jāpērk tētim zāles, vajag pārtiku. Pašlaik cenšos atrast Alūksnē savu dzīvesvietu mums ar tēti, mamma ir aizbraukusi atpakaļ uz Rietumukrainu un strādā,” stāsta Jūlija un atzīst: karš licis pārvērtēt vērtības.
“Redzu, ka Alūksnē cilvēki dzīvo pieticīgi, nepiešķir tik ļoti lielu nozīmi materiālajam stāvoklim, bet velta laiku savai izaugsmei, valodu apguvei, ceļo. Zinu, ka mana dzīve pēc kara nebūs tāda kā iepriekš, bet Alūksnē būšu guvusi tādu morālo atbalstu, kas dos spēku, atgriežoties Ukrainā,” stāsta Jūlija un atzīst, ka gatavojas Alūksnē palikt vēl vairākus mēnešus, mācīties latviešu valodu.
Meklē jaunu patvērumu
Ģimnāzijas internātā mitinās bēgļi ar traumām, dažādām veselības problēmām, ir mamma ar zīdaini, kuram Alūksnē bija pirmā medicīniskā apskate pie ārsta. Lielākā daļa – no Mariupoles. Visas telpas internātā pielāgotas tranzītvietām bēgļu izmitināšanai.
Apmēram 20 bēgļiem augustā aprit 120 dienas, kopš viņi tur uzturas, tādēļ ģimnāzijas internāta telpas būs jāpamet. “Pašlaik vēl nav zināms, kurp viņi dosies, jo atsaucība no Alūksnes dzīvokļu īpašniekiem ir ļoti niecīga,” teic Sarmīte Zilaua. Viņa uzteic ukraiņus, kuri Alūksnē tomēr atrod darbu: autoservisā, pansionātā, kokapstrādē, celtniecībā.
“Ukraiņi grib strādāt un strādā arī maz atalgotus darbus. Divas ukrainietes katru dienu iziet pilsētas ielās, klaušinās pa mājām pēc darba. Internātā viena ukrainiete kopj puķes, otra izkar veļu žāvēties, trešā atkal atbildīga par noņemšanu – viņi grib būt noderīgi. Reizēm vietējie izsaka piezīmes: “Paskat, ar kādu lepnu mašīnu tie ukraiņi atbraukuši!”
Bet nepadomā, ka tas ir vienīgais, kas viņam ir, varbūt aizlienēta, lai tik tālu ceļu izturētu,” saka S. Zilaua. Viņa uzsver – pašlaik uz internātu var nest saldumus ukraiņu bērniem, dārzeņus un pārtikas produktus, kas lieti noderēs maltīšu gatavošanai, jo valsts finansējums ēdināšanai tagad ir tikai mēnesim, pēc tam par ēšanu ukraiņiem jāgādā pašiem.
Ja ir darbs – paliek
Zeltiņos ukraiņu bēgļus izmitina kopš marta vidus, kad atbrauca četri cilvēki, meitenes mācījās arī Strautiņu pamatskolā, kur viņām ļoti patika, bet maijā – vēl seši, un visi dzīvoja Zeltiņu skolas ēkā. “Kopā tranzīta vietas Zeltiņos izmantojuši vairāk nekā 200 bēgļu.
Šobrīd dzīvot pastāvīgi palikuši četri. Pārsvarā brauc ģimenes ar bērniem, tostarp vīrieši, kuri jau guvuši traumas, kuriem ir mazi bērni vai kuri bēg no okupētajām teritorijām. Uz robežas ar Krieviju viņiem ir stundām ilgas pārbaudes, viņus pazemo,” stāsta Zeltiņu pagasta pārvaldes vadītāja Elita Laiva, kura ukraiņiem arī palīdzējusi atrast darbu – divas sievietes strādā Zeltiņu kokapstrādes uzņēmumā, viens vīrietis brauc strādāt uz kokapstrādes uzņēmumu piepilsētā, vēl viens celtniecībā, bet divas sievietes Gulbenē, ēdināšanas uzņēmumā. “Ja te ir darbs, tad ukraiņi paliek, ja nav – brauc tālāk, galvenokārt uz Vāciju, Holandi un Čehiju,” teic E. Laiva.
Pateicīgi par katru ziedojumu
Bēgļiem Alūksnē ir dažādas vajadzības – vajag medikamentus, personīgā transporta remontu, tehniskos palīglīdzekļus, apģērbu, higiēnas preces, zobārsta apmeklējumu. Saņemt šo palīdzību var ar AANF starpniecību. “Alūksnes novada pašvaldībā izveidota rīcības komisija darbam ar Ukrainas civiliedzīvotājiem.
Pēc novadu reformas fonds strādā arī Smiltenes novada teritorijā – sadarbībā ar Smiltenes novada pašvaldību un uzņēmējiem uz Ukrainu esam nosūtījuši ziedotās preces. Mūsu sadarbības organizācijas ir vairākas biedrības: “Latvijas ukraiņu kongress”, “Speciālo palīglīdzekļu parks”, “Ukrainas un Latvijas draudzība”,” stāsta AANF valdes priekšsēdētāja Dzintra Zvejniece. Daudzi ukraiņi Alūksni par savām mājām sauc jau piecus mēnešus.
Fonds organizē palīdzības sniegšanu arī cilvēkiem Ukrainā – nosūtītas jau četras kravas. “Alūksnietis Pāvels Čornijs, kuram Ukrainā ir radinieki, ļoti iesaistās labdarības akcijās, vācot līdzekļus džipiem Ukrainas karavīriem. Ir ierosināta ziedojumu vākšana ātrās palīdzības mašīnas iegādei, ko sūtīt uz Ukrainu,” stāsta AANF darbiniece Jolanta Baldiņa.
AANF darbinieki un brīvprātīgie, tostarp paši ukraiņi Sabiedrības centrā sadarbībā ar kafejnīcu “Ābols” organizē bēgļu ēdināšanu pirms brauciena tālāk uz Rīgu. Dz. Zvejniece atzīst – tam noderētu produktu, dārzeņu, konservējumu ziedojumi. “Tuvojas ziema, bēgļu ir daudz, paredzam, ka palīdzības apjomi arī palielināsies. Esam un būsim pateicīgi par katru ziedojumu,” teic Dz. Zvejniece.
Reģistrēti 1273 bēgļi
* Alūksnes un Apes novada fonds kopā ar Alūksnes novada pašvaldību gādā, lai bēgļiem būtu tranzītvietas Alūksnē (Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas internātā), Zeltiņu pagastā (bijušās skolas ēkā) un Annas pagastā (sporta angāra telpās), kur atgūt spēkus tālākam braucienam. Daļai izdodas atrast pastāvīgu dzīvesvietu Alūksnes novada teritorijā.
* Alūksnes novada pašvaldībā kopš 23. februāra (1.08.2022. dati ) reģistrēti 1273 bēgļi no Ukrainas, pašlaik pastāvīgi novadā uzturas 73. “Sākumā starp bēgļiem bija pārsvarā sievietes un bērni, bet tagad diezgan daudz ir arī vīriešu, kuri nav pensijas vecumā. Kopumā reģistrētas 429 sievietes, 496 vīrieši, 27 bērni vecumā līdz divu gadu vecumam, 321 bērns vecumā no diviem līdz astoņpadsmit gadiem,” teic Alūksnes novada pašvaldības darbiniece Māra Kovaļenko, kura strādā arī Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta centrā.
