Pārsteidzošs čekas dokumentu atradums. Atrastie materiāli atklāj informāciju par pēckara laika nacionālo partizānu kustību 4
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālā arhīva rīcībā nonākuši līdz šim nezināmi Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti, kas nejauši atrasti, veicot remontdarbus kādā ēkā Vidzemē.
Unikālais atradums skar VDK Madonas rajona nodaļas darbību pārsvarā pagājušā gadsimta 40.–70. gados.
Būs ko pētīt
“Pētniekiem būs diezgan pamatīgi ko tajos rakt,” atradumu raksturo Latvijas Nacionālā arhīva Izziņu un dokumentu izmantošanas nodaļas vecākais eksperts Gints Zelmenis.
Trīs biezas dokumentu mapes ir ļoti labā stāvoklī. Pārsvarā tie ir operatīvie materiāli, ziņojumi, nopratināšanas protokoli. Lielākoties ir runa par jauniem, unikāliem, pētniekiem nezināmiem materiāliem, kaut daļa materiāla ir izziņas no jau zināmām VDK krimināllietām.
Daļa dokumentu izpildīti rokrakstā, daļa drukāti uz rakstāmmašīnas. Visi teksti ir krievu valodā.
Kā vēsta uzraksts uz vienas no mapēm, tajā apkopoti materiāli par “bijušajiem nacionālās pagrīdes dalībniekiem, tiesātiem par īpaši bīstamiem noziegumiem, kas atgriezušies no ieslodzījuma vietām un specnometinājuma”, tātad par politiski represētām un “politiski neuzticamām” personām.
Otrajā mapē ir 60. gadu otrās puses un 70. gadu sākuma atskaites un izziņas par “operatīvo stāvokli” attiecīgajās Madonas rajona ciemu padomēs.
Trešās mapes saturs veidots haotiski, jo tajā, iespējams jau 1990. gadā, salikti dažādu laiku dažādas ievirzes dokumenti.
Tur atrodas gan 1989. gada pārskats par Madonas rajona Latvijas Tautas frontes nodaļu, gan Rīgā tapusi un pēc tam VDK reģionālajām nodaļām izsūtīta Latvijas PSR VDK priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Trubiņa 1988. gada februāra izziņa par “Helsinku-86” un citu pretpadomju aktīvistu darbībām.
Atmodas laikam pa vidu bez redzama iemesla salikti arī 40. gadu beigu materiāli par nacionālajiem partizāniem.
“Sistēmas tur nav nekādas. Šie papīri steigā no kaut kurienes salasīti. Ar kādu nolūku, to diemžēl pateikt nevaru,” komentē Zelmenis.
Parāda VDK ikdienas darbu
Tā kā dokumenti nākuši no Madonas čekas, galvenokārt tie vēsta par personām un notikumiem Vidzemē. Skaitliski lielākajā daļā ir runa par pēckara laika nacionālo partizānu kustību 40. gadu otrajā pusē un 50. gadu sākumā.
Bet varbūt pat interesantākas ir 60.–70. gadu operatīvo pilnvaroto rakstītās izziņas par situāciju tās vai citas ciema padomes teritorijā.
“Tās parāda, kā šajā laikā notika VDK ikdienas darbs. Tur sīki un smalki uzrādīts, ka tādā un tādā ciema padomē dzīvo tik un tik agrāk par pretpadomju noziegumiem tiesātie, tik un tik izsūtītie, tik un tik uztur sakarus ar ārzemēm. Minēts, ka daļa šo cilvēku uzvedas “pareizi”, bet cits lamājis padomju varu, slavējis dzīvi “buržuāziskajā Latvijā”, ka dažs jau izsaukts uz profilaktiskām sarunām,” stāsta arhīva pārstāvis.
Piemēram, vienā no 1969. gada izziņām atzīmēts, ka Saikavā kāds 1910. gadā dzimis Jānis Melngailis Oto dēls “bijušais aizsargs un teroristiskās Kureļa grupas biedrs, pieļāvis neveselīgus izteikumus apkārtējo klātbūtnē, izplatījis baumas par drīzu varas maiņu”.
Kāds Sarkanābols “bijušais bandīts”, tas ir, nacionālais partizāns, “noskaņots ļoti agresīvi”.
Pat pavirši pāršķirstot ar roku rakstītās izziņas, krīt acīs, cik tomēr daudz ļaužu tolaik neslēpa savu skepsi un naidīgumu pret okupācijas varu.
“Tas tikai pierāda, kā praksē izpaudās laikrakstā “Cīņa” un citur gari un plaši aprakstītā “partijas un tautas vienotība”,” piezīmē Zelmenis.
Par dokumentu autentiskumu šaubu nav. Lietu numuri sakrīt ar arhīva rīcībā esošajos VDK dokumentu uzskaites žurnālos atrodamajiem.
“Šaubas nerodas nevienā brīdī. Numuri, nosaukumi, struktūrvienības, vārdi, paraksti, atsauces uz krimināllietām sakrīt. Šie dokumenti pilnībā ietilpst VDK sistēmā,” uzsver arhīva eksperts.
Dokumenti slēpti 1990./1991. gadā?
Atradums nāk no mājas, kurā agrāk dzīvojis kāds VDK darbinieks, bet kas jau labu laiku pieder citam īpašniekam. Cilvēks, kurš nevēlējies publiskot savu vārdu un precīzu atraduma vietu, mapes atradis slēptuvē aiz starpsienas.
Visticamāk, dokumenti slēpti 1990./1991. gadā. Tie attiecas uz ideoloģisko diversiju apkarošanai domātās VDK 5. daļas darbību.
Saskaņā ar 1990. gada beigās izdoto PSRS VDK priekšsēdētāja Vladimira Krjučkova pavēli tie bija jāiznīcina. Kāda iemesla dēļ attiecīgais čekists to nav izdarījis, pateikt vairs nevar.
Taču ar Vidzemes atradumu apstiprinājies VDK darbības pētnieku agrāk tīri teorētiski minētais un bijušo čekistu izteikumos balstītais pieņēmums, ka, nespējot tikt galā ar iznīcināmo dokumentu apjomu uz vietas, 1990. gada nogalē priekšniecība ļāvusi čekistiem tos ņemt uz mājām un dedzināt tur.
Jau agrāk tika izteikts pieļāvums, ka ne visi to izdarījuši. Tagad šī versija apstiprinājusies.
Zelmenis par ļoti ticamu uzskata iespēju, ka kaut kur Latvijā varētu būt vēl šādas VDK dokumentu slēptuves: “Jautājums tikai, vai un kad tās atradīsies. Tāpēc es ieteiktu, ja zināt, ka jūsu mājoklī agrāk dzīvojis kāds VDK darbinieks, kad taisāt remontu, paturiet to prātā. Nacionālais arhīvs ir ļoti pateicīgs tam cilvēkam, kas mums atdeva šos dokumentus.”
Pēc to apstrādes un digitalizācijas dokumenti būs pieejami pētniekiem saskaņā ar arhīva noteikto kārtību.
Zelmeņa ieskatā, digitalizācijai vajadzētu būt vienam no pirmajiem uzdevumiem. Jo īpaši 40. gadu beigās tapušie teksti, kas drukāti caur koppapīru, pēc 60 gadiem sākuši dzist un vietām jau salasāmi tikai ar piepūli.
