Kas notiek? 0
Atgriežoties 2017. gadā, jāatzīst, ka mēs esam pavisam noteikti pārņēmuši šo vienkāršo refleksu. Mūsdienas atgādinājumi “smaidīt” ir visuresoši, izdrukāti uz ledusskapju magnētiem, reklāmām, grāmatām, un laiku pa laikam tos mums raida labu vēloši svešinieki. Tos, kuri biežāk smaida, uzskata par patīkamākiem, kompetentākiem, pieejamākiem, draudzīgākiem un atraktīvākiem cilvēkiem.
Bet patiesība ir vēl daudz ļaunāka. No 19 dažādiem smaidu veidiem tikai seši sastopami labos brīžos. Pārējie vērojami, kad mums sāp, esam apkaunoti, jūtamies neērti, izbiedēti vai pat nožēlojami slikti. Smaids var nozīmēt nicinājumu, dusmas vai neticību, ka mēs melojam vai esam apmulsuši.
Kaut arī patiesi, priecīgi smaidi pastāv kā atalgojums par to, ka mēs esam izdarījuši kaut ko tādu, kas nāk par labu mūsu izdzīvošanai, “bezprieka” smaidi mazāk apzīmē iekšējās sajūtas un vairāk to, ko vēlamies signalizēt citiem.
“Daži smaidi signalizē, ka mēs labprāt sadarbojamies un neesam draudīgi, citi dara citiem zināmu, bez agresijas, ka esam pārāki par viņiem šajā saskarsmē,” apgalvo Pola Nīdentāla, Viskonsīnas-Medisonas Universitātes psiholoģijas pētniece.
Daudzi no smaidiem ir pieklājīgi žesti, kas demonstrē, ka sekojam noteikumiem. Bet tie var būt arī efektīvs līdzeklis, kā manipulēt ar citiem vai novērst viņu uzmanību no mūsu patiesajām jūtām. Biežāk nekā gribētos universālais laimes simbols tiek izmantots kā maska.
Dišēna jeb atklātais smaids tiek saistīts ar patiesām laimes un prieka jūtām. Smaids ir ilgs un intensīvs, kaut arī tas ietver tikai divu muskuļu darbību. Vispirms muskulis vaigā savelkas mutes stūros, tad aci aptverošais muskulis rada raksturīgās “mirdzošās” acis. Bet ir pavērsiens. Dažviet pasaulē patiesa smaida uztvere šķietami vispār netiek balstīta uz šīm iezīmēm. Tas izraisa jautājumu, kas zinātniekus no Darvina līdz Freidam urdījis jau vairāk nekā gadsimtu: vai
mūsu izteiksmes ir instinktīvas un universālas, vai arī tās ir atkarīgas no kultūras, kurā esam piedzimuši?
