Pārsteidzoši atklājumi par Zvārtes iezi 1
Viens no krāšņākajiem smilšakmeņu iežiem… Viena no gleznainākajām ainavām… Viens no iespaidīgākajiem, viens no skaistākajiem sārtā devona atsegumiem… Lielisks skatu punkts… Tādi izteicieni un apgalvojumi, un secinājumi sastopami katrā aprakstā par Zvārtes iezi Amatas krastā.
Bet cēlā, majestātiskā ieža sargs, saimniece, zaļā gide Līga Eglīte droši saka: “Zvārtes iezis ir Latvijas ainavas etalons.” Kopš likteņupes Daugavas klintis ir nogremdētas dzelmē, kopš Latvijas ezeru un upju krasti vides un bebru aizsardzības vārdā ir aizaudzēti ar necaurredzamu lauzu un arī lielākā daļa lauku ainavas arvien vairāk pārklājas ar krūmiem un mežu, Zvārtes iezis krastu ainavā ir skaistākais Latvijā.
Skaistums, vērtība un svētums
Zvārtes iezis ir visvairāk fotografētā klints. Gandrīz visos Latvijas dabas skatu kartīšu komplektos un ainavu albumos atradīsim tā attēlus. Pie Zvārtes ieža ir uzņemtas trīs Latviešu mākslas filmas – “Salna pavasarī” – 1955. gadā, “Latviešu strēlnieka stāsts” – 1958. gadā, “Agrā rūsa” – 1979. gadā.
Padomju gados Zvārtes iezis bija kā tautas baznīca, kā dabas svētvieta, kur katru gadu pulcējās simtiem tūristu pirms došanās ikgadējās kalnu turiādēs vai citos atbildīgos ceļos. Pļavas lokā zem sarkanā ieža izauga telšu pilsētiņas, kur ritēja jauno dalībnieku apmācības un veco pieredzes apmaiņa.
Atmodas pirmās brāzmas Latvijā uzvējoja Amatas krastos un arī pie Zvārtes ieža. Jo latvieši izdomāja aprīļa ledainajā krāču upē rīkot ūdensslaloma sacensības. Sešdesmitajos gados te pulcējās līdz 60 000 skatītāju. Padomju vara uz kādiem gadiem tās aizliedza. Nākamajā gadā Amatas pārdrošajām sacensībām būs 50 gadu jubileja.
Zvārtes ieža attēlu pasaules mērogā pacēla “Latvijas Pasts”, 2006. gadā izdodams pastmarku ar Latvijas skaistāko iezi vairāk nekā trīs miljonu tirāžā.
Zvārtes ieža cilvēciskā vēsture
Amatu un noslēpumaino iezi daudzus gadus vissir-snīgāk un centīgāk ir pētījusi Melānija Vanaga. Amatas pētījumiem viņa veltījusi 11 sējumus, kurus ar roku vēlreiz pārrakstījusi un nodevusi Nacionālās bibliotēkas retumu nodaļā. Zvārtes iezim tur 25 lappuses un daudz dokumentālu fotogrāfiju.
Majestātiskais iezis savu nosaukumu ieguvis no mājvārda, kur latviešu zemnieki līdz komunistu ienākšanai (1940. g.) dzīvoja vairākās paaudzēs. Labajā krastā tīrumus aruši līdz pat Amatai. Zvārtēm zemes platība bija 86 ha, bet aramzeme – tikai 5 ha. Viss pārējais – gravas un kalnu krauju stāvums. Tāpēc līdz Pirmajam pasaules karam arī augšā, virs paša ieža, sējuši rāceņus (kāļus). Rudenī iegūto ražu ar virvēm maisos laiduši pa stāvumu lejā, lai nav jānes uz muguras pa apkārtceļu. Tātad agrāk tur augšā koku nav bijis. Mežs, ko mēs tagad redzam virs ieža un pieņemam kā mūžīgi bijušu, sācis augt pēc Pirmā pasaules kara.
Latvijas laikā Zvārtēs bija tūristu mītne. Par naktsmājām, gultasveļu un ēdināšanu trīs reizes dienā bija jāmaksā divi lati. Tūristi uz vareno dabas pieminekli gājuši cauri labības laukiem un ziedputekšņos kūpošiem rudziem, kur saimnieks atstājis taciņas. Nežēlīgo karu vecā māja pārdzīvoja, bet sabruka kolhoza laikos 60. gados. Vieļu māju kūtī ierīkoja lopu fermu; un govis uz otrā krasta ganībām brida pāri Amatai pa braslu, lejpus tagadējā, trosēs iekārtā gaisa tilta.
1973. gada septembrī ar padomju likuma spēku izveidoja Gaujas nacionālo parku un Zvārtes iezis kļuva par īpaši aizsargājamu dabas pieminekli.
Stāsta, ka 150 gadus veco etnogrāfisko un ainavisko Zvārtes riju 1872. gadā vētra pacēlusi gaisā un aiznesusi uz kaimiņiem – Vieļu māju zemē. Tad vecais Zariņtēvs sacījis: “Mums jau divas rijas bija, tagad šī lai paliek pie jums.” Padomju saimniekošanas laikā rija sabruka. To atjaunoja 1986. gadā. Sākumā tūristi uz iezi brida pāri, kā nu katrs mācēja, un staigāja pa dabas pieminekļa galvu, kur vien gribēja. 1977. gadā 200 metru lejpus Zvārtes ieža ierīkoja trosēs iekārtu gaisa tiltu. No turienes izveidoja ar margām, kāpnēm un nožogojumiem aprīkotu tūristu taku.
Brīnumi, teikas un nostāsti
Ļoti dīvaini un neparasti, kāpēc par skaistāko un tik slaveno Zvārtes iezi nav nevienas latviešu tautas teikas?! Toties ir Melānijas Vanagas pieraksts, ko 20. gadsimta 70. gados viņai stāstījis vecais Zvārtes māju saimnieks Zariņtēvs. Tas ir Latvijā nedzirdēts detalizēts raganu darbības apraksts pēc kristīgās baznīcas viduslaiku uzskatiem. Šis raganu danču un izdarību apraksts pirmoreiz nodrukāts 1989. gadā grāmatā “Ģeoloģiskie objekti GNP”. Šī ziņa tiek tagad tiražēta uz visām pusēm: tūrisma prospektos un interneta lapās, un preses rakstiņos.
Līga Eglīte jau četrus gadus kā zaļā gide uzrauga Zvārtes iezi, ir mācījusies mežu, cilvēku un teiku psiholoģiju. Viņa pagājušogad mani iepazīstināja ar saviem salīdzinošajiem pētījumiem par latviešu tautas teikām, viduslaiku raganu paražām un Melānijas Vanagas pierakstīto Zariņtēva stāstījumu. Līga Eglīte: – Tā nepavisam nav latviešu tautas teika, kas sakņotos veco zemnieku dzīvē, domāšanā un senajā mitoloģijā. Šis stāstījums atgādina ilustratīvu citātu no viduslaiku rakstiem. Eiropā 14. gadsimtā divi inkvizitori saraksta grāmatu “Raganu veseris”, kur pirmo reizi publicēts raganu rituālu apraksts, kas ir līdzīgs mūsdienās zināmajai Zvārtes leģendai. Var pieņemt, ka leģendas motīvs izplatījies reizē ar kristietības sludināšanu un bieži lietots mācītāju runās. 1548. gadā Cēsīs iztiesāja pirmo raganu prāvu. Tas ir senākais zināmais raganu tiesas gadījums Livonijas vēsturē.
Es un Līga par Zvārtes iezi vecākus dokumentus par divdesmito gadsimtu nevaram atrast. Nav arī drošu fotogrāfiju, kas būtu uzņemtas pirms Pirmā pasaules kara.
Iznāk, ka 19. gs. Zvārtes iezis vēl nebija vai bija tik neliels, ka neizpelnījās ne pētnieku, ne sabiedrības ievērību!
Latviešu presē par Zvārtes iezi pirmoreiz varam lasīt Pāvila Gruznas rakstu 1923. gada 2. maijā, kas publicēts “Latvijas Vēstneša” pielikumā: “Zvārtes mājās nikni suņi, bet labi ļaudis. Izrunājaties par prieku un bēdām, šķūnī izdusaties un rītā uz Iezi, kura turpat margo jūsu priekšā upes līkumā.
Kas nu Staburags pret Iezi. Viņš pārspēj tikai ar savu svētumu, ar Daugavas plašumu. Bet Ieze sevī kopo to primitīvo, mežonīgo, neaizskarto, pēc kā tā tiecamies ar bērna sirdi. Un apakšā izmalts, melns drausmis atvars.”
Pārskatīju savas ekspedīciju klades, kad rūpīgi astoņdesmitajos gados pētīju un pierakstīju visu par Amatas iežiem, alām, kritenēm un vēsturi.
Viļņu mājas vecā saimnieka Voldemāra Mārtinsona informācijas bagāža no senajiem laikiem bija milzīga. Pēc šīs sarunas nākamajā gadā žurnālā “Lauku Dzīve” publicēju rakstu “Tēvzemes 22 dārgumi vienā latvju sētā”. Viļņu mājas bija kaimiņos Vieļām un Zvārtēm. Tomēr Voldemārs Mārtinsons neko par velnu un raganu lidošanu uz Zvārtes iezi neierunājās, lai gan es taujāju par teikām un spokiem.
Vairāku gadu gaitā izklaušināju visus vecos un arī vidējā gadagājuma iedzīvotājus Amatas krastos no Melturiem līdz Gaujai. Publicēju vairākus rakstus par saviem vērojumiem un pētījumiem. Raganu trakošana Zvārtes iezī neviena teicēja atmiņā neatplaiksnījās.
Sākot no 1957. gada, Viļņu mājas augšstāvā vasaras pavadīja komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš. Būdams liels jocīgu notikumu urķis, viņš 1975. gadā sarakstīja grāmatu “Vienas vasaras stāsti”, kur attēlo šīs vienreizējās vietas ainavas un ainas, un notikumus. Šķiet gandrīz neiespējami, ka viņš divdesmit gadu garumā neuzoda raganu smaku ap Zvārtēm.
Vai Zvārtes ieža vecums ir tikai 100 gadu?
Nogulumu slānis, ko pāršķēlusi Latvijas straujākā upe Amata, ir 385 000 000 gadus vecs devona smilšakmens – augšā baltā Amatas svīta ar pārakmeņotām zivju fosilijām, apakšā sarkanīgā Gaujas svīta.
Kad māksliniece Amata šajā prātam neaptveramā vecuma zemes slāņos iestrādāja visskaistāko Latvijas iezi? Ģeologs Māris Rudzītis vērtē, ka Amatas dziļā senleja sākusi veidoties pēc ledāja atkāpšanās jau pirms 10 000 gadiem. Bet daudzie iežu atsegumi straujās upes ielejā turpina veidoties un pārveidoties līdz pat mūsu dienām.
Mēs ar Līgu Eglīti iedrošināmies izvirzīt hipotēzi, ka Zvārtes iezis, kādu redzam to piemineklim līdzīgā varenumā, nav vecāks par simt vai simtpiecdesmit gadiem.
Arī Amata līdzīgi kā Gauja dejo pa tai pēc leduslaikmeta atvēlēto senieleju no viena stāvkrasta uz otru. Gauja izskalo krastu terases ar ātrumu vairāki metri gadā. Sagrauj arī klintis, bet lēnāk. Amatas spēks ir daudz lielāks. Piemēram, mežonīgo Dzilnas iezi Amata katru gadu nobrucināja par diviem trim metriem. Tā man apliecināja vietējie iedzīvotāji. Arī Gulbju iezi pie Kārļu spēkstacijas trakā upe ārdīja katru gadu pa metram.
Ja lasītājs brīnās un netic, ka Zvārtes iezis varēja izveidoties simt gadu laikā, tad jājautā, kā jūs nepamanījāt un nebrīnījāties, ka Launaga jeb Ēdernieku iezis 40 gadu laikā ir trīs reizes pārveidojies. Atmodas laikā 1990. gadā tur izbruka milzīgs robs un atvērās divas alas. Viena no tām gandrīz Gūtmaņalas lielumā. Nākamajā gadā šīs alas jau bija pazudušas. Sīkāk par to varējāt izlasīt manā rakstā “Baltā brīnumu krauja” 2011. gada 16. septembrī “Mājas Viesī”.
Arī pašas Melānijas Vanagas pierakstītais, ko 1972. gada vasarā stāsta Zariņu Alma (autore nepareizi raksta – Anna), apstiprina to pašu, ka Zvārtes iezis ir neparasti jauns, jo pārveidojas dramatiski strauji.
Alma stāsta: “Mans tēvs pats ir redzējis to, kā viss ieža sāns sagāzās kā ar nazi nogriezts. Milzīgi gabali gāzušies Amatā. Tas noticis pavasarī. Ūdens cauri iezei jau bija izskalojis lielu caurumu. Ieze sadrebējusi un sākusi šķelties. Milzu klinšu gabali gāzušies ūdenī un aizsprostojuši visu upi. No tām briesmām daudzi gadi pagājuši, kamēr upe visu to bāni aizskalojusi un bluķus dziļā atvarā apnesusi ar smiltīm.”
Notikuma gadu Alma neatcerējās. Melānija domā, ka tas varētu būt bijis gadsimta sākumā.
Lūk, tas gads un tā stunda arī būs bijusi Zvārtes ieža īstenais, dramatiskais atklāšanās brīdis. Tikai nav bijis neviena, kas lenti pārgriež. Var secināt, ka līdz 20. gs. kādas mazākas vai lielākas klintis jau bija, bet daudzajās vecajās fotogrāfijās un jaunāko laiku notikumu aprakstos mēs uzzinām, ka visstraujāk Zvārtes iezis pārvēršas 20. gadsimta 20. un 30. gados.
Ātrā Amatas straume triecas dziļi iekšā iezī un veļas tūlīt atpakaļ. Attīstās milzīgs spēks. Dabas draugi redz, ka ieža skaistākā daļā pret straumi izvirzītais deguns kā šaura šķēle tūlīt tiks atšķelta un sabruks. Lai glābtu visskaistāko Latvijas iezi, 1939. gada vasarā Amatas asajam līkumam pāri rok upi iztaisnojošu kanālu. Pretī iezim izveidojās sala. Tagad tur ir mazie džungļi, bebri saaugušos kokus apgrauž un izveidojusies lauza. Zvārtes iezis vairs nav tik skaists kā agrāk, jo slīpās kraujas noslīdenī saaugušie koki aizsedz sarkanā ieža lielu daļu.
Melānijas Vanagas pierakstā Zariņa stāstījums: “Tad, kad naktī izej ārā un ģīmī griež vējš, tad zini, ka uz Zvārti šaujas raganas no tālajiem Zilūžu un Vilkates mežiem. Nešķīstās tur ielīcī atstāj savus jājamos – slotas, čakārņus – pašas lec uz iezi, kur tās gaida elles kungi. Visi velli savilkušies mellus, garus svārkus ar šķeltēm pakaļā un zābakus ar spiciem papēžiem. Un tad tur augšā sākas ēšana un dancošana ar mugurām kopā. Tiem pašiem ir īpaša valoda, un neviens cilvēks nesaprot. Lielākie trači tur notiek Vecgada, Vasarsvētku un Jāņu naktīs. Tad labāk ārā nerādīties un uz Zvārtes leju neskatīties. Par raganām pārvērsties var tikai ļaunas sievietes. Tādas Vasarsvētku sestdienā pēc pirts satinas baltā audeklā un uz mutes noguļas krūmos. Tūlīt nelabais ir klāt un gulētāju pārvērš raganā. Tā nu var dzīvot mājā un dzīvot mežā, skriet pa zemi un skriet pa gaisu, būt redzama un kļūt neredzama, būt cilvēks un ne cilvēks. Raganas var uztaisīt negaisu un krusu. Tās var ar savu jājamo slotu noslaucīt pļavām rasu, lai tajās izkalst zāle, kā dažvasar tepat Zvārtes lejā. Tās var noraut no debesīm mēnesi un likt apstāties Amatai. Kungs, apžēlojies! Raganas var uzlaist slimības, pārvērst cilvēku akmenī… Ne jau uzreiz jaunās raganas visu to prot. Ļauno mākslu Zvārtes virsotnē tām māca velli. Ja jaunās raganas neskrāpējas un visas nešķīstības labi iegaumē, tad lejā ir mierīgi. Bet, ja tās velliem pretojas, tad visi atvari sagriežas vienā mutulī. Vellu trači ar raganām uz Zvārtes augšas notiek līdz pirmajiem gaiļiem. Pēc tam raganas lec lejā, uzmeklē katra savu jājamo un – žvikt – prom uz māju. Ātrāk, ātrāk, kamēr trešie gaiļi vēl nav dziedājuši! Dienā raganu nevar atšķirt no parastas sievietes, ja negadās piedurties tās sprīdi garajai, zem drēbēm paslēptajai astītei… Pavisam nedroša dzīve ir mums te, Zvārtēs…”
