Jautrā, raibā čigāniete Neapole 0
Pirms vairākiem gadiem, satiekoties ar savu bijušo skolas biedru, kurš bija izmācījies par jūrnieku un apbraukājis vai visu pasauli, vaicāju, vai ārpus Latvijas redzēta tāda vieta, kur viņš spētu palikt uz dzīvošanu, ja rastos tāda vajadzība. Atbilde sekoja nekavējoties: “Neapole, ar skatu uz Vezuvu.” To atceroties, pēdējo dienu Itālijā nolēmu veltīt šīs Dienviditālijas pērles apskatei. Sapratu, ka tas būs “atbraucu, ieraudzīju, aizbraucu”, bet tomēr. Turklāt tā bija iespēja ieraudzīt Vezuvu! Kā biju jau secinājis pēc fotogrāfijām internetā, to ļoti labi var saskatīt arī no Kazertas pils logiem, taču man neveicās – kaut arī diena bija saulaina, tikai 30 kilometru attālumā esošo vulkāna konusu aizklāja bieza pusdienas dūmaka.
Nokļūt no Kazertas pils Neapolē ir vienkāršāk par vienkāršu. Izejot no pils, šķērsojiet 370 metrus garo pils laukumu, dzelzceļa stacijā nopērciet biļeti (3,10 EUR), uz perona to automātā nokompostrējiet, sagaidiet kādu no daudzajiem vietējiem “Trenitalia” vilcieniem un jau pēc minūtēm 45 būsiet Neapoles centrā.
Pirmoreiz ierodoties Londonā, katrs steidz redzēt Tauera tiltu, Parīzē – Eifeļa torni, Romā – Kolizeju. Mana vājība ir ikvienas pilsētas aplūkošana no augšas. Tomēr vispirms pa vistaisnāko ceļu nolēmu doties uz jūras piekrasti un, atvadoties no Vidusjūras, nosoļot dažus kilometrus gar to. Un tikai tad pakāpties augstākā redzamā pilsētas punkta – Sant Elmo pils – virzienā.
Pāris kilometrus garajā ceļā līdz pasažieru ostai jūru neredz un piekļuves tai praktiski nav – žogi, sētas, muitas noliktavas. No ceļā sastaptajiem prātā palikuši vien daži ārvalstu tūristi un daži ogļmelni puiši eksotiskos tērpos, kas pie ieejas pasažieru ostā tirgojas ar tikpat eksotiskiem suvenīriem no Āfrikas. Neapole – tāda maza Ņujorka – pa kriksītim no visas plašās pasaules.
1265. gadā Francijas karaļa Ludviķa Svētā brālis Anžujas Kārlis I no pāvesta Klementa IV saņēma tiesības pārvaldīt Sicīlijas karalisti un par savu rezidenci, kura līdz tam atradās Sicīlijā, Palermo, izvēlējās Neapoli. Te jūras krastā viņš uzbūvēja varenu pili, ko iepretim pasažieru ostai var aplūkot arī tagad. Tas bija sākums Neapoles karalistes izveidei, kurai beigas pienāca 1860. gadā, kad tautas referendumā izlēma karalisti iekļaut Itālijas valsts sastāvā.
Vairāk cilvēku sastapu uzreiz aiz pils, kur sākas parks ar jahtu ostu, krasta promenāde un daudzzvaigžņu viesnīcu rinda otrpus ielai. Te kāda kundzīte peldkostīmā, vietējo izbrīnītu skatu pavadīta (šausmas, auksts taču!), bradāja pa ūdeni. Arī es nokāpu lejā, lai paraudzītu, cik tas silts. Domāju, grādi 20 – 22, apmēram tikpat, cik gaisam. Itālijā nebiju pirmo reizi un uzskatu, ka oktobra–novembra mija ir piemērotākais laiks, kad ceļot pa šo valsti, vismaz pa to daļu, kas atrodas uz dienvidiem no Romas – nav vairs smacējošā karstuma, tūristu jūtami mazāk un, ja ļoti gribas, var arī nopeldēties.
Te, pretī pieczvaigžņu viesnīcai “Grande Albergo Vesuvio”, uz salas, ko ar krastu savieno uzbērums, atrodas viduslaiku pils Castel dell’Ovo (Olas pils). Uzskata, ka tieši ar šo salu saistīta Neapoles dibināšana – 6. gs. p. m. ē. grieķi te izveidoja nocietinājumus. Bet pavisam droši zināms, ka pēc 503 gadus ilgās imperatoru valdīšanas Romas impērijā 476. gadā pēc gāšanas no troņa uz salas nometināts pēdējais imperators Romuls Augustuls.
Pa vienu no neskaitāmajām romantiskajām ieliņām devos augšup Sant Elmo pils virzienā. Šādu gājienu noteikti iesaku veikt ikvienam. Neskatoties uz ieliņas šaurību, tajā atrodas vieta gan ielu kafejnīcu galdiņiem un krēsliem, gan palmām podos, gan maziem fiatiņiem, motocikliem un motorolleriem, gan pašiem neapoliešiem, kas namu priekšā dzīvi apspriež vakardienas futbola spēles rezultātu. Vienīgi man, nepieradušam pie šādas šaurības, pa brīdim aiz apkakles iepilēja kāds ūdens piliens no tikko izžautas veļas, kas izkārta starp simpātiskiem balkoniņiem. Šādas ieliņas ir Neapoles dvēsele, kas allaž paliks manā atmiņā.
Līdz pilij neuzkāpu. Sasniedzu vien Vittorio Emanuele skatu panorāmas ielu, pa kuru veicu apmēram kilometru garu loku, dažas reizes apstājoties, lai pāri raibajiem jumtu dārziņiem cauri televīzijas antenu mežam pavērtos tālē, kur pēcpusdienas saulē dusēja Vezuvs, un pavērotu saulē mirdzošos jūras plašumus ar baltiem okeāna laineriem. Stàtte, Napule!*
* Uz redzēšanos, Neapole!
