Grandiozi! 0
Vispirms atgādināšu, ka Kapuja un Kazerta Itālijā pazīstamas kā militāras pilsētas. Te atrodas vairāki armijas garnizoni, un militāristi uz ielām, piepilsētas vilcienos nav nekāds retums. Tādēļ esiet uzmanīgi, izmantojot foto un video kameras! Par to mani jau ceļā brīdināja kāds vietējais puisis. Informē arī norādes, taču itāliski raibajā krāsu jūklī tās nav viegli pamanīt, turklāt teksts ir vienīgi itāļu valodā.
Valodas barjera Itālijā ir vēl viena problēma. Tik bezpalīdzīgs kā 18 dienas Itālijā nebiju juties pat piecos Ķīnas braucienos, kur daudz ko var panākt ar izteiksmīgu žestu valodu. Tiesa, abās šajās valstīs cilvēki ir ļoti laipni, smaidīgi, gatavi jebkurā brīdī izpalīdzēt. Trīs reizes, kad biju apmaldījies, mani uz meklēto vietu aizveda pat ar auto. Taču, izņemot dzimto valodu, citās – itāļi ņe bum-bum! Turklāt Itālijā ir daudz vietējo dialektu, kas savstarpēji ļoti atšķiras. Vērsties pie vecāka gadagājuma cilvēkiem nozīmē veltīgi pazaudētu laiku. Mans ieteikums (ne tikai Itālijā): īpašas nepieciešamības gadījumā uz ielas noķeriet kādu skolēnu vai lūkojieties pēc tuvējā datorveikala, jo starptautiskā datorvaloda ir angļu, un tur jūs noteikti sapratīs.
Ejot pa Via Nazionale Appia ceļu (kilometru uz ziemeļiem ir vēl viens paralēls ceļš), kas starp Kapuju uz Kazertu ir kā novilkta taisna stīga, jau iztālēm lūkojos pēc “Google Earth” redzētās grandiozās būves, taču satikšanās iznāca negaidīta – ieraudzīju to tikai tad, kad ienācu pils laukumā no sāna. Mirklī pārņēma bijība – kaut ko tik grandiozu patiešām nebiju gaidījis un, lai novērtētu fasādes skatu kopumā, atkāpos gandrīz puskilometru. Atgriezies nopirku biļeti un devos iepazīt pili no iekšpuses.
1734. gadā Dienviditālijā sāka valdīt karalis Kārlis VII, kurš jau dzīves laikā bija iemantojis savu pavalstnieku cieņu ar to, ka reformēja tieslietu sistēmu, deva pretsparu baznīcas centieniem atjaunot inkvizīciju, pirmo reizi itāliešu valodu pasludināja par valsts valodu u. tml. Karaļa rezidence atradās Neapolē, taču tā bijusi grūti aizsargājama, pastāvīgi apdraudēta no jūras puses, tādēļ valdnieks izlēma rezidenci pārcelt uz kilometrus 30 attālo Kazertu, uzbūvējot grandiozu pili ar parku. Pirms būvdarbu sākšanas, pilnīgi izmainot apkārtnes ainavu, tika atbrīvota 47 000 kvadrātmetrus liela teritorija. Lai pili nodrošinātu ar apkalpojošo personālu, vienlaikus ar būvniecības sākumu par 10 kilometriem tuvāk tika pārvietota pat pilsēta Caserta Vecchia, bet pils un plašā parka vajadzībām desmit gadu laikā izbūvēta 38 kilometrus gara ūdens piegādes sistēma. Lielākā daļa ūdens ceļa tika paslēpta zem zemes, bet kādā vietā, kur tam bija jāšķērso aiza, pēc seno romiešu parauga uzbūvēts iespaidīgu izmēru akvedukts.
Ne reizi vien mūsdienu arhitektūras vēstures pētnieki norādījuši uz Kazertas pils cēlāju gigantomāniju un pārāk lielo izšķērdību, taču, neskatoties uz to, 1997. gadā pils komplekss un akvedukts iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Pati pils, kurā ir 1200 telpas, grezna kapela un galma teātris, tapa 28 gadus un tika pabeigta 1780. gadā. Pēc telpu skaita Kazertas pils ir lielākā ēka, kas uzbūvēta 18. gadsimtā Eiropā, bet ar savu divu miljonu kubikmetru apjomu – starp visām karaļu rezidencēm lielākā pasaulē, greznības ziņā neatpaliekot ne no Francijas karaļpils Versaļā, ne no Spānijas – Madridē.
Starp citu, tāda bija arī Kazertas pils arhitekta Luidži Vanvitelli iecere – paņemt labāko no šīm abām vecākajām māsām. Tomēr dažas ieceres – universitātes un bibliotēkas celtniecība, kā arī 20 kilometrus gara pils piebraucamā ceļa ierīkošana no Neapoles puses – palika nerealizētas. Tās nomira līdz ar pils arhitektu.
Ik gadu pili apmeklē gandrīz pusmiljons tūristu. Pēdējā laikā gan to kļuvis mazāk, jo ugunsgrēku, bezatbildīgu tūristu un vietējo vandaļu dēļ pils stipri cietusi. Tik lielas teritorijas rūpīgākai apsargāšanai vietējai varai pietrūkst resursu. Pašlaik puse ēkas ievīstīta tīklos – tiek remontēta ar grafiti apķēpātā fasāde.
Toties staigājot pa marmora mozaīkas klātajām grīdas plāksnēm un vērojot itāļu baroka mākslas pasakaino greznību – graciozās marmora skulptūras, zelta izstrādājumus, galdniecības meistardarbus, pompozās gleznas – radās pat sajūta, ka apkārt redzamais nav no šīs pasaules. Un laikam jau tā šķitis ne man vienīgajam: pilī filmētas “sensenu laiku tāltālas galaktikas” ainas pasaulslavenajam kases gabalam “Zvaigžņu kari”. Te uzņemtas arī populāru Holivudas grāvēju “Neiespējamā misija 3”, “Da Vinči kods”, “Eņģeļi un dēmoni” (abās pēdējās kinolentēs filmētas Vatikāna iekšskatu ainas) un neskaitāmu itāliešu filmu epizodes, Kazertā filmējusies gan kinodīva Džina Lolobridžida, gan komēdijaktieris un dziedātājs Adriano Čelentano.
Vēl viens pārsteigums gaidīja aiz pils, kur sākas divus kilometrus garā un 120 metrus platā parka centrālā eja. Tās vidū atrodas skulptūru grupām rotātas strūklaku kaskādes, kuru kopgarums ir lielāks par kilometru. Skulptūras atrodas arī abu parka ceļu malās. Parka tālākajā galā var nokļūt gan ar busiņu, gan zirga pajūgā. Es devos turp kājām, ceļā vērojot dzidrajā ūdenī lēni peldošās karpas. Dažas no tām izskatījās pat desmit kilogramus smagas. Apmeklētāju nebija daudz – lielākoties pārīši un dažas skolēnu grupas, kas, jautri čalojot, baroja lielās zivis. Vēl sastapu vairākus skrējējus košos treniņtērpos. Žēl tikai, ka valodas barjera neļāva uzzināt, vai viņiem treniņš izmaksājis tikpat, cik man, – ieejas biļetes 12 eiro. Atklāju, ka divās vietās zem parka izrakti tuneļi, caur kuriem ved autoceļš.
Lai gan pulkstenis rādīja tikai nedaudz pāri pusdienlaikam, daudzi jau atgriezās. Kad, baudīdams relaksējošo vidi, sasniedzu parka tālāko galu un gribēju apmeklēt kartē īpaši izcelto “angļu dārzu” (botānisko dārzu), apsargs nostājās priekšā kā klints. Rādīju biļeti, bet velti: neskatoties uz vēl pāris stundām, kas bija palikušas līdz visas pils teritorijas slēgšanai, apmeklētāji šajā parka daļā vairs netiek ielaisti. Centos angliski ne vārda nesaprotošajam večukam ar žestiem attēlot, ka man kājas kā briedim, paspēšu. Laikam jau izdevās, jo par atbildi man tika parādīti abu roku pirksti un žestam veltīts mutisks papildinājums: “Minuto!” Ar to pietika, tikai lai aprikšotu parka tuvāko stūrīti. Paspēju redzēt dažus eksotisku koku un krūmu ieskautus romantiskus dīķīšus, kā arī ieskriet dažās alās ar nišās novietotām skulptūrām. Taču mierināju sevi ar domu, ka laika trūkums ir labs iemesls, lai atgrieztos, bet noteikti jau kopā ar ģimeni!
