Pārspīlēti sodi ir aicinājums braukt pārāk lēni 0
Atzīšos – pagājušajā nedēļā, gatavojot lasītāja P. Dz. vēstuli publicēšanai, to krietni īsināju. Svītroti tika galvenokārt par autoru ātrāk braukt gribošajiem veltītie nievājošie un rupjie epiteti. Kā kulturālu cilvēku sadzīvē nepieņemami. Kā atmosfēru vairāk par aplami izvietotiem radariem bojājoši.
Diemžēl arī oponenti (nedēļas laikā aptuveni 30 pasta sūtījumu) bez skarbām diagnozēm nav iztikuši. Un arī tās tiek svītrotas. Drukājamo atlasot, priekšroku turklāt dodam ar īstu vārdu parakstītiem viedokļiem. (Daži respondenti pamanījuši, ka P. Dz. tēzes citu mediju komentāros parakstītas ar pseidonīmiem “Uldis”, “Liene” u. c.).
Un tā – mēģinām viens otru saprast, nevis lamāties. Pasmaidām arī!
Oskars Irbītis, RTU pasniedzējs, tieslietu eksperts: “Sveiciens visiem aizputinātajos laikos!
Pilnīgi piekrītu lasītājam P. Dz.! Ko tie ļaudis iedomājušies – kaut kur skriet un, vēl trakāk, braukt!? Nav taču kur steigties! Būtu tik skaisti ceļot no Rīgas uz Daugavpili divas dienas. Kā attīstītos viesnīcu bizness Līvānos, kā augtu tautsaimniecība reģionos starp lielajām pilsētām!
Automobiļi jātaisa daudz lētāki – tādi, kuru maksimālais ātrums nepārsniedz 50 km/h. Mazi, ekonomiski motori, atkrīt vajadzība pēc drošības sistēmām – vienkārši samazinām “plūsmas ātrumu” tik tālu, ka pirms bīstamas situācijas katrs var droši izlēkt no auto un iemukt krūmos…
Lai to īstenotu, vajadzētu visur izvietot radaru un ložmetēju apvienotos agregātus (kādus piecus tūkstošus vismaz, lai sanāk kaut viens uz katriem Latvijas ceļu 100 km) un visus, kas pārsniedz atļauto ātrumu kaut vai par vienu kilometru stundā, nošaut uz vietas – par cik km pārsniedza, tik lodes pakaļā. Protams, sākumā būs neapmierinātie… Bet tas jau tikai sākumā – ātri paliks tikai lojālie un likuma prasības absolūti ievērojošie.
Joks, protams, bet citādi nevaru tāda P. Dz. viedokli uztvert…
Ir jāiet uz attīstību, nevis regresu. Ātrums nenogalina, nogalina strauja apstāšanās. Lai normalizētu satiksmi un padarītu to drošu, ir jāsamazina potenciālās straujās apstāšanās potenciālie iemesli. Jau tagad mēs automobilī pavadām bezjēdzīgi ilgu laiku (es nerunāju par braukšanu prieka pēc). Neizskatās, ka tuvākajā laikā tas varētu mainīties. Es neatbalstu ātruma pārsniegšanu un likuma neievērošanu, bet uzskatu, ka ir jādara viss, lai atsevišķos ceļa posmos varētu atļauto ātrumu palielināt. Pilsētā veidot infrastruktūru, kas nodala satiksmi no gājējiem vai gājējus no satiksmes, atdalīt pretēja virziena plūsmas, modernizēt krustojumus utt.
Nupat gatavoju šādus tādus mācību materiālus, pāršķirstīju kaudzi gudru grāmatu, citu informācijas avotu. Viena no labākajām teorijām ir tā, kas saka – nav jācīnās par absolūtu visu satiksmes dalībnieku iedzīšanu striktā ātruma rāmī. Ir “jāizgriež” ekstrēmie (gan mazie, gan lielie).
Es tādēļ par sodīšanas pieejas maiņu – ekstrēmos sodām, sadodam šiem soda punktus (ko nespēj radari) un atņemam tiesības. Kaut kā esam piemirsuši šo sistēmu un tās efektivitāti. Es strādāju ar “sodapunktniekiem” jau no pašas sistēmas sākuma un redzu, kā tā darbojas. Kad tuvojas bīstamais 16. punkts, tad 99% kļūst ļoti rātni…
Mazos pārkāpējus ierosinu brīdināt un piešķirt šiem sodalaiku – 10 min, kas aizpildītas ar pamācošu lekciju no labi sagatavota policista puses… Iedarbosies labāk nekā Ls 150 sods…”
Didzis Kalnietis, “KIA automobiles” direktors: “Sodi… Ir naivi domāt, ka sodu lielums pēkšņi atturēs no likuma (nesakārtota un daudzviet apšaubāma) pārkāpumiem. Turklāt, kā Zivtiņa kungs reiz teica, katram autovadītājam blakus ceļu policistu nenoliksi…
Pārspīlēti sodi ir aicinājums braukt ar 75 km/h arī tur, kur atļautais un drošais ātrums ir lielāks. Bet šāda (nepamatoti lēna) braukšana būtu nevis jāveicina, bet par to jāsoda ar piespiedu nosūtīšanu uz autoskolu profesionālo prasmju uzlabošanai, jo dažu “vilkšanās” rada citiem daudz ekstrēmākus piedzīvojumus nekā pārvietošanās pa tukšu šoseju ar 120 km/h.
Ceļa posmā Rīga–Ķekava kopš remonta beigām ir noņemtas uz laiku uzstādītās ātruma ierobežojošās zīmes 70 km/h. Ceļš gan ir sanācis pašaurs, kustība ļoti intensīva. Un “lasītāji”, kuri mierīgi pārvietojas ar 70 km/h… Turklāt liela daļa no viņiem pieplakuši ass līnijai, un distance līdz nākamajam transporta līdzeklim ap 10 m.
Jautājums – ja braucu ar normālu automobili, kam ar stūrēšanu, bremzēšanu, apgaismojumu un vadāmību, kā arī riepām viss ir kārtībā, vai man ir jāpārvietojas minētajā ceļa posmā ar tiem pašiem 70 km/h tikai tādēļ, ka kādam ātrums 90 km/h sagādā problēmas? Un ne tikai janvārī, bet jau rudenī, gan pa sausu, gan slapju asfaltu.
Nebūtu gan jums par skādi atkārtoti pamācīties kādā labā autoskolā…”
Jānis Grīnhofs, ceļu būves inženieris: “Parasti šie 75 – 80 km/h braucēji ir neizlēmīgi un nedroši arī citās transporta kustības situācijās (izbraukšana uz galvenā ceļa, apdzīšana, bremzēšana u. c.), kas ir par iemeslu satiksmes negadījumiem. Un sliktākais – ar nožēlu jākonstatē, ka šim (un droši ne vienīgajam) kungam ir gluži vai apbrīnojama pārliecība par sava viedokļa pareizību, aizmirstot par CSN punktu par transporta kustības apzinātu kavēšanu…”
Ģirts Avotiņš, žurnālists: “Tos, kas velkas ar 70 – 80 km/h, nu ir spiesti apdzīt smago automašīnu šoferi, kuriem nav laika izbaudīt burvīgās Latvijas ainavas. Manuprāt, nav nekā bīstamāka kā 16 metrus garš vilcējs ar puspiekabi, kas ir iebraucis pretējā joslā. Diemžēl šobrīd situācija ir tāda, ka fotoradaru iebaidītie (tie, kuriem vēl bailes nav pārgājušas) un principiālie (kā šis P. Dz.) ir ļoti bieži sastopami uz Latvijas divjoslu šaurajiem “lielceļiem”. Kādreiz fūres, kas apdzen vieglos, bija reti novērojama parādība, bet Ziemassvētku un Jaunā gada brīvdienās redzēju aptuveni desmit šādas situācijas. Tas mani dara bažīgu – šķelšanās ātruma izvēlē sasniegusi kritisku līmeni.”
