Anda Līce: Lai ko arī kāds teiktu par piemiņas dienām, tās ir vajadzīgas kā savdabīgs tests mums visiem 2
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar tranšejām pārrakta zeme nozīmē pārcirstas koku saknes, pārrauti asinsvadi – noasiņošanu, pārrauta sakaru līnija – klusumu. Kad naktī atslēdzas elektrība, iestājas apjukums – cilvēki vairs neorientējas telpā, uzgrūžas priekšmetiem, kaut kas krīt un plīst.
Pēkšņa bezpalīdzības sajūta. Tāda pārņēma tūkstošiem cilvēku 1941. gada 14. jūnijā, 1949. gada 25. martā un daudzos citos datumos, kad padomju vara (parasti nakts aizsegā) veica savas “tīrīšanas” akcijas. Šajā ziņā visas totalitārās varas rīkojas līdzīgi.
Nav iespējams iziet cauri gadam, neuzduroties 14. jūnijam un 25. martam. Kā gribētos, lai tā jau ir vēsture, tāpat kā, piemēram, Saules kauja, par kuru šodien mēs zinām visai maz – ir taču pagājuši teju astoņi gadsimti.
Skatoties no tāda attāluma, padomju okupācija un Otrais pasaules karš, šķiet, ir noticis vakar.
Trīsdesmit gadi nozīmē daudz tikai vienas paaudzes laikā. Kad lasām vai klausāmies cilvēku atmiņas par deportācijām, šķiet, tie dziļie grāvji nav aizauguši pat vēl ar zāli, par kokiem nemaz nerunājot.
Lielais pārrāvums individuālajos likteņos, dzimtās, demogrāfijā, morālē un kultūrvēsturiskajā un pilsoniskajā apziņā sagrāva arī materiālo pasauli. Laikā, kāds ir pagājis kopš tiem notikumiem, pasaule ir stipri mainījusies un jēdzienā “atjaunošana” tagad ieliek jaunu, atšķirīgu saturu.
Turpina iznākt pētījumi un atmiņu grāmatas, kurās vairāk vai mazāk ir skarta pagājušā gadsimtā piedzīvotā tautas un valsts traģēdija.
Šodien tā turpinās pavisam citā līmenī, tikai mēs ikdienā bieži vien lielās cēloņsakarības nepamanām.
Piemiņas dienas ir kā tādi zibšņi, kas izgaismo teikto solījumu un pareizo vārdu neatbilstību mūsu darbiem.
To redzot, daudziem, kas samaksāja par brīvību visaugstāko cenu, kā tautā saka, šodien vajadzētu kapā apgriezties otrādi. Valstī pie teikšanas tagad ir gan represēto, gan represētāju pēcteči. Kā viņi šo teikšanu izmanto? Kāda tur vairs Saules kauja, ja ir aizmirsusies tik nesena vēsture!
Tā ir lielā pārrāvuma viena puse, otra ir grūti atpazīstamie psihiskie un emocionālie ievainojumi, ko kara laikā un okupācijas gados saņēma bērni, kas vēl nebija pat dzimuši.
Arī tas ir mantojums, ko nodod nākamajām paaudzēm. Tie, kam ir tālas garīgās vērtības, ar mantojumu saprot vienīgi materiālos labumus, kaut gan dzīve pierāda pretējo.
Lai ko arī kāds teiktu par piemiņas dienām, tās ir vajadzīgas kā savdabīgs tests mums visiem. Kā saruna par vērtību un cenu. Par mūžīgo un pārejošo. Par ievainojumiem un dziedināšanu. Saruna, kas notiek nevis publiski, bet katram sirdī un prātā.
