Foto – LETA

Kad Laimdota Straujuma pirmoreiz ieminējās, ka bioloģijas skolotājs laukos varētu būt zemnieku konsultants, iemeslu valdības vadītājas kompetences apsmaidīšanai tūdaļ saskatīja krievvalodīgie mediji. Ar viņu pienesumu tagad pa kaimiņvalsts tīmekļa portāliem klejo ziņa, ka Latvijas premjere ieteikusi pedagogiem piepelnīties dažādos lauku darbos, fermas ieskaitot. Izklausās diezgan amizanti. Gandrīz Katrīnas Lielās stilā, iesakot maizes lūdzējiem turpmāk ēst kūkas, vai ne? Tāpēc arī latviskie masu saziņas līdzekļi nav spējuši noturēties pretī kārdinājumam mazliet sagrozīt L. Straujumas pausto – kādā vietnē nupat lasīju, ka viņa devusi padomu skolotājiem meklēt iztikas līdzekļus… meža darbos. Nezinu, kāpēc premjeres preses dienests nav steidzies kliedēt notikušo pārpratumu, ļaujot tam izplesties pavisam spocīgā formā.

Lasītākie

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

7 brīnumēdieni! Pārtikas produkti, kuru regulāra iekļaušana ēdienkartē kavē ādas novecošanos

Lasīt citas ziņas

Kritizēt valdību un raidīt tās virzienā ironiskas šautras, protams, ir svēta lieta. Bet šis gadījums, domāju, tomēr nepelnī sarkasma zalves, gluži otrādi – mudina nopietni analizēt Latvijas sabiedrības attieksmi pret mūžizglītību, kā arī tās iespēju plašāku īstenošanu valsts attālākajos novados. Ministru kabineta vadītājai šajā reizē var pārmest vienīgi to, ka viņa stipri lakoniski un bez paskaidrojošām atkāpēm bildusi attīstītajās valstīs vispārzināmo – cilvēkam jābūt fiziski, psiholoģiski un profesionāli pietiekami mobilam, lai varētu pieskaņoties darba tirgus mainīgajam raksturam un sev nopelnīt iztiku. Ja kādam nav slinkums pašķirstīt divdesmit gadus vecu presi, tur atradīsim viegla izbrīna un pietātes pilnu aprakstu par zviedru augstskolas pasniedzēju, kura lekciju lasīšanas grafiks pieskaņots fiziskam darbam mazā ģimenes uzņēmumā. Vai, teiksim, sarunu ar tolaik Latvijā populāra ASV televīzijas seriāla lomas tēlotāju, kas vairākkārt uzsver savu veiksmi: “štatos” daudzi profesionāli aktieri strādā veikalos, kantoros utt., gaidot iespēju parādīties uz skatuves vai ekrāna. Šo publikāciju laikā pēc tikko atgūtās valsts neatkarības mūsu sabiedrība vēl nebija īsti apjautusi mūža izglītības lomu un dzīvoja noskaņā, ka izglītības diploms vai amata apliecība nozīmē arī garantiju iztikai. Gadu un tirgus ekonomikas attīstības gaitā izpratni strauji paplašināja pirmkārt cilvēku personiskā sāpīgā pieredze, un ļoti plaši tajā dalīties varētu daudzi svešumā devušies, kam citā valstī nācās apgūt tādas jaunas iemaņas, ko Latvijā būtu uzskatījuši par savas kvalifikācijas necienīgām. Bet, kā mēdz sacīt, tie ir likteņstāsti.

Runājot par skolotāju atalgojuma reformas modeli, jāteic, ka bez ciešāka pieskāriena mūža izglītības pro­blēmai novados neiztiksim. Gribam vai ne, taču pati dzīve mudina zināšanu lietojumu jaunās sfērās meklēt mazās skolās strādājošiem pedagogiem. Būs nepareizi apgalvot, ka Igaunijas vai Krievijas pierobežas ļaudīm nav iespēju sevi pilnveidot vai apgūt jaunas iemaņas dažādos mūža izglītības virzienos, ko pirmkārt piedāvā Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA). Liels atspaids šajā ziņā ir 2010. gada vidū startējušais Eiropas sociālā fonda projekts “Mūžizglītības pasākumi nodarbinātām personām”, kur īpaša uzmanība pievērsta 45 gadu robežu pārkāpušajiem. Arvien nopietnāk sevi piesaka dažādi mācību un resursu centri, kas piesaistījuši mūžizglītības programmām Eiropas finanses. Cits jautājums, vai lauku skolas pedagogs psiholoģiski ir gatavs apgūt papildu iemaņas un iekļauties spraigākā ikdienā, kas līdztekus zemajam atalgojumam ir ierasti mierpilna un gara atvaļinājuma vainagota.