Revolucionārais lēmums par gāzes katlu aizliegšanu Rīgā novedīs pie haosa un bezjēdzīgas izšķērdības 55
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas domes revolucionārais lēmums par gāzes katlu aizliegšanu novedīs tieši pie tā, pie kā parasti noved visas revolūcijas – haosa un bezjēdzīgas izšķērdības. Toties mēs būsim “progresīvi”!
Būtu vērts pievērst uzmanību Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas priekšsēdētāja Edmunda Cepurīša (“Par/Progresīvie”) stāstītajam par šī lēmuma iemesliem.
“Ir trīs galvenie iemesli, kāpēc ir pieņemts lēmums aizliegt gāzes apkures katlu izmantošanu. Pirmais, bet, manuprāt, ne tas pats galvenais, ir virzība uz Eiropas Zaļo kursu. Otrais – daudz būtiskākais – iemesls ir tas, ka dabasgāze šobrīd nav uzticams resurs. Laika posmā no 2030. līdz 2040. gadam no tās lietošanas jebkurā gadījumā būs jāatsakās. Tāpēc ir svarīgi, lai mājsaimniecības šajā apkures veidā vairs neiegulda līdzekļus.
Trešais iemesls, protams, ir izmaksas. Tā kā gāzes cenas šobrīd diktē Krievija un tās nav prognozējamas, kā arī ir sagaidāmi ierobežojumi saistībā ar klimata neitralitātes mērķiem, rīdzinieki jau laikus ir jāpasargā no nepārdomātām investīcijām,” stāsta E. Cepurītis (“Latvijas Avīze”, 4.01.2022.) un uzsver, ka šis ir labākais risinājums, kā pielāgoties pārmaiņām
Šajā uzskaitījumā ievērības cienīgs ir tas, ka visi minētie apgalvojumi ir vai nu nepatiesi, vai pārspīlēti vai vismaz pāragri.
Lai gan virzība uz Zaļo kursu neapšaubāmi ir sākusies, šis kurss nenosaka atteikšanos no gāzes apkures ne 2025., ne 2035., nedz, visticamākais, arī 2050. gadā.
Visi pieejamie dokumenti par Zaļo kursu liecina par nodomiem turpināt dabasgāzes izmantošanu vismaz līdz gadsimta vidum, pamazām arvien lielāku daļu no tās aizstājot ar biogāzi un biometānu – šajā gadījumā atšķirsies gāzes ieguves metode, taču no ķīmiskā viedokļa tie joprojām būs gāzveida ogļūdeņraži, kurus turpinās dedzināt gāzes katlos.
Otrs papildinājums gāzes izmantošanai varētu būt dažādu oglekļa uztveršanas iekārtu izmantošana, taču arī tas neatcels turpmāku gāzes izmantošanu. Vēl jo vairāk – Eiropas Komisija Vecgada vakarā dalībvalstīm izsūtīja jaunu t. s. taksonomijas priekšlikumu.
Taksonomija ir klasifikators, kas nosaka, kuras darbības jomas uzskatāmas par zaļu un ilgtspējīgu darbību. Proti, EK piedāvā gāzes un atomenerģijas projektus uzskatīt par zaļu un ilgtspējīgu ekonomisko darbību. Pretī jau sacēlusies gaudu jūra, kas visskaļāk skan tajās valstīs, kurās notikusi tāda politiskā traģēdija kā zaļo partiju nonākšana pie reālās varas.
Arī E. Cepurītis ir tieši šādas ievirzes politiķis – bijusāis partijas “Progresīvie” valdes līdzpriekšsēdētājs un kādreizējais kustības “Zero Waste Latvija” valdes loceklis. Tāpēc nevajadzētu brīnīties par viņa teikto intervijā televīzijā, ka “pat ja dabasgāzi Eiropā uz pārejas periodu atzītu par zaļu vai zaļāku kurināmo, tas domes plānus nemainītu”.
Tulkojam latviski – ar zaļumu šim lēmumam nav nekāda sakara, tas ir lēmums noteiktu politisku uzstādījumu īstenošanai.
Otrs E. Cepurīša minētais lēmuma iemesls ir – “dabasgāze šobrīd nav uzticams resurss”. Acīmredzot ar to domāta Krievijas politika gāzes piegāžu jomā Eiropai – ilgtermiņa piegāžu kontraktu dzelžaina izpilde, bet nepiedalīšanās otra veida jeb t. s. mirkļa (“spot”) tirgos, kas ir viens no veidiem, kuros valstis un uzņēmumi piepērk trūkstošo gāzes apjomu.
Jāpiebilst, ka nekāda pienākuma piedalīties šajos tirgos Krievijai nav, šī piedalīšanās ir brīvprātīga un nav noteikta nevienā līgumā.
Kombinācijā ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina preses sekretāra Dmitrija Peskova izteikumiem, ka nākamajā dienā pēc “Nord stream 2” gāzesvada sertifikācijas Krievija gatava piegādāt Eiropai lielu apjomu gāzes (55 miljardus kubikmetru), to traktē kā spiedienu uz Vācijas un Dānijas varasiestādēm gāzesvada sertifikācijas paātrināšanai, un šāda politika ir viens no iemesliem (bet tikai viens un ne pats svarīgākais) šīs ziemas augstajām energoresursu cenām.
Taču, kas vēl svarīgāk – ar Latviju šīm problēmām nav nekāda sakara, jo Latvijas apgāde ar gāzi balstās uz konservatīvo ilgtermiņa piegāžu sistēmu.
Neskatoties uz, maigi izsakoties, ne pārāk draudzīgajām starpvalstu attiecībām, Latvijas trīsdesmit neatkarības gadu laikā vēl nekad nav bijusi situācija, kurā Krievija nebūtu izpildījusi gāzes piegādes līgumus. Vēl vairāk – šāda situācija diez vai varētu izveidoties arī nākotnē, jo no Inčukalna pazemes gāzes krātuves darbības atkarīga visa Baltijas reģiona, tostarp arī otras nozīmīgākās Krievijas pilsētas Sanktpēterburgas, apgāde ar gāzi.
Īsi sakot – Cepurīša apgalvojums par gāzes apgādes neuzticamību ir blēņas, un var tikai minēt, vai tas saistīts ar nezināšanu vai melošanu.
Visbeidzot trešais lēmuma arguments ir gāzes apkures izmaksas un tēvišķīgās rūpes, ka rīdzinieki būtu jāpasargā no neapdomātām investīcijām gāzes katlos. Pateicībā noliecot galvu par rūpēm, būtu vērts atzīmēt, ka Cepurīša minētās alternatīvas nav ne par matu lētākas. Gāzes katli, cik nu var spriest, visbiežāk uzstādīti pirmskara daudzstāvu namu dzīvokļos un privātmājās, kas sabūvētas Rīgas nomalēs.
Cik izmaksās šādu namu un māju pieslēgšana centralizētajai siltumapgādei un kādu daļu no izmaksām būs gatava subsidēt Rīgas dome, ir labs jautājums, uz kuru pagaidām nav nekādu atbilžu.
Siltumsūkņu izmantošana vecajos namos nerada gandrīz nekādus ekonomiskos un izmešu ieguvumus, ja vien netiek uzplēstas grīdas un siltumvadi netiek izvietoti zem tās vai arī netiek uzstādīti neadekvāti lieli radiatori, liecina kāds britu pētījums par veco namu apsildes alternatīvām.
Jāpiebilst, ka elektrības cenas ir cieši saistītas ar gāzes cenām un sildīt ar elektrību ir dārgāk, nevis lētāk. Atgriešanās pie malkas apkures var šķist aktuāla tikai tiem, kuriem pieņemams risinājums satiksmes sastrēgumu un gaisa piesārņojuma risināšanai varētu šķist zirgu vezumu satiksmes atjaunošana Rīgā. Biomasas, proti, granulu katlu, izmantošanas piemērus dzīvokļos es pagaidām neesmu redzējis, kaut gan privātmājās šāds risinājums ir pietiekami populārs.
Rezumējot – Rīgas domes lēmums par gāzes katlu aizliegšanu radīs gadiem ilgu haosu siltumapgādes situācijā un milzu izmaksas, kas uzgulsies rīdzinieku pleciem.
Un ļoti raksturīgi šādam lēmumu pieņemšanas stilam ir tas, ka lēmums vispirms tiek pieņemts un tikai tad atjēdzas, ka nemaz nezina, cik daudzus pilsētniekus tas ietekmēs.
Bet tieši tā ir noticis – tikai šogad sāks reģistrēt apkures iekārtas, lai uzzinātu, cik tad daudzos namos būs jārod alternatīva.
