Izdegusi zeme, pelni un gruzdoša kūdra. Pārprastā dabas aizsardzība 4
Meža ugunsgrēks, turklāt purvā. Nav briesmīgākas nelaimes, kas varētu piemeklēt mežu. Smacējošu dūmu vāli, kuros nav iespējams paelpot, karstums un bailes, kas liek nodrebēt ikvienam.
Zaļojoši bērziņi un priedītes uzliesmo vienā mirklī un uguns, kas, žēlastību nepazīstot, trauksies tik tālu, cik vien būs kam degt, vai arī līdz vietai, kurā kāds liesmas apturēs.
Kas paliek pāri? Izdegusi zeme bez dzīvības, pelni un vairāku metru dziļumā gruzdoša kūdra, ko pilnībā nodzēsīs vien rudens lietavas. Paliek nāve, kas uzglūnēs meža iemītniekiem vēl ilgi pēc uguns nodzišanas – zem zemsedzes kūdrā izgruzdējušajās bedrēs iekrītot, nepalīdzēs vairs neviens.
Mēs vēlamies sargāt dabu – ekosistēmas, kas veidojušās gadu simtiem, pat tūkstošiem (Latvijā vecākajiem purviem ir 8–10 tūkstoši gadu), saglabāt tās nākamajām paaudzēm. Taču, šķiet, ir ierēdņi, kuri personīgo ambīciju dēļ vai pārprastas dabas aizsardzības idejas vadīti gatavi sargājamās dabas vērtības pakļaut riskam tapt iznīcinātām, lai gan mūsu rīcībā ir tehnika un resursi, kas meža ugunsgrēka sākumā ļaut to efektīvi likvidēt.
Problēma Kurzemē
VAS “Latvijas valsts meži” (“LVM”) savā interneta vietnē sausi informē, ka Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija gandrīz gadu vilcinās saskaņot ugunsdrošības preventīvo pasākumu plānus trīs īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, liekot šķēršļus ugunsdrošības preventīvo pasākumu īstenošanai – dabas liegumā “Stiklu purvi”, “Ovīši” un “Ances purvi un meži”.
LVM” pauž bažas un dziļu neizpratni par izveidojušos situāciju, kad šāda vilcināšanās būtiski palielina ugunsdrošības risku šajās nozīmīgajās teritorijās, un aicina atbildīgās valsts institūcijas un amatpersonas operatīvi iesaistīties ugunsgrēku risku mazināšanā dabas liegumos.
“LVM” Ugunsdzēsības vadītājs Edijs Leišavnieks “Latvijas Avīzei” skaidro, kāpēc situācija ugunsdrošības jomā aizsargājamajās dabas teritorijās ir riskantāka nekā citviet mežā.
“Aizsargājamās teritorijās administratīvu aizliegumu dēļ saimnieciskā darbība nenotiek. Līdz ar to cilvēka apzinātas bezdarbības dēļ esošā infrastruktūra mežā ir atstāta novārtā, nenotiek tās atjaunošana un attīstība.
Lielākajai daļai meža ugunsgrēku, kas ir izcēlušies aizsargājamās teritorijās, ir apgrūtinoša piekļuve, kas traucē ugunsdzēšanas darbu un rada papildu apdraudējumus pašiem ugunsdzēsējiem,” skaidro speciālists.
“Šajās teritorijās (“Stiklu purvi”, “Ances purvi un meži”, “Ovīši”) katru gadu izceļas līdz pieciem meža ugunsgrēkiem katrā.
Piemēram, lielākais meža ugunsgrēks “Ances purvos un mežos” izcēlās 2009. gadā, kad uguns skāra 102 hektārus, savukārt “Stiklu purvos” 2018. gadā izcēlās pēdējā gadu desmita lielākais meža ugunsgrēks, kad uguns skāra 1353 ha meža teritorijas.
Šo ugunsgrēku izdevās ierobežot, piesaistot ļoti lielu ugunsdzēsēju un meža darbinieku skaitu, jo piekļuve ar meža ugunsdzēsības tehniku nebija iespējama, līdz ar to dzēšanas darbi bija īpaši grūti un ar augstu riska pakāpi.”
Citās valstīs normāla prakse, pie mums – problēma
Speciālists ir pārliecināts, ka Dabas aizsardzības pārvalde preventīvo pasākumu plānos paredzētās darbības, kas ir normāla prakse jebkurā valstī, kurā ir kvalitatīva meža apsaimniekošana, uzskata par nozīmīgām vides pārmaiņām, kas no birokrātiskā viedokļa pirms tam nav paredzētas.
Tāpēc pirms to realizēšanas ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējuma process kā kādam milzu būvniecības projektam, kas Latvijas apstākļos var aizņemt līdz pat trim gadiem.
Plānos paredzēta, piemēram, traucējošo koku un krūmu nociršana gar dabiskajām brauktuvēm noteiktā platumā, dabiskās brauktuves klātnes līdzināšana un stiprināšana, papildu ūdensņemšanas vietu ierīkošana, caurteku ielikšana slapjākajās vietās.
Šīs visas darbības jāveic, lai VMD specializētai meža ugunsdzēsības tehnikai nebūtu apgrūtinoša pārvietošanās apvidū, kā arī lai pēc ugunsgrēka likvidēšanas meža īpašnieks (“LVM”) var veikt kvalitatīvu meža ugunsgrēka vietas uzraudzību ar savā rīcībā esošo tehniku.
Kādas var būt šo pasākumu nerealizēšanas sekas? Ja aizsargājamās dabas teritorijās atkal uzliesmos uguns, meža ugunsdzēsēji laikus var nesasniegt meža ugunsgrēka vietu, tādā veidā kopējā uguns skartā platība var būt lielāka, var būt pat situācijas, kad ugunsdzēsēji pilnībā zaudē kontroli pār ugunsgrēku.
Meža ugunsdzēsējiem tad pašiem nāktos papildus zāģēt traucējošos kokus gar ceļiem un brauktuvēm, kas meža ugunsgrēku dzēšanas gadījumā ir pieļaujams, tomēr palēnina ugunsdzēsēju darbu un rada papildu apdraudējumu.
Krituši koki, sausa koksne un neatbilstoši ceļi
Valsts meža dienesta Meža un vides aizsardzības daļas vadītājs Zigmunds Jaunķiķis, komentējot radušos situāciju, skaidro, ka jebkurā ugunsdrošības preventīvo pasākumu plānā paredzēto nosacījumu izpilde ir ļoti būtiska operatīvai un sekmīgai meža uguns apsardzībai, it īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.
“Vadoties pēc plānos norādītās informācijas, Valsts meža dienests redz, kā operatīvi un pa kuru vietu ir iespējams piekļūt meža ugunsgrēka vietai un uzsākt uguns ierobežošanu.
Ja nav veikti (attiecīgi saskaņoti plāni) ugunsdrošības preventīvie pasākumi, var būt apgrūtināta piekļūšana meža ugunsgrēka vietai, piemēram, dabiskās brauktuves nav izbraucamas Valsts meža dienesta smagajām meža ugunsdzēsības autocisternām, uz dabiskajām brauktuvēm sakrituši koki, kritalas. Ceļa nestspēja neatbilst autocisternu svaram, ir ļoti liels attālums līdz ūdens ņemšanas vietām.
Šādos gadījumos pastāv liela varbūtība, ka meža ugunsgrēks var strauji izplatīties lielā platībā, īpaši, ja ir vējš, kā ietekmē uguns var kļūt nekontrolējama. Šādu meža ugunsgrēku nodarītais kaitējums videi var būt ar neprognozējamajām sekām.
Tas tika piedzīvots jau 2018. gadā, kad tieši šajās minētajās teritorijās izdega mežs vairāk nekā pusotra tūkstoša hektāru platībā un ugunsgrēks tika dzēsts vairāk nekā divus mēnešus. Un tad bija jāmobilizē ļoti lieli resursi, turklāt šis lielais ugunsgrēks neizslēdza to, ka arī citās vietās izcēlās un vajadzēja dzēst meža ugunsgrēkus.”
Kopš aprīļa beigām ir noteikts ugunsnedrošais laikposms visos mežos, arī aizsargājamās dabas teritorijās. “Lielākais meža ugunsgrēku risks ir tieši īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kur ir ierobežota cilvēka darbība,” turpina Zigmunds Jaunķiķis, “tas izklausās nedaudz paradoksāli, bet šajās teritorijās tieši tāpēc, ka nenotiek nekāda saimnieciskā darbība, palielinās mirušās un sausās koksnes daudzums, kā arī kritušie koki bieži ir sakrituši uz ceļiem, braucamajām joslām.
Aprīļa beigās Slīteres nacionālajā parkā Kolkas pusē izcēlās meža ugunsgrēks. Šajā situācijā veiksme bija tā, ka uguns tika pamanīta laikus un ugunsgrēks bija vietā, kur ar specializēto meža ugunsdzēsības tehniku bija iespējams piekļūt, tāpēc arī izdevās meža ugunsgrēku lokalizēt tikai viena hektāra platībā.”
DAP iebilst pret būvniecību
Lūgta komentēt radušos situāciju, DAP Kurzemes reģionālās administrācijas vadītāja Dace Sāmīte teic, ka Dabas aizsardzības pārvaldei nav jāapstiprina šie plāni, kā arī tā nekad nav iebildusi pret esošās infrastruktūras uzturēšanu – mineralizēto joslu sagatavošanu, kvartālu stigu attīrīšanu, esošo ceļu un dabisko brauktuvju attīrīšanu no kritušajiem kokiem, ūdens ņemšanas vietu uzturēšanu.
“Pēc 2018. gada ugunsgrēka “LVM” uzsāka praksi šajos plānos iekļaut plānotās darbības, bet, tā kā lielākā daļa no plānotajām darbībām uzskatāma par būvniecību (caurteku ielikšana, ceļa klātnes uzbēršana un paplašināšana, jaunu ūdensņemšanas vietu rakšana), tad tā ir realizējama un izvērtējama saskaņā ar vispārējo likumdošanu, tostarp izvērtējot šo darbību ietekmi uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.
Tāpat arī iekļauti plāni paplašināt dabiskās brauktuves (meža ceļi bez speciālā seguma) līdz četru metru platumam un nocirst traucējošos kokus līdz viena metra platumam abpus dabiskajām brauktuvēm,» atbildē raksta Dace Sāmīte.
Vai iestādes nespēj vienoties?
“Jau 2018. gada nogalē DAP sarunās ar “LVM” norādīja, ka dabas lieguma “Stiklu purvi” gadījumā būtu izstrādājams teritorijai jauns dabas aizsardzības plāns, kurā tiktu izvērtētas un saskaņotas arī ugunsapsardzības un dabas vajadzības, ugunsgrēka seku likvidācijas (apsaimniekošanas) iespējamais modelis, un piedāvāja rast sadarbības iespējas šāda plāna izstrādei.
Tomēr “LVM” gāja citu ceļu un sagatavoja ugunsdrošības preventīvo pasākumu plānu, kurā nebija ietverts plānoto darbību izvērtējums uz dabas aizsardzības vērtībām, uz kuru trūkumu DAP norādīja jau sākotnēji.
Savukārt 2019. gada pavasarī “LVM” prezentēja DAP ugunsdrošības preventīvo pasākumu plānus vairākām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, tostarp dabas liegumam “Ances purvi un meži” un “Ovīši”.
Nevienā no dokumentiem nebija ietverts plānoto darbību izvērtējums uz dabas aizsardzības vērtībām. Uz šiem trūkumiem DAP norādīja “LVM” un papildus lūdza izvērtēt citus alternatīvos variantus, kurus būtu iespējams realizēt, piemēram, tādu dabisko brauktuvju sakārtošana, kas paralēli kalpotu arī sabiedrības vajadzībām un teritorijas apsaimniekošanai, un kuru sakārtošana paredzēta teritoriju dabas aizsardzības plānos,” skaidro Dace Sāmīte.
Pēc “LVM” un DAP sarunām un sarakstes ugunsdrošības preventīvo pasākumu plānos netika veiktas izmaiņas un papildinājumi un tie tika iesniegti izvērtēšanai Valsts vides dienestam. Savukārt Valsts vides dienests, izskatot dokumentus, pieņēma lēmumu šiem plāniem piemērot ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūras, jo plānos iekļautā darbība var negatīvi ietekmēt ES nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas.
Sāmītes kundze teic, ka ugunsbīstamība šajā teritorijās vienmēr ir pastāvējusi un Ugunsdrošības noteikumi paredzējuši prasības, kuras jāpilda zemes īpašniekam, līdz ar to nav saprotams, kādēļ “LVM” un VMD nav šiem jautājumiem pienācīgi pievērsies iepriekš, kad dabas liegumiem “Ances purvi un meži” un “Ovīši” 2015. un 2016. gadā tika izstrādāti dabas aizsardzības plāni, kuru izstrādē piedalījās šo institūciju pārstāvji, lai dokumentā tiktu izvērtētās gan “LVM” kā īpašnieka, gan VMD kā ugunsapsardzību veicošās institūcijas vajadzības.
Svarīgi, lai process neiestrēgst
Normatīvajos dokumentos rakstīto prasību līkloči bieži vien ierindas lasītājam nav saprotami.
Mūs visvairāk interesē, lai dabas vērtības tiktu pienācīgi saglabātas, un, ja arī notikusi nelaime, tā pēc iespējas ātrāk jānovērš. Tāpēc Zālamana lēmuma cienīgs šķiet atbildīgās ministrijas skaidrojums: “Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ugunsdrošības preventīvos pasākumus uzskata par būtiskiem ugunsgrēku risku mazināšanā.
Tādēļ ministrija norāda, ka Dabas aizsardzības pārvaldei ir jādara viss iespējamais, lai saskaņošanas procesu ar “Latvijas valsts mežiem” paātrinātu un savlaicīgi tiktu sagatavoti kvalitatīvi ugunsdrošību preventīvie pasākumu plāni, kas ne tikai sargātu dabas vērtības, bet arī būtu labākais iespējamais risinājums pret ugunsnelaimēm.”
Atliek cerēt, ka ierēdņi, kuriem jālemj attiecīgie jautājumi, būs gana rosīgi parakstu dokumentu rakstīšanā un parakstu un “zieģeļu” likšanā, lai, sākoties sausam un karstam laikam, varētu būt droši, ka ugunsnelaimes laikā glābšanas tehnika varēs tikt gana tuvu degšanas vietai un saskaņošanas process neilgs gadiem.
