Pārpasaulīgs skaistums 0
“Lielajā pasaulē” atšķirības starp trim Baltijas valstīm parasti nemaz nepamana.
Cik nav dzirdēts par Igaunijas galvaspilsētu Viļņu un Latvijas robežu ar Poliju. Tomēr mēs paši labi zinām, ka esam dažādi un atšķirīga ir arī mūsu kultūra. “Kultūrzīmes” sāk rakstu sēriju par to, kas šobrīd notiek kaimiņvalstu kultūras dzīvē.
Sens joks vēsta – ja igauņiem nebūtu tautieša, ko pazīst visā pasaulē, viņi tādu izdomātu. Taču šāds cilvēks tiešām eksistē – igauņu komponists Arvo Perts jau vairākus gadus pēc kārtas ir pasaulē visvairāk atskaņotais mūsdienu komponists. Mūsu, latviešu, mūsdienu lielākais komponists Pēteris Vasks par Arvo Perta mūziku reiz teicis: “Tas ir kaut kas no debesīm…” Man liekas, ka bez Pētera Vaska Igaunijas dižā komponista vārds Latvijā izskanētu pavisam citādi, atsvešinātāk. Arvo Perta mūsdienu klasisko un garīgo mūziku saprot un mīl ne tikai tuvējās kaimiņvalstīs. Tā apceļo pasauli, un to klausās visdažādākie cilvēki. Pats Perts ir uzsvēris, ka mūzika ir kā dažādu graudu pilns lauks – mūzikai, skaņām un klusumam nav ne rases, ne ādas krāsas. Daudzi mūzikas pētnieki Perta mūziku apzīmē kā minimālismu. Perta skaņu pasaulē nošu tiešām ir mazāk, nekā ierasts, taču to spēks brīžam satiekas ar pārpasaulīgu dvēseles dziesmu un klusumu, tik līdzīgu Zemes un Visuma varenības klusumam un simfonijai.
Arvo Perta astoņdesmitajai jubilejai veltītos kultūras notikumus Igaunijā un citur pasaulē šogad pat nav iespējams saskaitīt, koncertu skaits vien iestiepjas vairākos simtos. Daudzviet uz mūsu zemeslodes plīvo karogi, godinot mazās Igaunijas dižo komponistu. Perts iedvesmo, un viņu cildina. Gadu gaitā Perta skaņdarbi ir skanējuši gandrīz simt mākslas filmās, dokumentālās un īsfilmās, daudzās teātra izrādēs; tapuši neskaitāmi multimediāli uzvedumi, kā arī operas. Par komponistu uzņemtas astoņas filmas, sarakstītas vairākas grāmatas, notiek semināri, izstādes un konferences. Tikpat ražīgi visu mūžu strādājis arī viņš pats, ik dienu piepildot aptuveni 20 nošu un atziņu lapaspuses.
Tik cēlos slavas augstumos komponistu uznesis liels talants, darbaspējas un, galu galā, arī laimīgs liktenis. Jaunībā Perts bija talantīgs avangarda komponists, taču jaunu ceļu meklējumos neapstājās dažādajos citu radītajos mūzikas virzienos. Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem, pētot un iedvesmojoties no senajiem gregoriāņu dziedājumiem un vokālās polifoniskās mūzikas, komponists radīja pats savu mūzikas stilu – “Tintinnabuli” (no latīņu valodas – zvaniņš), kurā līdzīgi zvanu spēlei skaņas sasaucas un papildina viena otru. Kā grēks un grēka piedošana; kā prieka asaru avots, bet arī sāpīgs ērkšķis – tā savu daiļradi skaidro pats komponists.
Tieši sava talanta, brīvdomības un reliģisko meklējumu svaidīts, komponists nonāca padomju iestāžu nelabvēlības lokā. Garā lieli cilvēki padomju varai bija bīstami. Septiņdesmito gadu beigās padomju iestādes Perta mūziku praktiski aizliedza atskaņot, bet 1980. gadā, pateicoties ebreju izcelsmes sievai Norai, ģimenei deva atļauju pamest Padomju Savienību. Stāsta, ka tajā pašā gadā ECM skaņu ierakstu studijas pārstāvis, braukdams pa šoseju, bija izdzirdējis Arvo Perta skaņdarbu un, pierakstot toreiz pavisam nezināmā komponista vārdu, gandrīz iebraucis grāvī. ECM studija vēl joprojām ir galvenā Perta mūzikas izplatītāja.
Igaunijā klejo daudz stāstu par dzīvo leģendu Arvo Pertu. Piemēram, kā viņš, vēl mazs zēns būdams, komponējot salauzis klavieres. Kā braukājis ar divriteni un klausījies Rakveres tirgus laukuma skaļruņos atskaņoto koncertu tiešraides. Mūsdienās tajā vietā ir uzcelts piemineklis – zēns ar velosipēdu, kas simbolizē, ka ikvienam bērnam ir iespēja kļūt par izcilību izvēlētajā profesijā. Izceļojot no Padomju Savienības, ģimenei ar diviem maziem bērniem līdzi bijuši septiņi čemodāni ar notīm un skaņu ierakstiem, un tos noklausījušies robežsargi padomju impērijas robežkontroles pilsētā Brestā.
2010. gadā, kad ģimene no trimdas dzīves Berlīnē atgriezās dzimtenē, netālu no Tallinas, Laulasmā, tika nodibināts Arvo Perta centrs, kura uzdevums apkopot, pētīt un sistematizēt visu gadiem krāto un joprojām augošo komponista daiļrades mantojumu. Šo centru nodibināja un sākumā finansēja ģimene, taču nu jau vairākus gadus, piedaloties daudziem mecenātiem no visas pasaules, lielākos izdevumus sedz Igaunijas valsts. Perta centru vada komponista jaunākais dēls Mihaels, valdē darbojas arī pārējā ģimene, turklāt pētniecības darbos piedalās arī pats komponists. Pašreizējā ēkā, kas pirms finanšu krīzes celta kā kāda jaunbagātnieka sapņu villa, kopumā strādā vienpadsmit darbinieki – gan muzikologi, gan arhīva speciālisti. Bijušajā garāžā atrodas skaņu ierakstu arhīvs, galvenajā ēkā notiek ne tikai aktīva krājumu pētniecība, bet arī gatavošanās ieplānotajiem semināriem, jo ik pa laikam tiek organizēti dažādi ar Perta mūziku saistīti kultūras notikumi. Nesen centrs izdevis grāmatu ar komponista skaņdarbu tekstu apkopojumu igauņu, angļu un oriģinālvalodās. Nams nu jau ir kļuvis par šauru, un 2014. gadā Igaunijas prezidents Hendrikss Ilvess izsludināja arhitektūras projektu konkursu centra jaunajai ēkai. Piedaloties vairāk nekā divdesmit arhitektiem no visas pasaules, žūrija par piemērotāko atzina spāņu arhitektu projektu. Šobrīd norisinās tā sagatavošanas darbi, nākamgad tiks sākta celtniecība, un paredzēts, ka jaunā, lielā ēka tiks atklāta 2018. gadā, kad Igaunijas valsts svinēs savus simt gadus.
Raksts tapis sadarbībā ar Arvo Perta centru Igaunijā. Īpaša pateicība fotogrāfam Kaupo Kikasam.
