Tu noķer lēkmes pirmās pazīmes? 0
Jā, un tā es palīdzu sev. Agrāk man par to bija liels kauns un es nevarēju neko pateikt, bet tagad tā nav problēma.
Vēl man ir svarīgs atklājums par lēkmēm. Tā kā pati lēkme ir slimības izlāde, tagad esmu atradusi citus veidus, kā izlādēties. Kad sāku just auru jeb pirmos nepatīkamos simptomus pirms lēkmēm, es cenšos izlādēties ar fiziskiem vingrojumiem. Izpildu dinamiskus vai statiskus jogas vingrojumus vai meditācijas – tik spēcīgi, līdz pilnīgam spēku izsīkumam, kamēr ķermenis ir pārguris un grib vienkārši relaksēties. Kaut gan to ir ļoti grūti veikt tad, kad jau jūtos slikti, tomēr šis ir mans labākais atklājums, kā tikt ar sevi galā.
Šajos gados esmu iemācījusies destruktīvās emocijas tik daudz neturēt sevī, bet ar fiziskiem vingrojumiem, dejošanu, ātru pastaigu sevi nomierināt jeb izlādēt.
Visu laiku jādomā, lai es būtu līdzsvarā: par savu miegu, par ēšanu, bet galvenais – par domāšanu. Meditēju un varu noturēt sevī mieru visos līmeņos. Manī ir vairāk pieņemšanas.
Kad sāc kādu garīgo mācību, kļūsti it kā baigi gudrais un šķiet, ka zini, kā ir pareizi. Kad paliec ļoti garīgs, sāc uz citiem skatīties augstprātīgi. To es novēroju sevī un daudzos garīgajos skolotājos. Mēs zinām, kā visam jābūt pareizi, bet, ja paskatāmies uz šo skolotāju dzīvi, tad ieraugām, ka tā nebūt nav tik pareiza.
Mana iekšējā pasaule atspoguļojas ārpasaulē. Līdz šai atziņai nonācu pirms trim četriem gadiem, kad man bija lieli konflikti ar dažiem cilvēkiem. Var pat teikt – es savā ziņā aplauzos jogā.
Kā tu to domā?
Ne zināšanas un māksla tās prasmīgi nodot, ne attīstīts ķermenis, ne kādas īpašas spējas man nešķiet svarīgākais garīgajā attīstībā. Es sapratu, ka nevar tikai skaitīt mantras, būt pareizs un pazemīgs, tas dzīvē tā nedarbojas, ir jāstrādā arī ar citām lietām. Daudz analizēju un domāju, kā un kāpēc jūtos. Izmantoju dažādas psiholoģiskās metodes, lai sevi izzinātu.
Vai cilvēkiem, kuri slimo ar epilepsiju, vari ieteikt kaut ko arī no aromterapijas?
Aromterapijas eļļas jāizvēlas individuāli. Epilepsijas gadījumā jābūt īpaši uzmanīgiem, jo paaugstināta jutīguma dēļ jebkurš nepatīkams aromāts var izraisīt spēcīgu reakciju. Vislabāk ir testēt eļļas pie zinoša cilvēka. Pati tagad esmu pieradusi gandrīz pie visiem aromātiem, bet sākumā bija citādi.
Biežāk lietoju greipfrūta, mandarīna, sandala, rozes, lavandas, stiraksa, tējaskoka, jasmīna, vīraka, ilangilanga un kumelītes eļļu. Tās darbojas kā adapteri, harmonizē un nomierina.
Epilepsijas pacientiem nav ieteicama tūjas, rozmarīna, izopa, eikalipta, fenheļa, kampara un salvijas eļļa.
Savukārt no tējām mieram un miegam uz mani labi iedarbojusies melisa, vīgrieze un lavanda.
Neatkarīgi no epilepsijas ārsti arī teica, ka tev nebūs lemts kļūt par mammu. Kā tu tomēr sagaidīji Marselu?
Jā, man bija vēl citas problēmas ar veselību, tāpēc ārsti tā teica. Iepriekšējās attiecībās bērniņš nepieteicās ilgu laiku. Ar tagadējo vīru Juri (dziednieku Juri Brantu – aut.) iepazinos 2015. gadā. Es ļoti vēlējos mazuli. Neilgu laiku pēc mūsu attiecību sākuma atkal biju pie ārsta, kurš pēc pārbaudēm teica, ka izskatās – bērna nebūs, un jālieto medikamenti. Man bija neērti Jura priekšā – kopā bijām tik neilgu laiku, taču es viņam pateicu ārsta slēdzienu, ka viss nav kārtībā, kā arī to, ka zāles lietot nevaru. Juris paturēja uz mana vēdera roku un teica, ka viss būs labi. Un tiešām, ginekoloģiskās veselības problēmas pārgāja. Mums viegli pieteicās bērniņš.
Spēji noticēt, ka tas noticis?
Man ir spēcīga intuīcija. Pirms diviem gadiem izdomāju, ka apmēram tajā gadā un tajā mēnesī man būs bērniņš. Vienkārši bija iekšējā sajūta, kaut gan ar attiecībās un veselībā notiekošo tas it kā negāja kopā. Tāpēc ļoti centos sakārtot veselību. Tik un tā, kad viņš pieteicās, bija grūti noticēt!
Pirmajos gaidību mēnešos saasinājās veselības problēmas. Man lika ievērot gultas režīmu. Šķita, ka sajukšu prātā. Esmu ļoti aktīva! Biju pieradusi, ka jogas nodarbībās man ir vairāku stundu darbs. Pēkšņi nācās gulētļ gultā. Tomēr svarīgākais bija saglabāt bērniņu. Pēc 12. nedēļas kļuva labāk, un nākamos trīs mēnešus gan strādāju, gan visu ko citu darīju. Protams, saudzīgi, tomēr bija iespējams kustēties.
Septītajā mēnesī sākās priekšlaicīgu dzemdību draudi, astoto mēnesi atrados slimnīcās. Devītajā mēnesī atkal viss bija kārtībā. No prieka, ka viss sakārtojies, nostaigāju līdz pēdējam brīdim. Tad bija ķeizargrieziens.
Epilepsijas dēļ?
Ķeizars nebija obligāts. Mums skaidroja – ja atradīsim speciālistu, kurš man ļaus dzemdēt pašai, šāda iespēja būs. Varbūt Stradiņos tādu varētu atrast, bet bija apsvērumi, kādēļ mums šī dzemdību iestāde nederēja. Man divas reizes bija priekšlaicīgu dzemdību draudi, tāpēc ārsti negribēja uzņemties atbildību par dabiskām dzemdībām. Ja situācija būtu citāda, es gribētu dzemdēt pati. Tas, ko man pastāstīja kā risinājumu iespējamo komplikāciju gadījumos individuālajā situācijā, man šķita pat biedējošāks nekā ķeizargrieziens.
Labākais, ko bērnam operācijas laikā un pēc tam varēju dot, – pašai būt mierīgai. Savukārt Juris tobrīd veica attālināto seansu, lai viss izdotos veiksmīgi, un tā arī bija.
Būt par mammu man ir vārdos neaptverama laime, par kuru jāmaksā ar ļoti smagu darbu. Kad mazo gaidīju, domāju, ka ņemšu auklīti, lai varētu jogot. Tagad saprotu, ka atstāt bērnu auklei, kamēr pati stāstu un rādu citam, kā pareizi dzīvot, nav tas, kas man patlaban vajadzīgs. Tāds dzīves posms, kad daudz esmu bijusi darbos, jau ir izdzīvots. Tagad man gribas izdzīvot šo, un, ticiet man, vieglāk būtu strādāt, nekā visu laiku vērst uzmanību uz bērnu.
Lielāko daļu laika aizņem Marsels, bet reizi nedēļā vadu jogas nodarbību Liepājā, masāžu centrā. Jogā mans mērķis vienmēr bijis iedvesmot cilvēkus. Esmu daudz laika pavadījusi garīgajās praksēs un to pasniegšanā. Tomēr esmu sapratusi, ka ir svarīgi pašai izdzīvot dzīvi gaismā, vienkāršās lietās. Vispirms attiecībās ar sevi, tad – ar citiem.
Pareizi zināt, runāt, rakstīt, pasniegt un norādīt uz to citiem, ir maz saistības ar “apskaidrību”. Turklāt dzīve parāda, ka nav tā, kā tu domā. Es ievēroju sevī un citos, ka garīgums mēdz būt stipri virspusējs, teorijas līmenī. Dzīve mēdz parādīt teoriju no citām pusēm.
Tad jāsāk ar sevi strādāt un tad arī sākas pieņemšana.
Samācies, salasies gudras grāmatas…
Ja mēs iepazītu viņu ģimenes, mēs redzētu, ka tu ir citas emocijas, ne tikai apgarotas meditācijas.
Gadus piecus es arī ar pārliecību mācīju, kā dzīvot ir pareizi, bet tad sapratu, ka šāda pārliecība ir neveselīga, pat agresīva un iedomīga. Kā tu vari zināt, kas ir labāk otram cilvēkam?
Es arī agrāk, piemēram, biju agresīvi noskaņota par veģetārisma tēmu – biju pārliecināta, ka nevienam nevajag ēst gaļu. Bet kad grūtniecības laikā man bija jāizlemj, vai es būšu “ļoti pareiza” vai manam bērnam vēderā kaut kas sāks trūkst, lai viņu normāli iznēsātu – dabas līdzekļi un vitamīni nelīdzēja, – es vienkārši sāku ēst gaļu. Tajā brīdī tas manam ego lika “apsēsties” (pasmaida).
Tāpat es sastapos ar ļoti daudzām situācijām, kad domāju – ja jau esmu tik laba un pareiza, kāpēc es sastopos ar cita veida attieksmi, kāpēc kādam nepatīku, kāpēc man grib nodarīt pāri, vaino, uz mani dusmojas? Tad es sapratu, ka otrā varu redzēt vienīgi to, kas manī nav “atstrādāts”. Sapratu, ka jāstrādā ar pieņemšanu.
Tas, ar ko mēs savā dzīvē sastopamies visbiežāk attiecības ar sevi un citiem, notikumiem mūsu dzīvē. Garīgo attīstību piedzīvojam jebkurā gadījumā, mums taču visiem ir gars, kurš iegūst kāda veida pieredzi.
Par šo man lika aizdomāties “svētie un garīgie cilvēki” , kā arī pašas notikumi dzīvē, ka viss, kas tiek pasniegts kā labs reliģijās un mācībās, labi vienmēr nebeidzas, bet daudzi no laba darītājiem piedzīvo milzu ciešanas un rada ciešanas citiem. Tad arī sapratu, ka daudz šeit ir ilūzijas un dzīvē tas nedarbojas, kā tiek pasniegts teorētiski.
Un kā tu to darīji?
Es ļoti sevi analizēju un domāju, kā un kāpēc jūtos. Man palīdz, piemēram, Keitijas Bairones psiholoģiskā metode. Tā palīdz izzināt savas domas. Pamēģināšu to ilustrēt ar piemēru. Cilvēki parasti maļ galvā simtiem negatīvu domu. Un tās jau ieiet dziļāk ķermeniski.
“Tuvplānam” izvēlas vienu traucējošo domu. Piemēram, “man liekas, ka mana mamma visu laiku uz mani dusmojas”.
Tad uzdod nākamo precizējošo jautājumu: “Vai mana mamma patiešām visu laiku uz mani dusmojas?”
Mierīgi apdomājot, var saprast – kā gan tu vari domāt otra vietā, zināt, kas notiek viņa galvā. Tad es sev atbildu: “Nē, viņa nedusmojas. Iespējams, viņa vispār nedusmojas, tas ir tikai mans pieņēmums, ka tā ir”. Un jau kļūst vieglāk!
Tālāk pētu, kādas ir manas sajūtas, kad domās saku, ka viņa uz mani dusmojas – kur rodas diskomforts, varbūt sažņaudzas vēders…
Domu var veidot tālāk, piemēram, “viņa dusmojas uz mani un man ir žēl – es būtu gribējusi, lai viņa darīto to, to un to.” Un tad izrādās, ka esmu to izfantazējusi, iespējams, pat visu dzīvi!
Tad jautājumu “apgriež otrādi” – “es uz viņu dusmojos”. Nereti tā arī izrādās! Var pat izrādīties, ka dienu, nedēļu vai visu mūžu esi dzīvojis kādā lomā un radījis galvā veselu pasauli. Varbūt tikmēr, kamēr es esmu dzīvojusi ar pārliecību, ka viņa uz mani dusmojas, es esmu palaidusi garām to, ka mamma pienesusi man tēju, piezvanījusi un vēl visādi rūpējusies…
Šī pieeja apgrieza visu manu skatījumu. Tā saskan ar daudzām citām metodēm.
Kādreiz gāju uz kundalini jogas lekcijām par to, kā grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laikā atbalsta sievietes. Un tur stāstīja par tradīciju, ka 40 dienas pēc dzemdībām par sievieti rūpējas…
Jā, Indijā ir tāda tradīcija, ka 40 dienas sieviete ir kopā ar savu bērnu visu laiku. Mums arī bija tādas 40 dienas, bet vīrs teica, kad mums tas ievilkās līdz desmit mēnešiem (smejas), jo Marsels visu laiku bija kopā ar mums.
Es biju domājusi tradīciju, kad ģimene un radi 40 dienas veic kādus darbus, ko sieviete viņiem ir uzticējusi – taisa ēst, kopj māju…
Latvieši agrāk arī dzīvoja saimēs un dzimtas sievietes rūpējās par jauno mammu, kamēr ķermenis atkopjas. Lieliski, ja tāda iespēja ir. Man tādas iespējas nebija. Mēs paši sevi apkalpojām, bet bijām visu laiku neatrauti no mazā. Vīrs palīdzēja.
Cik tev kā maza bērna mammai sanāk jogot ikdienā?
Joga ir mans dzīvesveids – manas domas, runa, ēšana… No rīta pieceļos ap sešiem, Marsels ir blakus, es uz paklājiņa pavingroju. Citreiz tās ir piecas minūtes, citkārt 40… Vēl pameditēju. Tiklīdz jūtu, ka ķermenī kaut kas ir savilkts, pieceļos, izkustos. Nodarbības, ko vadu citiem, man pašai palīdz lieliski pavingrot.
Tas tomēr ir citādi – tev jādomā, kā domu “translēt” cilvēkiem.
Jā, ir citādāk, bet tomēr tā ir lieliska iespēja izkustēties un kopīgi pameditēt. Tagad arī jūtu, ka “jāliek vietā mugura”. Tam vajadzīgs laiks. Es agrāk vismaz stundu katru dienu vingroju papildus nodarbībām. Tagad tādu iespēju nav. Dēls ir smags, viņu visu laiku jānēsā. Muskuļi ir vājāki, arī “ķeizars” ieviesis kaut kādas izmaiņas organismā. Bet tas man ļauj labāk saprast sievietes, kas pie manis nāk. Piemēram, kamēr biju viena, man likās, ka jogot var vienmēr – kā gan tam nevar atrast laiku? Bet tagad kā mamma sapratu, ka tiešām var būt tā, ka nevar, lai cik gribi! Vai arī ir sarežģīti vai nepieņemami ņemt aukli. Tagad attieksme ir – a sanāk jogot, sanāk. Tas arī liek ego nolaisties no augstumiem.
Vai Marsels ir kādreiz slimojis un ja jā, kā veseļojāt viņu?
Viņam vienreiz, kad nāca zobi, bija ļoti augsta temperatūra. Sākumā es nobijos un, īsti jau negribēdama, iedevu klasiskās temperatūru pazeminošās zāles. Dēls sāka vemt un viņam izmetās pumpas. Tad man izstāstīja, ka temperatūru var pazemināt, tuvumā turot ieslēgtu ventilatoru. Tā es naktī ik pēc pāris stundām stāvēju pie bērna ar ventilatoru. Tā divas dienas. Tad pārgājām uz homeopātiju, kas palīdzēja. Vieglāk, protams, ir iedot zāles nekā negulēt (smejas). Tas mums bija pirmais pārdzīvojums ar pirmajām atklāsmēm.
Nereti cilvēki, kas meklē iemeslus dzīvē notiekošajam, arī slimībai meklē sakni – savā dzīvē, personībā… Tev sev ir kāds skaidrojums, kāpēc saslimi tieši ar epilepsiju nevis, nezinu, ar kuņģa čūlu?
Nevar teikt, ka, pateicoties slimībai, bet no slimošanas pieredzes daudz esmu mācījusies. Slimība mani piespiedusi dzīvot apzinātu dzīvesveidu, dzīvot citādāk. Man ir vienkārši jāizvēlas, kā es gribu dzīvot – vai nu tas ir ar zālēm, uztraukumiem, “tusiņiem” un lēkmēm, kā agrāk vai ar kvalitatīvu ikdienu, izjustu dzīvesveidu.
Tu minēji, ka epilepsija nozīmē būt ļoti jutīgam cilvēkam. Bet jutīgumam parasti ir otra puse. Jā, viena ir tā, ka ir ļoti jārēķinās ar sava ķermeņa reakcijām un jādomā, ko dari, bet otra – jutīgie cilvēki spēj uztaustīt smalkas lietas, izjust nianses.
Es ļoti labi izjūtu cilvēkus, tāpēc man ir vieglāk strādāt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, kā viņi bieži paši saka, nāk pie manis un viņiem ir patīkami būt ar mani kopā. Jā, intuīcija man ir. Ja daudz sevi pēti un ar sevi strādā, ir vieglāk saprast arī otru.
