Gaļa, graudi un zirņi. Kā saimnieko Tilžas bioloģiskie zemnieki 0
Alīna Jermacāne un viņas brālis Raimonds Zelčs Tilžas pagastā divās saimniecībās ar bioloģiskajām metodēm audzē gaļas liellopus un graudus. Intervijā par lauksaimniecības biznesa iespējām Latgalē un saimnieku līdzšinējo pieredzi piedalās arī abu uzņēmēju māte Aina, kura pirms vairākiem gadiem savu saimniecību atdeva bērniem.
– Kā nonācāt līdz lēmumam, ka jāaudzē gaļas liellopi un graudi?
Aina Zelča: – Pēc valsts neatkarības atgūšanas saņēmām mantojumā 14 ha zemes un privatizējām liellopu fermu ar 200 galvām. Sākās darbs ar lopiņiem. Tā aizskrēja 20 gadi. Sākām ar četrām govīm, dažas privatizējām, paši pieaudzējām ganāmpulku līdz 75 slaucamajām piena devējām. Bija mums arī telītes, aitu ganāmpulks, sākām darboties arī ar gaļas liellopiem. To bija 30. Bijām uzstādījuši slaukšanas iekārtu 100 slaucamajām govīm, bet piena cenas katastrofāli kritās… 2008. gada piena krīzi vēl pārdzīvojām. Mums, mazajiem ražotājiem, par pienu maksāja viszemāko cenu. Tuvākie piena kombināti bija Valmierā un Preiļos. Sadarbojāmies ar Valmieras piena pārstrādes uzņēmumu. Piena cena sagrāva mūs.
Darbojoties trīs dažādos virzienos, vajadzēja palīgus. Pašiem nepietika spēka visus darbus paveikt, tomēr, lai maksātu algas strādniekam, turklāt vien minimālo algu, pašiem nekas nepalika. Taču bez strādniekiem iztikt vairs nevarējām.
Meita piena govju ganāmpulku par izdevīgu cenu pārdeva lietuviešu, poļu un turku pircējiem. Turpinājām darboties vien ar gaļas lopiem.
Skaitot no krūmiem neiztīrīto zemi, mums patlaban ir 250 ha liela zemes platība. Valsts atbalsts piena ražošanai bija tendēts, ka ganāmpulkā ir jābūt 300–400 govīm, vien tad var dzīvot. Mēs ar vīru arī bijām sasnieguši cienījamu vecumu – 75 gadi bija vīram, 70 gadi man. Par laimi, darboties laukos bija ar mieru jaunākā meita Alīna un dēls Raimonds. Viņi negribēja slaucamās govis, to kopšanā ir jāiegulda liels darbs. Sadalījām saimniecību trīs bērniem. Viņi visi iesniedza pieteikumus jauno zemnieku atbalsta saņemšanai, tomēr saimniecības dalīšanas dēļ projektus neatbalstīja. Mums norādīja, ka shēmojam.
Patlaban vecākā meita strādā ar lauksaimniecību nesaistītu algotu darbu pilsētā un savu zemes daļu izīrē brālim un māsai. Viņai vienīgajai ir lauksaimniecības izglītība. Alīna, Skujenieku saimniece, pabeidza Malnavas tehnikumu. Viņa ir peldēšanas trenere, pabeidza arī Sporta pedagoģijas akadēmiju un patlaban atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Dēlam Raimondam ir uzņēmums IK Ziemeļaustrumu tilts.
Alīna Jermacāne: – Man ir 100 ha. Brālim Raimondam – 150 ha. Mūsu govis ganās kopā, par lopiem atbildu es, par graudiem un tehniku – brālis. Kopš darbības sākuma darbojamies ar bioloģiskajām metodēm.
Patlaban mums ir 45 zīdītājgovis, gaidām, kad desmit vēl atnesīsies. Ir arī 30 teles un divas piena gotiņas. Mums ir Herefordas šķirnes ganāmpulks. Tie ir krustojumi, nav šķirnes dzīvnieki. Vecāki ar šo šķirni sāka, mēs turpinām.
A. Z.: – Man Herefordas šķirne iepatikās tās mierīguma dēļ. Šīs šķirnes dzīvnieki parasti neatstāj savu ganību teritoriju. Lai citi slavina, ka garšīgāka gaļa ir Šarolē un Limuzinas šķirnes dzīvniekiem. Vienu brīdi mums bija trīs buļļi, katrs dzīvoja savā grupā ar govīm.
A. J.: – Es kā jaunā zemniece vēlos eksperimentēt. Pērn paņēmu Limuzinas šķirnes bulli. Patlaban tirgus pieprasa Herefordas šķirnes liellopu gaļu. Bulli vēlāk vajadzēja brāķēt – kaut kas notika ar kāju. Mums ganāmpulkā ir uz piena govīm sēkloti septītās paaudzes gaļas liellopi. Tātad mums visi nav tīršķirnes dzīvnieki. Esam parasta ikdienas saimniecība.
Foto: Dabiskajās pļavās ganās ar piena govīm un Hereforda šķirnes buļļiem krustotais ganāmpulks
– Kāpēc pievērsāties bioloģiskajai ražošanai?
A. Z.: – Kopš saimniecības dibināšanas otrā gada darbojamies ar bioloģiskajām metodēm. Latgalē nav lielu lauku, kur varētu efektīvi ar konvencionālajām metodēm darboties. Pirmajā gadā nobijāmies no bioloģiskās saimniekošanas nosacījumiem, bet otrajā gadā, ap 2000. gadu, iestājāmies Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijā un tā arī visu laiku darbojamies.
Protams, nebija arī naudiņas, lai darbotos ar konvencionālajām metodēm. Turklāt lielāko daļu platību izmantojām ganībām un sienam. Nebija nekādas vajadzības pēc konvencionālās ražošanas. Arī bioloģiskais atbalsta maksājums deva atspaidu. Uz pienu gan tas neattiecas.
A. J.: – Savā saimniecībā ražoto pienu nekad kā bioloģisko produktu nevarējām pārdot. Iespējams, patlaban to var darīt. Interesējos AS Tukuma piens, tomēr atsaucību neguvu. Esot liels attālums līdz mums un nepietiekami liels piena daudzums.
A. Z.: – Mēs divās dienās ražojām pusotru tonnu piena. Vasarā nepilnas divas tonnas.
A. J.: – Arī kooperatīvs Viļāni nevēlējās ar mums sadarboties, tam pašam bija vien daži piena piegādātāji. Mūsu kaimiņi, viņiem ganāmpulkā ir aptuveni 50 slaucamās govis, patlaban turpina ražot bioloģisko pienu un pārdod to par konvencionālā piena cenu.
Patlaban ir redzama tendence – saimnieki, kuri vēlas nodarboties ar lopkopību, pāriet uz gaļas lopkopību. Ar to darboties ir vienkāršāk nekā ar piena lopkopību.
A. Z.: – Ja nav jāņem strādnieki, tad ir vienkāršāk.
Foto: Pirmā kultivēto zālāju pļauja “Skujeniekos”
– Kā gatavojat lopbarību?
A. J.: – Uz vienu liellopu vajag aptuveni sešas tonnas siena. Skābbarību liekam rituļos, gatavojam aptuveni 200 rituļu. Kultivētie zālāji mums aizņem 30 ha platību. Tauriņziežus sējam, savu āboliņu jaucam klāt. Šajā gadā vismaz 20 ha platībā sējām labībai apakšā kultivētos zālājus. Pērn neko neatjaunojām. Ir arī dabiskie zālāji, kur nemeliorētās zemes.
Raimonds Zelčs: – Nemeliorētajās, aizaugušajās zemēs iztīrījām un atguvām pērn 5 ha lielu platību.
A. J.: – Lauksaimniecības zemei redzam vērtību.
R. Z.: – Pašvaldībai daudz zemju pieder, cenšamies to pirkt par saprātīgu cenu.
Foto: Lekni sakuplojušais lauks, kurā darbojas vien ar bioloģiskajām metodēm
– Cik daudz darbinieku algojat?
– Viens darbinieks ir Alīnas, viena strādniece – manā saimniecībā. Lai maksātu 600 eiro, darba devējam ir jātērē 1000 eiro. Ir dažādi darbinieki.
A. J.: – Kā darbinieku pirms pieņemšanas darbā pārbaudīt, vai viņam var uzticēt ganāmpulku? Man ir četras dzīvnieku grupas, ik dienu pie katras būtu jāaizbrauc, jāapskata. Vai darbiniekam būs pietiekama atbildība? Arī lopi ir jāredz pašam. Ar dzīvnieku jebkurā brīdī viskautkas var notikt. Ir sarežģīti.
– Kā sokas ar dzīvnieku pārdošanu?
A. J.: – Dzīvniekus pārdodam SIA Izsoļu nams. Audzējam tos līdz aptuveni sešu mēnešu vecumam, cenšamies līdz aptuveni 300 kilogramiem nobarot. Ir visādi teļi – agri pavasarī un arī vēlāk dzimušie. Cenšamies jaundzimušos teļus uz ziemas periodu neatstāt, jo ziemā tie nepieņemas svarā. Šā iemesla dēļ lecināšanu plānojam tā, lai govis atnesas martā un aprīlī. Šogad gan atnešanās ievilkās līdz maijam. Otrs atnešanās periods ir jūnijs un jūlijs. Pavasarī pirmos divus mēnešus telēni mammu ir labi paēduši, tad aiziet ganībās. Vasarā dzimušie ir žiperīgi.
Gada laikā pārdodam aptuveni 40 teļu, pērn pārdevām 46 teliņus. Neko neatstājām ganāmpulka paplašināšanai, dzīvniekiem bija laba kvalitāte. Patlaban mūsu ganāmpulks ir vidēji vecs. Ja būs pietiekami daudz labas kvalitātes barības, visticamāk, šogad brāķēsim vecākās govis. Iespējams, ziemā atstāsim teļus un mēģināsim sadarboties ar Baltic Vianco. Esam iecerējuši vienu dzīvnieku partiju nobarot līdz 16–18 mēnešu vecumam vai ilgāk. Jānodrošina, lai tiem ziemā svara pieaugums būtu. Herefordas un Limuzinas šķirne nav visātraudzīgākās. Ja mēs gribētu ātraudzīgāku šķirni, būtu jāņem Simentāle. Svarīgi arī, kā būs ar mūsu novietni, kur patlaban maina jumtu.
– Kā nonācāt līdz secinājumam par bioloģiskās graudkopības nepieciešamību?
R. Z.: – Kad likvidējām piena lopkopību, pirkām jaunu sējmašīnu un kultivatoru. Agrāk graudus nedaudz audzējām vien lopbarībai. Patlaban mums pašiem ir visa vajadzīgā tehnika. Iespējams, tās ir pat pārāk daudz – divi MTZ traktori, Fendt, Valtra un Zetor zīmola traktori. Pavisam septiņi spēkrati.
– Kādas bioloģiskās labības šķirnes audzējat?
– Mums ir rudzu šķirne ‘Kaupo’, mieži, ziemas kvieši un vasaras kvieši, arī zirņi ‘Bruno’.
– Cik lielās platībās aug labība un zirņi?
A. J.: – Visi ‘Bruno’ šķirnes zirņi aug mistros ar auzām, kviešiem vai miežiem. Rudzi aug 25 ha platībā, ziemas kvieši aptuveni 20 ha platībā, zirņi 60 ha platībā. Pirms diviem gadiem sākām just, ka bioloģiskos graudus pieprasa. Kad vecāki darbojās, nevienam tie neinteresēja. Mums uz divām ģimenēm ir 200 ha liela lauksaimniecības zemju platība. Beigās iznāk, ka esam tikai izdzīvotāji.
– Cik lielas ražas kuļat?
R. Z.: – Graudkopībā šogad darbosimies trešo gadu. Rudzus šajā gadā kulsim pirmo reizi.
A. J.: – Pirmajā gadā bija pārāk slapjš, pērn viss izkalta. Nevaram teikt, ka nebija ražas, bioloģiskie augi labāk nekā konvencionālie pielāgojas dabas apstākļiem. Šajā gadā ir cerība, ka būs labs kūlums.
R. Z.: – Litenē kooperatīvs VAKS sāka pieņemt bioloģiskos graudus, tas no mums ir 25 km tālu. Vēl tuvāk ir Baltinava – 21 km no saimniecības.
Matemātika Latgales mazajam graudu audzētājam ir vienkārša – visdārgāk ir jāiepērk apgrozāmie līdzekļi un vislētāk ir jāpārdod raža. Mēs atrodamies tālu no pircējiem, transporta, loģistikas izmaksas ir lielas.
A. J.: – Mums reiz viens inspektors vaicāja, kāpēc neesam uzbūvējuši viesu māju. Neviens rīdzinieks nebrauks 250 km uz Tilžu atpūsties, pa ceļam būs 150 citas vietas, kur atrast klusumu. Mums tūrisma biznesam atliek vien ārzemnieki, kas garām dodas ar busiņiem.
– Kur pārdodat ražu?
R. Z.: – Graudus pārdodam kooperatīvam VAKS un SIA Scandagra, zirņus – SIA Aloja Starkelsen.
– Kāpēc izvēlējāties zirņus, un kāda ir to audzēšanas pieredze?
R. Z.: – Par tīrītiem, sagatavotiem, gandrīz galdā liekamiem ‘Bruno’ zirņiem solīja pietiekami adekvātu cenu – 450 eiro/t. Iesējām, slapjajā 2017. gadā tie ļoti labi izauga. Mums iepatikās, turklāt ‘Bruno’ ir ļoti labas garšas īpašības. Mistrā patlaban ‘Bruno’ šķirnes zirņus audzējam 60 ha platībā. No viena hektāra kuļam 2,5 tonnas. Pērn 30 ha platībā izaudzējām aptuveni 40 tonnas ‘Bruno’ šķirnes zirņu.
A. J.: – Zirņi ir tauriņzieži, tie nenoplicina zemi, ienes tajā slāpekli. Kad ganības uzar, pirmajā gadā tās ir tīrākas – nav vārpatas, ir citas nezāles.
R. Z.: – Mēs mācāmies, pieredzi apgūstam no citiem saimniekiem. Mūs uztrauc, ka nākotnē bioloģiskos saimniekus varētu iekļaut integrēto saimnieku grupā.
A. J.: – Saistībā ar KLP reformu ir darba grupa, kur kopā darbojas bioloģiskie un integrētie saimnieki. Bet ar integrētajām metodēm patlaban darbojas visi saimnieki, kas nedarbojas ar bioloģiskajām metodēm! Visi konvencionālie saimnieki tagad ir integrētie ražotāji! Viņi sevi cenšas pozicionēt kā zaļi domājošus, un saprotu, ka vēlas nonākt vienā bariņā ar mums. Mēs neko nevaram ietekmēt.
– Vai saimniecības ir peļņu nesošas?
R. Z.: – Saimniecības ir peļņu nesošas, tiesa, stipri jāiespringst, lai pelnītu. Daudz naudas izaugsmei nepaliek.
– Kā esat iecerējuši attīstīt saimniecības?
A. J.: – LAD solīja jaunajiem lauksaimniekiem atbalstu. Tētim prasīju saimniecību. LAD man vispirms norādīja, ka 100 ha saimniecība esot pārāk liela. Tad saskatīja, ka mēs ar brāli vienā kūtī nedrīkstam govis turēt tāpēc, ka es nedrīkstu ar traktoru, ko pirku par jaunā lauksaimnieka naudu, barot brāļa govis.
R. Z.: – LAD neatbalstīja jaunā lauksaimnieka kooperāciju.
A. J.: – No LAD ieradās pārstāvji un šausminājās par brāļa traktora atrašanos manas fermas pagalmā. Ļoti aplauzos, tomēr bijām sākuši un tā mēs laukos iekūlāmies.
Neesam nevienu ES atbalsta projektu izmantojuši. Mamma vienu SAPARD projektu īstenoja. Ar ES atbalsta projektiem ir tā – it kā tiem atver durvis un aicina nākt, tomēr, kad tuvojies, pamazām tās ver ciet. Esmu sapratusi – bankā ir labāk. Arī banka patlaban diezgan stingri prasa naudas plūsmu, tomēr tā vismaz neierobežo darbošanos ar traktoru. Ja LAD neļauj – kāpēc man ar to cīnīties?
– Vai, jūsuprāt, lauksaimniecības politikas īstenošanā Latvijā vērojamas ačgārnības?
– Esmu šokā par to, ka Latvijā 80% no visas ES atbalsta naudas lauksaimniecībai saņem vien 20% lielsaimniecību. Ja lielsaimnieki ir izauguši, viņiem patlaban investīcijas vajadzētu meklēt citviet, nevis LAD.
R. Z.: – Ir ļoti jūtams, kam LAD vairāk piešķir atbalstu.
A. J.: – Ja ir nolemts noteiktu saimniecību grupu atbalstīt, tad, nepiederot tai, vari izstiepties, kaut būdams jauns un entuziasma pārpilns, atbalstu nesaņemsi. Mūsu apvidus, pierobeža kļūst aizvien tukšāka. Mēs, mazie ražotāji, arī vēlamies augt lielāki.
R. Z.: – Pētījumi rāda, ka pēc 20–30 gadiem lauki būs tukši.
A. Z.: – Mums Tilžā skolu šoruden slēdz. Bija internātskola un vidusskola. Internātskolu slēdz. Nebūs darba 30 pedagogiem. Ko viņiem šeit darīt? Tuvākajā centrā, Balvos, pedagogu pietiek. Ja esi skolotājs ar 30 gadu ilgu darba stāžu, ko citu darīsi? Tilžas internātskolā bija salīdzinoši jauns kolektīvs. Protams, šie skolotāji dosies prom no Tilžas.
– Vai Latgalei būtu vajadzīgs īpašs atbalsts?
R. Z.: – Attālums līdz valsts galvaspilsētai mums rada papildu izmaksas. Ja valsts nedomās par to kompensēšanu, cilvēki brauks projām – uz Rīgu vai uz citām valstīm. Patlaban to var darīt.
A. J.: – Jaunieši valodas zina, viņiem nav aizspriedumu darboties citā valstī.
R. Z.: – Latgale atrodas valsts maliņā, tā ir jākopj tāpat kā citi novadi. Tuvāk Rīgai nenonāksim. Par īpašu atbalstu ir jādomā un jālemj valsts līmenī. Nav jau Latvija vienīgā valsts, kur ir attālāki novadi.
A. J.: – Izskatās, ka jauniešus noturēt laukos nav cerību.
R. Z.: – Bērni redz, cik vecāki smagi strādā, un izvēlas vieglāku ceļu. Mēs arī redzējām, gribējām šādu kārtību mainīt.
A. J.: – Agrāk katrā saimniecībā bija gotiņa, patlaban vien divās saimniecībās tās slauc.
– Kā tālāk redzat saimniecību izaugsmi?
R. Z.: – Varam noteikti celt graudu ražas, jo ir bioloģiskie mēslošanas līdzekļi, tostarp jūras aļģes un citi, kas to rosinās.
A. J.: – Jāņem vērā, ka agrāk tirgotājiem kontroles institūcijās bija jārāda savs piedāvājums augsnes mēslošanai un jāsaņem atļauja to izmantošanai. Patlaban šī izvēle ir uzlikta zemniekiem – tirgotāji drīkst pārdot mums visu, bet mums ir jāizvērtē, vai produkts ir izmantojams bioloģiskajā lauksaimniecībā. Tā lauksaimniekam ir lielāka atbildība nekā agrāk.
R. Z.: – Latgalē ar bioloģiskajām metodēm strādā aizvien vairāk saimnieku, tāpēc mūspusē veidojas graudu pieņemšanas punkti. Mēs domājam par paplašināšanos vien tik daudz, lai paši varētu visus darbus veikt un pārraudzīt saimniecībā notiekošos procesus.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
