“Dīvaina sajūta, kad uzliek skābekļa masku, īpaši klaustrofobiskam cilvēkam!” Kā kovids apsteidza bēgošo Kristapu 2
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Portāla “www.latviesi.com” galvenais redaktors, mūziķis un producents Kristaps Grasis sešas ar pusi nedēļas centās uzvarēt koronavīrusu un tā izraisītās sekas. Vienlaikus ar Kristapu saslima vēl trīs viņa paziņas, bet neviens no viņiem nezina, kurā brīdī vīruss ir uzbrucis.
“Mēs dzīvojām ļoti piesardzīgi, ievērojot visu, lai izvairītos no kovida, bet tik un tā inficējāmies,” saka Kristaps. Viņam ir savs stāsts, kā cīnījies ar vīrusu un kādas atziņas guvis no piedzīvotā.
Kristaps Grasis stāsta: “Patlaban dzīvoju Latvijā, bet katru mēnesi lidoju uz Bonnu Vācijā, kur vadu mūzikas skolu. Lai varētu strādāt, pirms un pēc katra lidojuma obligāti ir jāveic kovidu diagnosticējošais tests, tāpēc varu teikt, ka esmu daudzas reizes testējies.
Tiesa, darba komandējumi ļāva neievērot tik stingru pašizolāciju kā tad, ja es ceļotu kā tūrists.
Tas, ka darba nolūkā es varēju pārvietoties no vienas valsts uz otru, nenozīmēja, ka es skraidīju apkārt un ballējos.
Man pat vajadzēja saņemt Kultūras ministrijas atļauju, ka drīkstu kāpt uz skatuves Dzejas dienu noslēgumā septembra vidū, jo biju atlidojis tikai pirms trim dienām.
Pārējo laiku gan Latvijā, gan Vācijā dzīvoju diezgan izolēti. Abi mani vecāki, no kuriem viens dzīvo Latvijā, bet otrs Vācijā, ir riska grupā, tāpēc man bija jābūt ļoti piesardzīgam – ar tēvu tikos ļoti reti, tikai tad, kad bija zināms testa rezultāts.
Apzinoties savus dzīves un darba apstākļus, dzīvoju ļoti atturīgi – strādāju galvenokārt pie datorgalda un sazinoties pa tālruni.
Šaubos, ka infekciju noķēru Vācijas mūzikas skolās, jo tur ir ļoti stingras epidemioloģiskās drošības prasības.
Tās ietver katras telpas vēdināšanu ik pa 20 minūtēm, katras klases dezinficēšanu ik pēc stundas, arī ēku kāpņutelpu, par klavierēm nemaz nerunājot, dezinfekcija… Īsāk sakot, dezinfekcijas līdzekļu iegādei skolas tērē daudz naudas.
Strādāju birojā, kuram ir stikla durvis, līdz ar to neviens tur iekšā nenāk – mēs runājam caur durvīm. Neraugoties uz to visu, vienalga kaut kur kādā brīdī ir bijis kaut kāds kontakts, vai nu ar kādu virsmu, vai ar kādu personu, kura bijusi inficēta, bet bez jebkādiem simptomiem.
Esmu pat tik piesardzīgs, ka dezinficēju, piemēram, durvju koda podziņas, kuras esmu spaidījis, pirms un pēc lietošanas, bet arī tas nav līdzējis izvairīties no saslimšanas.
Ierodoties no Vācijas Latvijā, veicu savu kārtējo testu, bet tas pēkšņi izrādījās pozitīvs. Kad testu atkārtoju, tas bija negatīvs, bet nākamajā dienā parādījās simptomi, tāpēc devos vēl uz vienu testu, tad arī atklājās, ka es esmu saslimis.”
Nezina, kur saķēris vīrusu
“Pašā slimības sākumā bija tāda sajūta, kuru pazīst katrs, kurš pārslimojis gripu, – lauza kaulus, sāpēja galva, vakarpusē parādījās paaugstināta ķermeņa temperatūra un pirmie drebuļi…
Nekavējoties informēju tās personas, ar kurām biju saskarsmē. To, par laimi, nebija daudz ne Latvijā, ne Vācijā. Vācijā nedēļu pirms simptomu parādīšanās bija skolas brīvdienas, tāpēc man nebija jādodas uz darbu.
Tikos tikai ar saviem bērniem un māti. Par laimi, viņi tika cauri sveikā.
Tā kā esmu mūziķis, Vācijā nereti darbojos ar mūzikas ierakstiem. Arī pirms saslimšanas ar vienu darba kolēģi ierakstījām mūziku, bet arī tur netika konstatēts, ka kāds būtu inficēts. Viss beidzās ar to, ka man nebija nekādas saprašanas, kur esmu saķēris koronavīrusu. Mani paziņas sacīja: ja tu visu laiku lido, tad jau nav ko brīnīties!
Es par to stipri šaubos, jo lidmašīnās un lidostās jūtos drošāk nekā citur. Lidostās nav daudz pasažieru un stingri tiek ievērota epidemioloģiskā drošība – cilvēki distancējas, uz katra stūra ir roku dezinficējamā ierīce. “Air Baltic” lidmašīnās katram pasažierim izsniedz mutes un deguna aizsargmasku, kā arī dezinficējošo šķīdumu, ar ko, ja cilvēks nejūtas droši, var dezinficēt gan savu krēslu, gan atvāžamā galda virsmu.
Personāls to jau ir izdarījis, bet dubults neplīst. Pēc katra tualetes apmeklējuma labierīcības tiek dezinficētas. Lidmašīnā ir arī ļoti laba gaisa apmaiņa, kas nekādā gadījumā nenāk par labu vīrusam.
Es apzinos, ka vienmēr pastāv iespēja inficēties no cilvēka, kuram ir pielipis koronavīruss, bet kurš jūtas pilnīgi vesels un pats nemaz nezina, ka ir inficējies. Varbūt nedaudz pakasa kaklā, parādās nelielas iesnas, bet nav bijusi sajūta, ka jāiet testēties.”
Pēc deviņām dienām uz slimnīcu
“Deviņas dienas ārstējos mājas režīmā. Ģimenes ārste katru dienu man zvanīja, lai pārliecinātos par manu veselības stāvokli. Izvaicāja par simptomiem, izrakstīja zāles, kuras aptieka stundas laikā piegādāja man uz mājām.
Diemžēl mans organisms nedēļas laikā netika galā ar vīrusu, tas turpināja savu posta darbu, un ģimenes daktere pieņēma lēmumu, ka jāturpina ārstēties slimnīcā.
Daktere izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību. Par laimi, elpošanas grūtību vēl nebija, bet veselības stāvoklis neuzlabojās, kaut bija aizritējušas jau deviņas dienas. Simptomi bija nemainīgi, tāpēc ārste uzskatīja, ka ir nepieciešams noskaidrot, vai nav sākusies pneimonija. Tādā gadījumā ar paracetamolu vien vairs nevar iztikt.
Nonācu Infektoloģijas centrā. Speciālistes laipnas, ļoti jaunas un atstāja ļoti kompetentu iespaidu. Gana ilgi mani izvaicāja, veica visus nepieciešamos izmeklējumus un konstatēja, ka stacionārā esmu nonācis īstajā brīdī, jo man patiešām bija sākusies pneimonija.
Infektoloģijas centrā pavadīju nedēļu. Man kritās skābekļa daudzums asinīs, tāpēc trīs dienas biju spiests elpot mākslīgo skābekli.
Citi pacienti teica, ka tā esot patīkama procedūra, bet man gan tas nebija pārāk patīkami. Pārņem dīvaina sajūta, kad uzliek to lielo skābekļa masku, īpaši klaustrofobiskiem cilvēkiem. Bet cita ceļa jau nav, lai skābekli asinīs dabūtu normas robežās.
Visu laiku bija jāatrodas palātā, staigāt pa gaiteņiem bija aizliegts. Vienīgais kontakts bija ar medicīnas māsiņām un ārstiem.
Atrados vienā istabā ar kādu vecāka gadagājuma kungu, kuram acīmredzami gāja ļoti grūti. Cietu kopā ar viņu, jo viņš bija ļoti švaks.
Bet tad, kad man sāka iet uz labo pusi, arī viņš sāka atdzīvoties. Iepazināmies tikai pēdējā dienā, pirms mani izrakstīja no slimnīcas, jo iepriekš mans likteņa biedrs nespēja parunāt.
Slimnīcā bija ļoti patīkama gaisotne, ja tā drīkst teikt par šo infekcijas skarto vidi. Ja māsiņas ar tik milzīgu darba slodzi spēj saglabāt humoru, tas ir ko vērts. Viena no viņām man ar tādu kā smīniņu aiz maskas vaicāja: ko jūs par to kovidu iepriekš domājāt, vai ticējāt, ka tas pastāv?
Pēc smalkās ironijas varēja spriest, ka viņa droši vien bieži saskaras ar vīrusa noliedzējiem un izjūt gandarījumu, kad viņi pēc smagas pārslimošanas ir spiesti mainīt savu domāšanu.
Kad iestājos slimnīcā, redzēju, ka visu dienu tiek vesti jauni pacienti. Tagad tur ir vēl baisāk.”
Kur pazudis spēks?
“Kad mani izlaida no Infektoloģijas centra, man vēl 14 dienas bija jāatrodas izolācijā. Veselība man nebija tik laba, lai ar pilnu jaudu ķertos pie darbiem. Mājās pavadīju vēl trīs nedēļas, pārsvarā gultā. Katru rītu cēlos ar domu, ka nu jau gan varēšu atgriezties normālā dzīvē, bet nekā.
Stundu pakustējos un pēc tam atpakaļ uz dīvāna, jo bija pārņēmis tāds bezspēks, ka varēju vienīgi gulēt.
Tikai pēc sešām ar pusi nedēļām esmu ticis kaut cik uz strīpas, bet joprojām tā strīpa ir tāda pavāja. Atkal strādāju, bet pilna darba diena nav iespējama. Tomēr cenšos daudz staigāt, jo tad, ja visu laiku gulētu, būtu jāmācās no jauna staigāt.
Tas nebija patīkami, ko es piedzīvoju, bet ir cilvēki, kurus vīruss skar vēl smagākā veidā. Par to nu gan pārliecinājos, ka koronavīruss nešķiro, cik vecs un slims vai vesels tu esi.
Lielākoties tā ir laimes spēle – vienam tas, nokļūstot organismā, rada kaut kādu ķēdes reakciju, kuru nav iespējams apturēt, savukārt citam izdodas ar to tikt galā itin vienkārši. Cerēt uz to, ka būsi pie tiem cilvēkiem, kuriem kovids noritēs bez vai ar minimāliem simptomiem, ir ļoti bīstama pieeja.
Patlaban nezinu, vai man būs jāvakcinējas pret Covid-19. Vācijā infektologi uzskata, ka reinfekcijas iespēja esot ļoti, ļoti niecīga.
Ja man ārsts teiktu, ka tomēr būtu saprātīgi, ja es potētos, tad es to noteikti darītu. Infektoloģijas centrā parakstījos, ka esmu gatavs piedalīties kovidu pārslimojušo pacientu pētījumā.
Tas, ka esmu pārslimojis Covid-19, nenozīmē, ka tagad staigāju apkārt bez sejas maskas, neievēroju distanci un nemazgāju rokas. Masku valkāju aiz cieņas pret citiem cilvēkiem, lai viņiem būtu drošības sajūta, jo visiem taču nevaru izstāstīt, ka esmu pievārējis koronavīrusu un vairs neesmu infekciozs.”
Saslimstības skaitļi ir baisi
“Ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā pašlaik saslimstības skaitļi ir baisi. Tur atšķirībā no Latvijas visi bērni apmeklē skolas, bet, tiklīdz kāds inficējas vai ir kontaktpersona, visa klase tiek sūtīta mājās uz divām nedēļām. Saslimstības skaitļi nekrītas, tie visdrīzāk stagnē.
Es spēju saprast cilvēku neapmierinātību gan par izolāciju, gan grūtiem darba apstākļiem. Esmu pašnodarbināta persona un zinu, ko nozīmē ienākumu samazinājums krīzes laikā. Bet mēs nevaram šo pandēmiju aizvākt, iedomājoties, ka tās nav.
Diemžēl pandēmijas laikā atsevišķus labi pazīstamus cilvēkus iepazinu no pavisam citas puses – kā koronavīrusa noliedzējus. Kad saslimu, viens otrs no viņiem tomēr kļuva klusāks.
Šī ir ļoti liela, nepatīkama sērga, bet, salīdzinot ar tām ciešanām, kas notiek citur pasaulē, kur plosās kari un posts, koronavīruss ir vien nepatikšanas, nekas vairāk.”
