Šķeldas ražošana ir kaitniecība, kokrūpniekiem pārmet profesore Blumberga 14
Piektdien Rīgas Tehniskajā universitātē notika Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta rīkots seminārs – diskusija ar ambiciozu nosaukumu “Kā Latvijas bioekonomika varētu kļūt par čempioni”. To vadīja institūta direktore profesore Dagnija Blumberga. Seminārā profesore Andra Blumberga prezentēja savu pētījumu par to, kāda ir mežsaimniecības un kokrūpniecības uzņēmumu ražoto produktu pievienotā vērtība un ko nozarei patiesībā vajadzētu ražot, lai pienesums tautsaimniecībā un bioekonomikā būtu lielāks.
“Ir jāsaprot, ka eksportēt šķeldu, kurai ir ļoti zema pievienotā vērtība, ir kaitniecisks pasākums! Pietiek muļķoties un ražot lietas, kas valstij faktiski neienes nekādu PVN! Ķeramies klāt un mēģinām to atrisināt!” ar šādu uzstādījumu diskusiju ievadīja Dagnija Blumberga.
Kādi bija no pētījuma izrietošie secinājumi? Andras Blumbergas apjomīgā darba galvenā ziņa kociniekiem lielos vilcienos bija tā, ka mēbeles ražot ir izdevīgāk nekā dēļus, ražot dārgas dizaina mēbeles ir vēl izdevīgāk, bet inovatīvu produktu – furfurola un betolīna – iegūšana ražotājam varētu dot vislielāko peļņu.
Izskatījās, ka diskusijas organizētāji gaidīja no klātesošajiem kokrūpniecības pārstāvjiem atzinību un ka uzņēmējiem vajadzēja izsauksies: “Nu, re! Kā mums pašiem tas neienāca prātā?!” Taču aplausu vietā kocinieki ne pa jokam dusmojās par prezentētajiem, pēc viņu redzējuma, aplamajiem skaitļiem, aizrādīja, ka “Latvijas finieris” neražo finierklučus, bet gan produktus no saplākšņa, un ka citu atkritumu, izņemot pelnu, nozarē nav. Visas mizas tiek pārstrādāts tajā pašā nozākātajā šķeldā.
“Jūs tracināt klātesošos, sakot, ka Latvija neizmanto savas iespējas un ka mēs esam duraki. Protams, mums ir kur augt, taču tāda situācija, kā attēlots modeļos, nozarē nav,” satraucās Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss. Bet uz jautājumu – kad jūs pārtrauksiet ražot šķeldu? – K. Klauss atbildēja, ka uzņēmēji to darīs tad, kad būs radies ražotājs, kas par šķeldu samaksās tikpat, cik uzņēmēji iegūst, to eksportējot, bet pats ražos no tās ko vērtīgāku.
Aizstāvot šķeldotājus, K. Klauss minēja, ka piemēram, uzņēmumā “Granul Invest” vidējā alga šodien ir jau 1800 eiro un ka lielajās zāģētavās algas apsteigušas banku darbinieku vidējās algas. K. Klauss: “Labums ir tajā, ka mums ir darba vietas, kurās vidējās algas tuvojas Eiropas līmenim. Mums jācīnās nevis par PVN uz kubikmetru, bet gan par algām un darba vietām. Neesmu pret jauniem produktiem, taču mēs nedrīkstam noniecināt to, ko darām, un mums jārunā par cilvēku, nevis kubikmetru.”
Ražotāju pārstāvis skaidroja arī to, kāpēc uzņēmēji nemetas ražot mēbeles vai no koku lapām betulīnu, bet dod priekšroku zāģbaļķiem un dēļiem. “Piekrītu, ka ķēdē “apaļkoks – dēlis – mēbele” mēbelei ir visaugstākā vērtība, taču šobrīd daudzu iemeslu dēļ sanāk tā, ka izdevīgāk atrasties ķēdes sākumā, nevis beigās. Pirmapstrādei jaudas pārsniedz pieejamo resursu apjomu un nav problēmas realizēt vairāk, ja vien būtu ko pārstrādāt. Ar tālāko pārstrādi ir citādi – viņi nevar pārdot vairāk.”
Zinātniekiem tika skaidrots arī uzņēmēju domāšanas veids – ja ir produkts, kam tirgū tiek prognozēta veiksme 80%, bet gaidāmā peļņa – 20%, un pavisam jauns produkts, kuram iespējamā veiksme ir daži procenti, kaut arī gaidāmā peļņa 300%, tad investors, visticamāk, izvēlēsies mazāko risku. Turklāt neviens jau nezina, cik liels tirgus pasaulē ir, piemēram, betulīnam. Iespējams, ka, saražojot vairāk, cena krītas.
Andra Blumberga skaidroja, kāpēc viņas pētījumā parādās aprēķini, kam ražotāji nepiekrīt. Viņa sacīja, ka saņemt informāciju par ražošanas izmaksām no uzņēmējiem ir ārkārtīgi grūti, tāpēc galvenais informācijas ieguves avots ir ziņas, kādas par sevi iesniedz A un B kategorijas piesārņojuma atļaujas īpašnieki. Esot arī tā, ka, ražojot vienu un to pašu produktu, elektrības patēriņš trim ražotājiem uz vienu vienību atšķiroties trīs reizes. “Un tad vienkārši jāpieņem, ka viens no tiem ir pareizais,” sacīja A. Blumberga.
LLU Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis piedāvāja dalīties ar informāciju, kāda iegūta, regulāri aptaujājot 600 nozares uzņēmumus. “Pirmapstrādes uzņēmumi ir gatavi pārstrādāt par 70% vairāk, nekā ir pieejami resursi. Tāpēc aug koku imports. Uzņēmumi importē apaļkokus, pārstrādā tos un eksportē šķeldu. Tādā veidā loģistikas izmaksas ir divas reizes lētākas, nekā tas būtu, ja kuģi vienu ceļu veiktu tukšgaitā,” paskaidroja D. Dubrovskis.
Kaut arī bija runātāji, kas aicināja pētījumu turpināt un padziļināt, D. Blumberga secināja: “Pie koceniekiem nav ko meklēt – viņi jūtas komfortabli. Jāmeklē tie, kas gatavi konkurencei – sākt ar lapām, mizām un tad atņemt daļu šķeldas.”
Tas tad arī ir tas ceļš, kā Latvijas bioekonomika varētu kļūt par čempioni.
