„Pārmērīgi dzenoties pēc ideālas dzīves, laimes vietā saņemam veģetatīvo distoniju!” Psihoterapeits Ivars Bauls par 21. gadsimta populārākajiem traucējumiem 0
Katram ir savs laimes termometrs, bet šodien, kad ikviens var paņemt telefonu un radīt mākslīgi izskaistinātu, idealizētu dzīvi, dažbrīd iespējams nomaldīties, meklējot, kas ir mūsu patiesā laime, bet dzīšanās pēc nevienam nesasniedzamiem ideāliem un negatīvo emociju „paslaucīšana zem paklāja” nereti noved pie tik nopietnām veselības problēmām kā veģetatīvās distonijas. Psihoterapeits Ivars Bauls skaidro, kā pandēmija var palīdzēt iepazīt sevi un uzņemties atbildību par savām emocijām.
Skrējiens pēc svešas laimes atduras sienā
„Mēs uztraucamies, ka citu skatījumā rosīšanās pa dārzu vai sevi piepildīšana pavisam vienkāršā profesijā citiem var šķist niecīga,” skaidro psihoterapeits, sakot, ka ir cilvēki, kuri mēģina pārlekt sev pāri un īstenot kādu šķietami sabiedrībā pieņemtu laimes formulu, piemēram, nopirkt dārgu mašīnu, kas nāk komplektā ar dārgu līzingu, kura maksāšanas process auto īpašnieku padara dziļi nelaimīgu.
„Līdz ar to tāda tieksme pēc svešas laimes un sevis pārslogošana arī ir dziļākais pamats veģetatīvajai distonijai,” viņš skaidro.
Pēc savas dziļākās būtības veģetatīvā distonija ir augsta trauksme, ar ko cilvēks sastopas ļoti primitīvā veidā. Ja ir kāds konkrēts pārdzīvojums ir cilvēks jūtas ievainots, izbiedēts, sastopas ar trauksmi, atpazīstot, kas notiek ķermenī, tad to nesauc par veģetatīvo distoniju, tas ir pārdzīvojums.
Savukārt, ja cilvēkam nav spēka, emocionālas kapacitātes tajā brīdī sastapties ar viņa trauksmi, sāpēm un bēdām, jo emocijas nevar nekur noslēpt, tās nepazūd, tad rodas ļoti nepatīkami veģetatīvi simptomi, kas nav saistīti ar organismu tiešā veidā, bet ir aizstāti ar, piemēram, šķietamu elpas trūkumu, sirdsklauvēm, galvassāpēm, reiboņiem.
Slavenību „mākslīgās dzīves” traucējumi
Veģetatīvā distonija radās deviņdesmitajos gados, tie bija reti traucējumi, kas skāra tieši slavenības, sabiedrībā populārus cilvēkus – dziedātājus, aktierus, kuru dzīves saistītas ar nemitīgu kāpšanu sev pāri un ļoti mazu patiesu un emocionālu kontaktēšanos. Psihoterapeits pandēmijas laikā iezīmē pozitīvu īpašību – no vienas puses daudzi cilvēki pašizolācijā kļūst apātisku un depresīvi, bet no otras puses mazāk saskaramies ar sabiedrības spiedienu.
„Svarīgi gan saprast, ka sabiedrība nevar uz mums nekādā veidā spiest. Veģetatīvās distonijas būtība ir tā, ka mēs paši sevi nežēlīgi izmantojam un spiežam uz sevi, izvirzām sev brīnišķīgus mērķus un absurdas idejas par savu dzīvi. Mēs palasām rakstus, paskatāmies reklāmas, cik skaisti cilvēki dzīvo pasaulē, saburam sev ainas un tad sitam sev ar pātagu līdz spēku izsīkumam,” viņš izskaidro.
Visgrūtāk ir atzīt, ka esam nelaimīgās attiecībās
Otrs lielākais iemesls šiem traucējumiem ir neizdevušās attiecības. „Liela daļa pāru Latvijā nemaz neuzskata un nenojauš, ka gadiem ilgi dzīvo nelaimīgā laulībā. Daudziem attiecības mājās ir formālas, vēsas, cilvēki tā patiesi viens par otru nemaz neinteresējas un nerūp. Man klients stāsta, ka precējies ar lielisku cilvēku, bet, parunājot ilgāk, mīlošais vīrs reti ir mājās, sieva jautā tikai par bērnu pulciņiem un tapešu krāsu,” Bauls atklāj.
Cilvēkam pašam sev ir grūti atzīt, ka viņam ir neizdevušās attiecības, tad sāk sāpēt sirds, rasties sāpes krūtīs. Ne velti pasakās mīlas dēsti un lieli pārdzīvojumi tiek aprakstīti vārdiem „sajūta it kā akmens uz krūtīm” – tas nav nekas jauns.
Ne vienmēr šķiršanās ir atbilde, bet sāpes, skumjas, dusmas – visa emociju gamma ir jāizjūt, neko nepaslaukot zem paklāja. „Emocijas var tikai izdzīvot. Sāpju kauss ir jāizdzer, lai nokļūtu līdz galvenajam jautājumam – kā man dzīvot savu autentisku dzīvi un būt laimīgam?” Bauls atklāj, ka psihoterapija ir vieglākais veids, kādā saņemt palīdzību.
Patiesas skumjas dziedē fiziskas sāpes
Bieži vien rezultāts tiek sasniegts ātrāks, nekā klients rēķinājies, bet pie nosacījuma, ka viņš ir pietiekami drosmīgs, lai skatītos uz to, kas nav kārtībā paša dzīvē. „Reizēm ar to vien, ka cilvēks ierauga, kas viņa dzīvē neiet tā, kā gribētos, un ar to vien, ka viņš sāk sajust reālas sāpes par to, sāk domāt par to, kā novērst šīs lietas, veģetatīvās distonijas simptomi ļoti mazinās,” psihoterapeits atklāj.
Šajā brīdī no neirotiskas aizstātas trauksmes gaismā tiek izceltas patiesas bēdas. Cilvēks tajā brīdī nejūtas laimīgs, atskāršot, kas dzīvē nav kārtībā, bet sirdsklauves nomaina patiesas, izjustas skumjas – tas ir lūzuma punkts, ceļa sākums pretī atlabšanai un atbildībai mainīt savu dzīvi. Pirms tā nekādas veseļošanās iespējas nepastāv.
Uzņemties atbildību par savām emocijām
„Ja mēs pārfrāzējam, veģetatīvā distonija ir galēja bezatbildība par savu dzīvi. Cilvēks tik ilgi slauka zem tepiķa savas problēmas, ka tepiķis jau ir ar tādu zināmu kaudzi apakšā un viss sāk birt ārā,” Bauls salīdzina. Ja cilvēks vienreiz ir uzveicis veģetatīvo distoniju, darbs ar psihoterapeitu var palīdzēt turpmāk līdzīgās situācijās atpazīt pirmos signālus un reaģēt citādāk.
„Viņš saprot to brīdi, kad atkal sāk paslaucīt emocijas zem tepiķa, un labāk izprot pats savu mehānismu. Tādējādi nonākot autentiskā realitātē, kur spēj sastapties ar sliktām emocijām un tās vairs neuzkrāt,” Bauls skaidro un atzīst, ka cilvēku izpratne par viņu iekšējiem procesiem ir ļoti augusi un arī atbildības uzņemšanās par šiem procesiem ir pavisam savādāka nekā agrāk.
„Vēl ne tik daudzus gadus atpakaļ cilvēki vispār neuzņēmās atbildību par to, kā viņi jūtas un uztvēra to kā sliktu laiku – šodien esmu dusmīgs, es uz visiem kliedzu, nu rīt būs labāka diena un tad es nekliegšu. Tas, protams, ir pārspīlēts, bet apmēram tik bezatbildīgi ļaudis bija.
Daudzi cilvēki vēlas justies labāk, bet nevēlas mainīt savu dzīvi un tātad arī nevēlas uzņemties atbildību, kas principā nav iespējams, tikai mainot savu dzīvi var mainīties pašsajūta un tā arī ir tā atbildības uzņemšanās. Tas ir tieši tik vienkārši.
Šodien cilvēki arvien vairāk saprot, ka mēs esam atbildīgi arī par to, kā mēs jūtamies. Ja mēs par to esam atbildīgi, tad mēs esam arī atbildīgi meklēt palīdzību un kaut ko darīt ar savu dzīvi,” psihoterapeits ar prieku atzīst.
