Vai valsts ģimnāzijām izglītības sistēmā vairs nav vietas? 24
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), Izglītības kvalitātes valsts dienestā (IKVD) un Valsts izglītības satura centrā (VISC) sākušās diskusijas par valsts ģimnāziju nākotni. Izskanējis viedoklis, ka pēc jaunā izglītības satura ieviešanas, kad būs prasība visām vidusskolām specializēties, tām Latvijas izglītības sistēmā vairs nav vietas.
IKVD, kas šogad analizējis ģimnāziju darbību, piedāvājis trīs to attīstības modeļus. Pirmais: ģimnāzijas tiek saglabātas kā ekselences centri, taču to darbībai tiek noteikti skaidrāki kritēriji, nekā bijuši spēkā līdz šim, kā arī tiek pilnveidots to tīkls.
Otrais: valsts ģimnāzijas statuss tiek piešķirts uz īsu laiku, piemēram, trim gadiem, un uz to var pretendēt jebkura skola, kas atbilst kritērijiem.
Trešais paredz pakāpeniski atteikties no valsts ģimnāzijas statusa. Kurš no modeļiem vispiemērotākais šķiet pašam IKVD, tā Kvalitātes novērtēšanas departamenta direktors Rolands Ozols skaidri neatbild.
Arī ministrijas atbilde par to, kas gaidāms ģimnāzijām, pagaidām ir izvairīga. “Ieviešot jauno mācību saturu, kas paredz padziļinātu mācību priekšmetu apguvi vidusskolās jeb tā saucamos izvēļu grozus, mainīsies arī izpratne par vidusskolu un ģimnāziju atšķirībām, kādas ir šobrīd.
Visās vidusskolās būs iespējams izvēlēties padziļinātu noteiktu priekšmetu apguvi. Tāpēc ir nepieciešams apzināt, ko pašas ģimnāzijas saprot ar pienākumiem, ko uzliek šis statuss, un jāmeklē jaunas formas un veidi, kā veicināt izglītības kvalitāti visās vidusskolās,” pauž IZM pārstāve Inta Bērziņa.
Projekta “Skola 2030” mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa skaidro vairāk:
2019. gadā pieņemtais vidējās izglītības standarts paredz, ka, jau sākot no 11. klases, vidusskolēni specializējas – mācās mazāk mācību priekšmetu, bet daļu no tiem padziļināti.
“Tas faktiski nozīmē, ka parastā vidusskola, kurā visi mācās visu vienādi, vairs nav iespējama. Visām skolām jāizlemj par specializāciju, par padziļinātu piedāvājumu kādā jomā, un visiem skolēniem jāspēj apgūt augstākā līmeņa saturu vismaz dažās jomās. Tas liek jautāt, ar ko tad parastā vidusskola turpmāk atšķirsies no valsts ģimnāzijas, kas izveidota ar domu, ka tai ir spēcīgāka specializācija vai kādas citas unikālas īpašības,” tā Z. Oliņa.
Trīs ātrumu vidusskolas?
“Valsts ģimnāzijas ir prestiža lieta, ar ko pašvaldību vadītāji lielās saviem vēlētājiem, ka, redz, mums tāda ir. Taču, ja novads uztur gan parasto vidusskolu, gan ģimnāziju, kaut varbūt mazā iedzīvotāju skaita dēļ nevar savākt pietiekamu bērnu skaitu pat vienai skolai, tas sadrumstalo resursus. Turklāt no vājām vidusskolām dabūjam absolventus, kas nav sagatavoti ne studijām, ne darba tirgum,” stāsta Z. Oliņa.
Tādējādi tiek uzturētas “divu ātrumu” vidusskolas: labā vidusskola, kas ir ģimnāzija, un ne tik labā, kas ir parastā vidusskola.
Taču faktiski Latvijā ir pat trīs ātrumu vidējā izglītība: trešā ir profesionālā vidējā izglītība. Tāpēc esot nepieciešams izvētīt vidējās izglītības modeli, lai saprastu, kas jāmaina, un ļautu visām vidusskolām, kas to spētu, kļūt par labām un izcilām skolām, sasniedzot ģimnāziju līmeni.
“Nav runa par ģimnāziju likvidēšanu, bet par to, ka nevajag mākslīgi kādas citas skolas turēt iepakaļ. Lai visas vidusskolas ir kā ģimnāzijas!” uzskata Z. Oliņa.
Tas neesot tikai “Skolas 2030” vai VISC viedoklis: par to, ka jāpārskata vidusskolu tipoloģija, nākot signāli arī no izglītības un zinātnes ministres biroja.
Ja raugās uz mācību sasniegumiem, tad ģimnāziju prestižs dažkārt varbūt ir arī uzpūsts.
Piemēram, no desmit vidusskolām, kurās šogad bijuši visaugstākie sasniegumi latviešu valodas centralizētajā eksāmenā, sešas bija valsts ģimnāzijas, taču matemātikas un angļu valodas eksāmenos no desmit labākajām tikai piecas bija valsts ģimnāzijas.
Tas nozīmē, ka augsti mācību sasniegumi mēdz būt arī citās vidusskolās. Tiesa, vidējie centralizēto eksāmenu rezultāti valsts ģimnāzijās tomēr ir krietni augstāki nekā citu tipu skolās.
“Ja ir parastās vidusskolas, kurās ir tikpat labi mācību sasniegumi kā ģimnāzijās, kāpēc ģimnāzijas piefinansējam, bet parastās labās vidusskolas ne, kaut tās labi funkcionē bez papildu resursa?” vaicā Z. Oliņa.
Ģimnāzijas vidusskolas klašu apmācībai saņem par desmit procentiem lielāku finansējumu, taču, cik tieši valsts tādējādi iztērē ģimnāziju atbalstam, IZM nav rēķināts.
Nosmeļ krējumu citām skolām
Ja ģimnāzijas tomēr saglabātu savu īpašo statusu kā ekselences centri, tām būtu jāpiedāvā paplašināts un padziļināts izglītības saturs, iespējams, sadarbojoties ar augstskolām, spriež Z. Oliņa. Šobrīd valsts ģimnāzijas īsteno to pašu izglītības standartu, ko citas skolas, nepiedāvājot bagātinātas programmas, īpašus talantu attīstības risinājumus.
“Jā, viņi pieliek klāt kādas matemātikas stundas, taču ar to nepietiek, lai tā būtu īpaša programma talantīgiem bērniem,” saka Z. Oliņa. Viņas ieskatā nav pareizi arī tas, ka bērni jau ļoti agrīni tiek sadalīti spēju grupās, jo ģimnāzijās ir iestājpārbaudījumi, kas atsijā daļu bērnu, kam tad jāsamierinās ar, iespējams, mazāk kvalitatīvu izglītību.
Tās valsts ģimnāzijas, kas šo statusu ieguvušas nesen un kur ir arī sākumskolēni, pat sākumskolā dalot bērnus klasēs, ņemot vērā viņu spējas.
Tāpēc, ja ģimnāzijas saglabātos kā ekselences centri, tām būtu jāizceļas nevis ar īpaši atlasītiem bērniem, bet gan, piemēram, ar to, ka tās ir universitāšu skolas, kur tiek apmācīti jaunie skolotāji.
Vai ģimnāzijām var aizliegt rīkot iestājeksāmenus? “Tas katrā ziņā ir diskutējams jautājums,” atbild Z. Oliņa. “Uz 7. klasi iestājeksāmenus, manuprāt, nevajadzētu rīkot.” Savukārt iestājeksāmeni uz 10. klasi gan varētu būt, turklāt visās vidusskolās: arī no IZM vairākkārt izskanējis, ka jāceļ uzņemšanas latiņa, lai tie, kam mācībās ne pārāk sokas, izvēlētos profesionālo izglītību.
Vidusskolu Latvijā ir ap trīssimt, taču daļa no tām ir ļoti mazas, bet profesionālās izglītības iestādes, ko arī iespējams izvēlēties pēc vidusskolas absolvēšanas, ir vien ap piecdesmit. Tas apliecinot, ka jāsakārto vispārējo vidusskolu tīkls, jāmeklē veidi, kā stimulēt to apvienošanos.
Māca citu skolu skolotājus
Z. Oliņa uzskata, ka metodiskā darba funkcija, kas šobrīd uzlikta valsts ģimnāzijām, nozīmē sniegt padomus skolām, kas strādā ar pilnīgi citādiem bērniem nekā ģimnāzisti. Turklāt par to, kādas ir sekas ieteikumiem, ģimnāzijām nav nekādas atbildības.
IKVD ziņojumā par ģimnāzijām ir atsauce arī uz VISC pārstāvju teikto, ka ģimnāzijas esot interešu konfliktā: vispirms tās atlasa spējīgākos skolēnus, bet pēc tam citu skolu pedagogiem māca, kā strādāt ar atlikušajiem.
To, kā ģimnāzijas īsteno metodisko darbu, IKVD analizējis iepriekš pieminētajā ziņojumā. Tajā secināts, ka ģimnāzijas pilda uzdoto, lielākoties rīkojot meistarklases vai kursus citu skolu pedagogiem. Taču valdības noteikumi par valsts ģimnāzijas statusu prasa arī citu iesaisti, piemēram, to pedagogiem valsts vai reģionālā līmenī jāpiedalās mācību satura izveidē, jāuzstājas konferencēs u. tml.
Ģimnāziju pedagogu izstrādātie metodiskie materiāli ne vienmēr ir publiski pieejami: savās tīmekļa vietnēs tos nav publiskojusi pat 21 valsts ģimnāzija. Pat meistarklasēs rādītos materiālus līdz šim mēdza nepubliskot, tāpēc nu normatīvajos aktos noteikts, ka tie jāpublisko. Ziņojumam intervētie ģimnāziju pārstāvji dažkārt tā arī atzinuši, ka nevēlas dalīties ar savu intelektuālo īpašumu, vēl jo vairāk, ja par to netiek samaksāts.
R. Ozols norāda: lai runātu par augstu izglītības kvalitātes līmeni, ģimnāzijām būtu jāīsteno visi metodiskā darba aspekti.
Vienlaikus IKVD ziņojumā gan norādīts, ka metodisko materiālu izstrādē šobrīd vērojama dublēšanās: tos izstrādā gan valsts ģimnāziju pedagogi, gan arī “Skola 2030”, kas turklāt bieži algo tos pašus ģimnāziju skolotājus.
No visām ģimnāzijām tikai divdesmit nolikumā, kas regulē skolas darbību, norādījušas, ka veic metodiskā centra funkcijas, bet pašvērtējuma ziņojumā to, kā veicies ar metodiskā darba koordinēšanu, ierakstījušas vien 17 ģimnāzijas.
Ģimnāzijas IKVD skaidrojušas, ka nav vadlīniju, kā šo metodisko darbu veikt, turklāt sadarbība ar citām skolām bieži vien notiek neformālā līmenī.
Piemēram, meistarklases citu skolu pedagogiem ģimnāziju izcilākie skolotāji dažkārt nevar vadīt tiešā darba lielās noslodzes dēļ. Citām skolām atbalstu sniegt neizdodas arī tāpēc, ka tās dažkārt nevar noformulēt, kas tieši tām būtu vajadzīgs.
Ja tomēr valsts ģimnāzijas tiek saglabātas, tad IKVD iesaka katrai no tām specializēties un tieši specializācijas jomā arī sniegt atbalstu citām skolām.
Šoruden notikušas arī četras sanāksmes, kurās valsts ģimnāziju pārstāvji ar IKVD un VISC pārstāvjiem runājuši par ģimnāziju paveikto un iespējamo nākotni. Nekādi lēmumi gan šajās sanāksmēs nav tikuši pieņemti, jo, ko darīt ar ģimnāzijām, tas tomēr pirmkārt būs politiķu lēmums.
Viedokļi
Direktors: “Parasto vidusskolu vispār varētu nebūt!”
Rūdolfs Kalvāns, Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas prezidents: “Jā, ir zināmi signāli par to, ka valsts ģimnāziju darbā gaidāmas pārmaiņas. Ir nedaudz tendencioza vēlme visu nonivelēt, un tā nāk pirmkārt no projekta “Skola 2030”. Taču nav tā, ka līdz ar jaunā satura ieviešanu valsts ģimnāzijas vairs nebūtu nepieciešamas, kaut valsts ģimnāziju tīkls ir jāsakārto. Iespējams, jāsamazina to skaits.
Kad pirms dažiem gadiem nolēma paplašināt iespējas kļūt par valsts ģimnāziju, es biju pret. Jau tad vajadzēja iesaldēt ģimnāziju tīklu un izstrādāt valsts ģimnāziju attīstības stratēģiju: noteikt, kādām tām jābūt un kur tās būs. Nav jēgas, ja ir 40 valsts ģimnāzijas. Tām jābūt maz, taču jaudīgām.
Nākotnē valsts ģimnāzijas varētu būt skolas, kurām valsts deleģē kādas ekskluzīvas funkcijas, piemēram, monitorēt jaunā satura ieviešanu, aprobēt kādas jaunas metodes, piedalīties pētnieciskā darbā.
Politiskā līmenī jāveido pasūtījums valsts ģimnāzijām, tad šis īpašais saturs varētu saglabāties.
Tāpat kā funkcija varētu saglabāties darbs ar talantīgajiem skolēniem: vairumā gadījumu to var nodrošināt tikai valsts ģimnāzijas. To apliecina tas, ka augstākie mācību sasniegumi parasti ir valsts ģimnāzijās. Arī ģimenēm, kas uztic mums savus talantīgākos bērnus, ir svarīgi, lai līmenis saglabātos.
Attiecībā uz metodisko darbu, par ko IKVD rakstīja ziņojumu, to veicam: mani kolēģi vada meistarklases un kursus arī pedagogiem no citiem novadiem un Rīgas, tāpat manu kolēģu vidū ir mācību grāmatu autori. Darbojamies ar lielu jaudu, taču nesaku, ka tā dara visas ģimnāzijas.”
Māris Brasla, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas direktors: “Ne tikai Latvijā, arī citur pasaulē pastāv dažādas skolas – nav visām jābūt vienādām. Rīgas Valsts 1. ģimnāzija jau kopš 1963. gada specializējas matemātikā. Tagad specializāciju esam paplašinājuši, tā ir arī dabas zinībās un angļu valodā. Nav taisnība, ka ģimnāzijas īsteno tās pašas programmas, ko citas skolas: izstrādājam savas.
Runājot par skolēnu atlasi, ne jau tikai ģimnāzijas to īsteno, bet arī citas vidusskolas.
Pat ja atņemtu šo ģimnāzijas statusu, domāju, ka mūsu skola lielā mērā prestižu saglabātu, pieteikumu tā kā tā būtu vairāk nekā vietu un atlase tā vai citādi tāpat būtu jārīko.
Sadarbojamies arī ar citu skolu pedagogiem, un nav tā, ka vienīgais, ko varam dot, ir padomi par darbu ar talantīgajiem skolēniem.”
M. Braslas vietnieks Jānis Zeimanis papildina: piemēram, nesen ļoti pieprasīts bijis pedagogu tālākizglītības kurss par skolotāju savstarpējo sadarbību un stundu plānošanu. Kursi, kas kombinēti ar meistardarbnīcām, notika trīs reizes, jo aizvien bija jauni gribētāji ne tikai no Rīgas, bet arī tālākām vietām, pat Daugavpils. Mācītais acīmredzot bijis noderīgs ne tikai ģimnāziju pedagogiem.
Andris Priekulis, Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktors: “Pārmaiņas var būt, bet tikai tad, ja maināmies uz ko labāku. Ja maināmies uz ko sliktāku, tas nav bērnu un sabiedrības interesēs.
Valsts ģimnāziju ir daudz mazāk nekā citu vidusskolu. Un tā nu ir, ka vairākums nosaka, ko darīt mazākumam.
Ir acīmredzot kaut kāda skaudība par to, ka valsts ģimnāzijām ir nedaudz lielāks finansējums skolotāju atalgojumam. Ja kādam ir vairāk, jāsamazina, lai visi ir vienādi. Ja politiķi ko tādu virzīs tālāk, tas būs ārprāts.
Ja tas ir projekts “Skola 2030”, kas šo ideju virza, tad lai labāk vairāk domā par to, kā sagatavot kursus skolotājiem padziļinātai mācīšanai! Tie tiek solīti jau sen, bet to nav. Tāpat kā “Skolas 2030″ portālā nav publicējuši skolotāju labās prakses piemērus, ko arī sola jau sen. Lai nelien citā lauciņā, bet dara to, par ko viņiem maksā algu!
Taču tad, ja visas vidusskolas pievilktu pie valsts ģimnāziju standarta, būtu tikai ieguvumi. Parasto vidusskolu varētu vispār nebūt – tas ir tāds padomju mantojums.
Arī finansiālā ziņā vajag pārmaiņas. Piemēram, Skandināvijā vidusskolās skolotājiem par darbu maksā vairāk nekā sākumskolā un pamatskolā. Latvijā visur maksā vienādi, izņemot ģimnāzijās, kur par darbu vidusskolā saņem vairāk.”
Uzziņa
Valsts ģimnāzijas Latvijā
Kopumā Latvijā šobrīd ir 31 valsts ģimnāzija: visvairāk Rīgā – sešas.
Lai iegūtu un saglabātu valsts ģimnāzijas statusu, skolai jāuzrāda augstāki mācību sasniegumi nekā vidēji valstī.
Valsts ģimnāzijām jāveic reģionālā metodiskā un skolotāju tālākizglītības centra funkcijas, par ko tās saņem papildu finansējumu.
Par pārāk zemiem centralizēto eksāmenu rezultātiem četrus gadus pēc kārtas šogad valsts ģimnāzijas statuss atņemts Krāslavas Valsts ģimnāzijai.
