Māris Antonevičs: Pārmaiņas pasūtījāt? 0
“Pārmaiņas prasa mūsu sirdis, pārmaiņas prasa mūsu acis. (..) Mēs gaidām pārmaiņas,” tā padomju impērijas pēdējos gados dziedāja tā laika kulta dziesminieks Viktors Cojs. Valdošajai varai šī dziesma, protams, nebija tīkama, tomēr tā atspoguļoja sabiedrības noskaņojumu. Arī Latvijas sabiedriskās domas aptaujas pirms vēlēšanām rādīja, ka ir pieprasījums pēc pārmaiņām. Un tagad tas parādās 13. Saeimas vēlēšanu rezultātos – jaunas partijas, būtiski mainījies Saeimas deputātu sastāvs un vairāki negaidītā “atpūtā” aizsūtīti politikas veterāni. Kādi tad ir jaunās politiskās ainavas tēli?
“Saskaņa”.
Viņi mēģināja privatizēt vārdu “pārmaiņas”, lai gan patiesībā nekas tā arī netika mainīts, tikai samāksloti un dārgi apmaksāti polittehnoloģijas triki. Zem datorprogrammā apstrādātajām plakātu bildītēm un jaunajiem saukļiem slēpās tā pati partija, kas 2012. gadā atbalstīja divvalodību un vēlāk Kremļa ārpolitiskās izdarības.
Šoreiz “Saskaņa” mēģināja izmantot savdabīgu “Šengenas vīzu” – iebraukt Latvijas varā no Eiropas puses, kur tā nesen bija ieguvusi sev partnerus Eiropas Sociālistu grupā. To, ka partijas tēlu tas nav mainījis, labi apliecina Rietumu preses virsraksti par Latvijas vēlēšanām, kur “Saskaņa” tiek saukta par “Prokrievijas” un “Prokremlisko” partiju (“BBC”, “Deutsche Welle”, AFP un citi respektabli mediji).
Lai gan “Saskaņa” joprojām ir ieguvusi vairāk balsu nekā citas partijas, tās atbalstītāju skaits pat ir krities – iepriekšējās vēlēšanās tā ieguva 23%, tagad pēc provizoriskajiem rezultātiem – 19,88%. Var jau teikt, ka daļa vēlētāju pārgājusi pie Ždanokas vadītās Latvijas Krievu savienības, bet tas tikai rāda, kāda ir partijas bāze. Vjačeslavs Dombrovskis pēcvēlēšanu rītā stāstīja: “Izveidot valdību bez “Saskaņas” būs ļoti grūti.” Bet patiesībā tieši ar “Saskaņu” tas būtu grūti – ar savu politiku tā pati sev apkārt ir apvilkusi treknas “sarkanās līnijas” – tādas pašas kā ap saviem deputāta kandidātiem pirmsvēlēšanu reklāmās.
“KPV LV”.
Lai ko mēs katrs domātu par Artusu Kaimiņu, jāatzīst – tas tomēr ir fenomens, ka viens aktieris no savas interneta video dienasgrāmatas spēj izveidot politisko spēku, kas parlamenta vēlēšanās iegūst otro labāko rezultātu. Tas tāpēc, ka izdevies “noķert” un īstenot ievērojamas sabiedrības daļas noskaņojumu. Jā, to, ko dažreiz apzīmē kā “populistisko”, lai gan tajā slēpjas arī protests pret varas partiju kļūdām vai neprasmīgo komunikāciju. Lai gan ierasts vilkt paralēles ar līdzīgām tendencēm citur pasaulē, tomēr Latvijā t. s. protesta balsotāji ierasti veido vismaz piekto daļu no kopējā skaita.
Mums tā ir tradīcija, un vienīgais, kas šoreiz radīja bažas – vai šī partija patiesībā nav izskaitļots “projekts”, lai palīdzētu pie varas tikt “Saskaņai”. Arī paši “KPV LV” pārstāvji bija ļoti noslēpumaini, runājot par iespējamo koalīciju ar “Saskaņu”, un tikai pēdējās dienās sāka apgalvot, ka to neatbalsta. Tomēr iepriekšējās aizdomas būs grūti lauzt, tāpēc, šķiet, ka partijai tomēr nāksies palikt opozīcijā, kur tās politiskais stils daudz labāk iederēsies.
Jaunā Konservatīvā partija.
Iespējams, lielākā vēlēšanu ieguvēja, kas arī iemieso ideju par pārmaiņām. Par spīti diezgan agresīvai retorikai, JKP tomēr ir saglabājusi labas iespējas iekļauties dažādos koalīcijas modeļos. Lai gan tā sludina konservatīvas idejas, labvēlīgas atsauksmes tai parasti veltījuši arī liberāļi, pamatojot, ka tiem simpatizē JKP pretkorupcijas un tiesiskuma lozungi.
Šī partija nedaudz atsauc atmiņā “Jaunā laika” politisko uznācienu, jo arī te priekšgalā ir paštaisns līderis un daudz ideālisma pārņemtu politikas jaunpienācēju, bet netrūkst arī zinošu speciālistu (piemēram, Tālis Linkaits, Gatis Eglītis), kurus virzīt ministru amatiem. Protams, vara ir pārbaudījums, un grūti pat atcerēties piemēru, kad kādam šo slimību būtu izdevies izslimot, saglabājot sākotnējo veselību.
“Attīstībai/Par!”.
Ar masīvu, labi apmaksātu kampaņu liberālajam flangam beidzot ir izdevies iegūt sev vērā ņemamu pārstāvniecību parlamentā. Īpaši jāatzīmē, ka Saeimā, visticamāk, būs arī vairākas Sorosa finansēto organizāciju aktīvistes (Vita Tērauda, Marija Golubeva, Inese Voika, Krista Baumane), kuras tur noteikti mierīgi nesēdēs, bet mēģinās īstenot to, kas līdz šim tika darīts ar lobēšanas metodēm. Cita lieta, ka 13. Saeimas sastāvs tomēr izskatās diezgan konservatīvs, un, ja “Attīstībai/Par!” vēlēsies būt varā, tad viņiem vajadzēs to akceptēt.
Tā kā apvienībā netrūkst arī “veco”, kas politisko stāžu ieguvuši “Vienotībā”, domājams, ka viņi izskaidros kolēģiem politikas noteikumus. Taču īpaši zīmīgs ir vēlētāju žests bijušajai deputātei Ilzei Viņķelei, kura svītrojumu dēļ Zemgales vēlēšanu apgabalā no pirmās vietas sarakstā nokritusi uz pēdējo. Pelnīts iznākums ilggadējām politiskajām intrigām.
Nacionālā apvienība.
No līdzšinējās koalīcijas NA veicies vislabāk, kas ir interesanti, ņemot vērā, ka ierasti jau partija tomēr bija “mazā brāļa” lomā – gan tad, kad premjers bija “Vienotībai”, gan vēlāk ZZS. Acīmredzot ir pieprasījums pēc skaidrām vērtībām. Tomēr nacionāļi ir arī saņēmuši sodu – krities kopējais atbalstītāju skaits, bet jo īpaši spilgti izpaudies vēlētāju pieprasījums pēc partijas “pašattīrīšanās”.
Pamatīgi svītroti gan tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (rekordists starp visiem kandidātiem), gan deputāts Imants Parādnieks, gan vēl viens otrs. Mājiens ar mietu, ka pēdējais laiks tikt vaļā no maksātnespējas administratoru smakas, jo ar taisnošanos par konkurentu piekārtām birkām vien nepietiek. Taču interesanti, ka sadrumstalotās politiskās ainavas apstākļos tieši pieredzējušajam un mierīgajam Robertam Zīlem būtu labas izredzes kļūt par pieņemamu premjera kandidātu, protams, ja viņš būtu gatavs no Briseles atgriezties Latvijas iekšpolitikā.
Zaļo un zemnieku savienība.
Lielākais vēlēšanu pārsteigums un acīmredzot arī lielākie zaudētāji. Varas partijai ZZS nav izdevies pārliecināt vēlētājus, ka viņu iemiesotā stabilitāte ir tas, kas šobrīd Latvijai nepieciešams. Arī tie, kas sarakstu tomēr izvēlējušies, bijuši nesaudzīgi – daudz svītrojumu saņēmuši Kārlis Seržants, Valdis Kalnozols, Inesis Boķis. Bet jo īpaši zīmīga ir ilggadējā zemsaviešu līdera Augusta Brigmaņa palikšana aiz svītras Zemgalē. “Ja netikšu ievēlēts, tad noiešu no politiskās skatuves. Bet to izlems vēlētāji, ne žurnālisti,” vēl jūlijā intervijā “LA” teica Brigmanis. Pravietiski!
“Jaunā Vienotība”.
Šī gan drīzāk ir “Vecā Vienotība”. “Jaunā” ir tā, kas aizgājusi uz “Attīstībai/Par!” un varbūt vēl vienu otru partiju, kur patvērumu guvuši agrākie “Vienotības” politiķi. Bet vēlēšanas rāda, ka arvien ir cilvēki, kam patīk tieši šāda “Vienotība”, nevis pārkrāsota.
