“Latvijas un latviešu nākotne, izskatās, būs ļoti īsa.” Saruna ar profesoru Leonu Taivanu 184
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Profesors, reliģiju pētnieks Leons Taivans beidzis Maskavas Valsts universitātes Austrumu valodu institūta Vēstures un filoloģijas fakultāti, kur apguvis indonēziešu valodu. Patlaban strādā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļā.
Profesor, janvāra sākumā ASV galvaspilsētā Vašingtonā notika dīvainas lietas. Satrakots pūlis uz dažām stundām ieņēma amerikāņu demokrātijas templi – Kapitolija ēku. No malas gan izskatījās, ka tā ir pilnīgi bezjēdzīga rīcība bez kāda noteikta mērķa. Tomēr ASV pievienojās tādu valstu klubiņam, kur pūlis ielaužas parlamentā, – Gruzija, Armēnija, Kirgizstāna, Moldova. Jauka kompānija! Kā šādas lietas iespējamas ASV?
L. Taivans: Joprojām valda stereotips, ka ASV ir pati bagātākā pasaules valsts ar dinamisku ekonomiku un stipru armiju. Vieta, kur valda likums un kārtība. Neierobežotu iespēju un brīvības zeme, kurā cilvēkam nodrošināta vislabākā dzīve. Taču šie pieņēmumi ir novecojuši.
Patiesībā ASV jau labu laiku virzās, ja tā var teikt, “vidēja līmeņa” valsts virzienā. Mēs esam liecinieki procesam, kurā ASV pārstāj eksistēt kā “superpower” jeb “superlielvalsts”.
Pēdējos gados šī tendence kļuvusi redzamāka, taču patiesībā ASV norieta aizsākumi meklējami jau zaudētā Vjetnamas kara laikā, tātad no 1965. līdz 1973. gadam. Turklāt tas bija laiks, kad valstī sākās melno iedzīvotāju kustība. 1974. gadā Ameriku satricināja Votergeitas skandāls un prezidenta Ričarda Niksona atkāpšanās.
Vēlāk sekoja ne pārāk veiksmīgas militāras operācijas Irākā, Afganistānā, Lībijā, Sīrijā un Jemenā, kas šīm zemēm neatnesa solīto stabilitāti, demokrātiju un uzplaukumu. Diskusijas par šo militāro operāciju lietderību pašā ASV sākās jau Vjetnamas kara laikā. Vienkāršajiem amerikāņiem šķita, ka viņiem tās neko labu nenes.
Savukārt 80. gados lielais bizness sāka konsolidēties ap Republikāņu partiju. Tas bija lielas peļņas laiks korporācijām un ne tik veiksmīgs rūpnīcu strādniekiem. Procesam turpinoties, patlaban izveidojusies situācija, ka 1% ASV iedzīvotāju kontrolē ap 40% šīs valsts bagātību, un sociālā plaisa turpina pieaugt.
Saprotams, tas rada spriedzi sabiedrībā. Eiropā varam runāt par pretrunām starp darba ņēmējiem un biznesu, bet ASV mums jārēķinās arī ar rasu un reliģisko problemātiku.
Vērojot demonstrantu sejas pie Kapitolija, varēja redzēt, ka tā ir tradicionālā, baltā Amerika. Tā saucamie WASP, “White Anglo-Saxon Protestants” jeb baltie anglosakšu izcelsmes protestanti. Starp citu, Trampu īpaši atbalsta evaņģēliskie kristieši. Kāpēc tieši viņi?
Kas tad ir tipiskais Trampa vēlētājs? Vairākumā tie ir baltie amerikāņi bez augstākās izglītības. Strādnieki, fermeri, lauku un mazpilsētu iedzīvotāji no tā sauktās Bībeles joslas, no dienvidu un vidienes štatiem, kuri ilgojas pēc zaudētās stabilitātes un labklājības.
Tramps solīja atgriezt Amerikā zaudētās darba vietas, kuras bizness, tātad “bagātnieki”, bija pārcēluši uz vietām ar lētāku darbaspēku, uz Meksiku vai Āziju.
Tāpat Trampu atbalsta evaņģēliskie kristieši, radikālie protestanti, kuri visai burtiski pieturas pie Bībeles, pie svētajiem rakstiem. Viņu dzīvi un uzskatus savulaik precīzi raksturoja vācu sociologs Makss Vēbers. Proti – kārtīgs kristietis ir patīkams Dievam nevis tāpēc, ka bieži skaita pātarus vai piedalās reliģiskos rituālos, bet ar to, ka apzinīgi veic savu ikdienas darbu.
Par to viņš tiek apbalvots ar cienījamu stāvokli sabiedrībā, pārticību un veselību.
Ka kārtīgs cilvēks ar darbu un morāliski pieņemamu dzīvesveidu pats spēj tikt ar sevi galā. Ka viņš nesēž uz kakla sabiedrībai, bet paļaujas pirmām kārtām pats uz sevi. Tramps uzskatīja, ka tieši šie cilvēki ir darījuši Ameriku diženu un ka viņa pienākums ir tos atbalstīt.
Savukārt starp demokrātu atbalstītājiem daudz ir tādu, kuri cer uz budžetu, valsts atbalsta programmām un pabalstiem. Uz maznodrošināto, bēgļu, imigrantu un dažādu minoritāšu aizsardzību.
Atcerēsimies, cik karstas diskusijas Amerikas vēlēšanu kampaņās risinās par medicīnisko apdrošināšanu, par to, cik lielā mērā tajā jāpiedalās valstij.
Kā jūs skaidrotu, ka daudzi Covid-19 noliedzēji, protestētāji pret karantīnas pasākumiem nāk no evaņģēlisko, no harismātisko draudžu aprindām? Tā tas ir ASV, Brazīlijā, arī pie mums Latvijā. Baznīcas “Jaunā Paaudze” mācītājs Aleksejs Ļedjajevs piedalās Alda Gobzema rīkotajā pasākumā aizvadītā gada oktobrī Esplanādē, par “koviddisidentiem” dēvētie Arnolds Babris un Jānis Pļaviņš decembra nogalē kopā ar Ļedjajevu sludina no kanceles “Jaunās Paaudzes” dievnamā. Kāpēc tieši šīm baznīcām piederīgie apšauba ja ne paša vīrusa eksistenci, tad varas iestāžu ieviestos pasākumus gan?
Tas nav tikai teoloģisks, bet gan pirmām kārtām sociāls jautājums. Evaņģēliskās harismātisko kristiešu draudzes savos apcirkņos diezgan bieži ievāc cilvēkus, kuriem dažkārt ir grūti iekļauties modernajā sabiedrībā.
Nav nekāds noslēpums, un to apliecina arī Amerikā veikti socioloģiskie pētījumi, ka šīm draudzēm piederīgo cilvēku izglītības līmenis caurmērā ir zemāks nekā citu konfesiju ticīgajiem. Tas nozīmē, ka viņi mazāk uzticas zinātnes atziņām un ir tendēti uz vienkāršiem risinājumiem. Viņu ideoloģija ir ticība un svētie raksti.
Viņi tiešām tic, ka “Dievs dos”, ka “Dievs sargās”. Un, ja tas tā nenotiek, tad “pats pie tā esi vainīgs”.
Bet mūsdienu sabiedrība ir visai sarežģīta, mums jāprot dzīvot un uzvesties ne tajos vienkāršākajos apstākļos. Un ir labi, ja ģimenē vismaz viens cilvēks saprot, kā funkcionē modernā pasaule. Kur un kādās instancēs vērsties pēc palīdzības, kā uzrakstīt iesniegumu, pieprasījumu. Kurš prot meklēt informāciju internetā.
Tie, kas to nespēj, kuru ģimenēs nav šādu cilvēku, ir tendēti sekot citām autoritātēm, iespējams – garīgām. Cerībā, ka tās pateiks priekšā, kā dzīvot un rīkoties vienā vai otrā dzīves situācijā. Tajā skaitā arī Covid-19 vīrusa pandēmijas laikā.
Vienlaikus Romas pāvests Francisks saka – vakcinēties pret Covid-19 ir ētisks pienākums. Kā jūs skaidrotu neticību zinātnei un ticību sazvērestības teorijām? Modernais cilvēks, kurš savā ikdienā gluži neapzināti izmanto zinātnes sasniegumus un jaunākās tehnoloģijas kā mobilo telefonu, internetbanku, satelītnavigāciju, mazāk tic zinātnei nekā manas bērnības laikā!
Mūsdienu sabiedrība ASV, Eiropā un nu jau daļēji arī Āzijā mētājas starp reliģiju un zinātnisko pasaules uzskatu. Varētu jautāt – kāpēc cilvēks neatvadās no reliģijas, no baznīcas un pilnībā nepāriet uz zinātnisko pasaules uzskatu? Iemesls šādai neizlēmībai ir zinātnes sarežģītība. Gan reliģija, gan zinātniskais pasaules uzskats balstās uz ticību un pieņēmumiem. Arī zinātnē mēs ticam biologu, mediķu, fiziķu, ķīmiķu teiktajam, jo mums nav izglītības, nav kvalifikācijas, lai pārbaudītu viņu apgalvojumus.
Bet 19. un 20. gadsimtā baznīca lieliski sadzīvoja ar zinātni. Cilvēki ieklausījās gan mācītāja, gan zinātnieka teiktajā. Alberts Einšteins diskusijās par kvantu mehāniku nereti piesauca Dievu.
Toreiz mēdza teikt, ka mazizglītotība aizved prom no ticības, savukārt zināšanas ved atpakaļ pie Dieva. Šodien mēs visi esam lieli materiālisti, taču uz jautājumu, no kurienes mēs nākam, no kurienes ir cēlusies dzīvība, kāpēc tā pastāv, kāda ir cilvēka eksistences jēga, neviens skaidri atbildēt nav spējīgs.
Satversmes 110. pants saka: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.” Pērnruden Satversmes tiesa pieņēma lēmumu par to, ka Satversmei neatbilst Darba likuma norma, kas nosaka, ka tiesības uz atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas pienākas tikai bērna tēvam. Daži uzskata, ka tas ir pirmais solis uz viendzimuma ģimeņu valstisku atzīšanu. Tagad Nacionālā apvienība rosina Satversmes 110. pantu izteikt šādā redakcijā: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā, vecāku un bērna tiesības, ieskaitot tiesības augt ģimenē, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis).” Kā jūs domājat – vai to nepieciešams darīt?
Es pats pieturos pie uzskata, ka ģimene ir plašāks jēdziens nekā tikai māte, tēvs un bērni. Mēs taču redzam, cik daudz apkārt ir dažādu ģimeņu. Māte viena ar bērniem, tēvs viens ar bērniem, ģimenes, kurās aug bērni, kas dzimuši vecāku iepriekšējās attiecībās, bērni un vecāmāte – tās arī ir ģimenes.
Iedomāsimies nelielu klosteri, reliģisku kopienu, kurā dzīvo daži mūki vai mūķenes. Arī tā savā ziņā ir viena ģimene. Katrā ziņā par to, ko mēs saprotam ar vārdu “ģimene”, būtu vērts diskutēt. Bet no šīs diskusijas pilnībā būtu nošķirams bērns un arī tēvs.
Ar šo jauno Satversmes tiesas spriedumu tēva tiesības tiek piešķirtas personai, kas nav ne bioloģisks, ne juridisks tēvs. Bet kā ar pienākumiem?
Vai šis “tēvs” sievietes veidolā, kas saņems pabalstu, maksās arī uzturlīdzekļus, kad attiecības ar partneri un bērna māti būs pajukušas? Vai arī tad atcerēsies, ka kaut kur ir bērna bioloģiskais tēvs?
Latvijas pilsoņiem un valstspiederīgajiem alimentu nemaksātāji jau šodien ir parādā 321 miljonu eiro. Citiem vārdiem – vecāka (galvenokārt – tēva) atbildība par viņa radītu bērnu Latvijā jau tā ir zem katras kritikas.
Satversmes tiesas sprieduma piekritēji uzstāj, ka likumu vajag pielāgot “esošajai realitātei”. Tas nav pareizi. Likumam būtu jāatspoguļo tiesiskā realitāte, uz kuru mums būtu jātiecas. Tai jāglabā tādi tiesību institūti (vecāku institūts, tēva institūts, laulības institūts u.c.), kas mums kā valsts un sabiedrībai ir svarīgi.
Likumdevējiem ir jāvadās no morālās latiņas, kurai vienmēr ir jābūt augstākai par “esošo stāvokli”. Citādi nāksies pastāvīgi nolaist šo latiņu līdz pilnīgai cūcībai, par ko vienu dienu izvērtīsies “esošā realitāte”.
Bērna bioloģiskās izjūtas (sevis apzināšanās kā daļu no dabas) un psiholoģiskais draivs (piemēram, identitātes meklējumi) nav programmējama sociāla konstrukcija, kuru mēs varētu pielāgot pieaugušo izveidotai realitātei. Bērns “atnāk” pie mums jau ar savu programmu, tā ir daļa no paša bērna, tā veidojas kopā ar bērnu vēl mātes miesās.
Un vienu brīdi viņš prasīs par tēvu, izjutīs tā trūkumu, cietīs no tā neesamības. Tēva neesamība, neadekvātums vai tēva atkarības dziļi kropļo nākamo personību. Tēvu un arī māšu izplatītā bezatbildība bērnu priekšā ir viens no mūsu sabiedrību iznīcinošiem baciļiem.
Tēva institūtu nedrīkst graut, to nevajadzētu arī šūpot. Tēva institūta izpostīšana, to paplašinot un attiecinot uz personām, kas nav bērna tēvs, nav bērna interesēs. Tā nav nācijas interesēs. Tādēļ Nacionālās apvienības mēģinājums stāvokli labot ir tikai apsveicams. Par labošanas veidiem, protams, var diskutēt.
Bet vai jums nešķiet, ka šai tā sauktajai genderisma ideoloģijai Latvijā nav atbalsta? Ka tā šķiet nesaprotama, absurda, pat smieklīga ideja, kas pie mums atnākusi no Rietumiem?
Jo Rietumos atšķirībā no Latvijas marksisms un kreisā ideoloģija nekur nav pazuduši. Tikai tagad viņi vairs neaizstāv strādnieku šķiru, bet visādas minoritātes – rasu, etniskās, sociālās, seksuālās.
Daudzās Rietumu aģentūrās atbildīgos posteņos sēž cilvēki, kuri piešķir grantus genderisma pētījumiem, tādējādi kulstot šīs idejas, piešķirot tai zinātnisku veidolu, gluži tāpat, kā bija ar marksismu–ļeņinismu.
Mēs jau šādiem procesiem esam gājuši cauri. Ir Māte daba ar tās likumsakarībām un arī – blēņas, kādu nekad nav trūcis cilvēku sabiedrībā.
Vai karantīna un izolēšanās ietekmēs reliģisko dzīvi Latvijā un pasaulē? Varbūt būs vinnētāji un zaudētāji?
Par šo tēmu pasaulē jau veikti pirmie pētījumi. Ap 55% amerikāņu izsakās, ka pandēmijas un karantīnas laikā viņi atsvešinājušies no baznīcas. Tas ir ļoti augsts rādītājs. Īpaši jau tāpēc, ka, lai gan ASV ir moderna sabiedrība, ap 80% amerikāņu ir praktizējoši kristieši, kuri apmeklē baznīcu.
Iespējams, pandēmijas laikā visvairāk tiks iespaidota pareizticīgā, nedaudz mazāk katoļu baznīca. Pareizticības centrā ir liturģijas mistērija, kurā vīns un maize pārtop par Kristus asinīm un miesu. Turklāt šī pārvērtība tiek uztverta ne tikai garīgi, bet gan pavisam burtiski, pat priekšmetiski. Cilvēki tic, ka līdz ar sakramentiem mūsos ienāk daļa no sakrālās pasaules, kuru laicīgā pasaule nevar iespaidot. Pat ja apkārt plosās slimība, vakarēdiena biķeris paliek tīrs un neskarts.
Tomēr pašreizējie notikumi pierāda, ka tas var tikt inficēts, ka vīruss atrodams arī uz vakarēdiena piederumiem. Katrā ziņa te būs viela pārdomām. Iespējams, daudzi pienāks pie protestantiskās atziņas, ka kristietībai kā reliģijai nav nekāda materiāla satura, ka tā ir tikai un vienīgi garīgs fenomens.
Latvijas Romas katoļu baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis nesen izdevis dekrētu par Tukuma draudzes prāvesta Aleksandra Stepanova atbrīvošanu no kalpošanas. Iemesls – Stepanova iesniegums, kurā viņš raksta: “Pamatojoties uz to, ka esmu demoralizēts un vīlies pāvesta Franciska vadītajā Romas katoļu baznīcā un tajā ievadītajos procesos, es vairs neredzu iespēju un jēgu to pārstāvēt un kalpot kā priesteris.” Kas šodien notiek ar katoļu baznīcu – gan Latvijā, gan globāli?
Disidenti baznīcā bijuši visos laikos, un tādi uzrodas arī šodien. Par katoļu baznīcu var teikt, ka tā no vispasaules baznīcas pārvēršas par sektu konglomerātu. Priesteris Stepanovs nav vienīgais, kurš ir vīlies pāvestā Franciskā. Pāvests Francisks ir piederīgs jezuītu ordenim, kurš izveidoja to katoļu baznīcu, kas pastāvēja līdz Otrā Vatikāna koncila reformām pagājušā gadsimta otrajā pusē. Kopš tā laika jezuīti ir kļuvuši par katoļu baznīcas “revolucionāriem”.
Francisks nāk no Latīņamerikas, kur milzīgu popularitāti 20. gadsimta otrajā pusē ieguva “atbrīvošanas teoloģija”, kuras ikona ir Jēzus ar šauteni plecā. Marksistiskā šķiru cīņa, izteikta reliģiskos jēdzienos. Šo ideoloģiju ir veidojuši jezuīti. Pats Francisks tieši nav bijis ierauts šajos procesos, taču viņš ir nācis no vides, kas Eiropas katolicismam ir sveša, viņš runā teoloģiski “kreisā” valodā, kas kristietībai Eiropā nav pieņemama.
Te ir atbilde uz priestera Stepanova sašutumu. Otrs iemesls – pāvesta šaubīšanās, relativitāte vairākos būtiskos jautājumos, par kuriem Svētie raksti izsakās visai tieši un nepārprotami, saskan ar Eiropas kreiso ideoloģiju: viss ir relatīvs. Taču ticība nav relatīva; par ticību iet nāvē. Tādēļ “relatīvs pāvests” daudziem nav pāvests.
Kāda, jūsuprāt, būs Latvija un pasaule pēc pandēmijas?
Pārmaiņas būs lielas. Vīruss ir restartējis pasaules civilizāciju. Informācijas laikmets veidojās jau labu laiku.
Tagad pandēmija varmācīgi pieslēgusi digitālajai dzīvei to sabiedrības daļu, kas gatavojās nodzīvot savu mūžu bez šiem jauninājumiem.
Nu jauns un vecs ir spiests iepirkties onlainā, strādāt attālināti, dzīvot virtuālajā vidē, atteikties no cilvēciskiem un radnieciskiem kontaktiem. Tam līdzi nāk negatīvais. Cilvēks vairs nav radīts “pēc Dieva vaiga un līdzības”. Viņš ir medicīnisku fenomenu kopums, bioloģisks robots, pilnīgi vienāds ar citiem, vienādi manipulējams, kā broilervistas.
Cīņa par “individuālo datu aizsardzību” beigās tiks pilnībā zaudēta, un pasaule jau tagad ir rokās tiem, kam pieder internets, masu saziņas līdzekļi, armija, ieroči un vara. Lukašenko, Erdogana un Putina režīmi, Irānas ajatollas ir nākotnes pasaules sākums. Jo haoss ved tikai un vienīgi pie diktatūras, bet nekad nedzemdina demokrātiju.
Tālākā perspektīvā izskatās, ka Eiropa ieslīgs vecuma nespēkā un senilitātē, kļūs par ēsmu plēsoņām.
Arī Latvijas un latviešu nākotne, izskatās, būs ļoti īsa. Tā liek domāt demogrāfiskā dinamika, strauji pieaugošā imigrācija. Ne tikai jauni vīrusi, bet arī jaunas tautas ienāk Latvijas zemē.
Kaut kas līdzīgs pilsoņu karam, kad nekad nevar zināt, no kuras puses uzglūn ienaidnieks. Bet šodien mēs sevi varam aizsargāt. Jūs pats iesiet vakcinēties pret Covid-19, kad būs tāda iespēja?
Ne tikai iešu, es skriešu! Un to pašu iesaku darīt citiem. Nebeidzamas vakcinācijas ir vēl viena jaunās dzīves iezīme apstākļos, kad pati daba taisās vaļā no liekās cilvēku populācijas.
