Klīst runas par jauniem pret Latviju vērstiem mediju projektiem. Saruna ar Dmitriju Savinu 4
Dmitrijs Savins (dz. 1984. gadā Sibīrijas pilsētā Čitā) kopš 2015. gada rudens dzīvo Latvijā, Liepājā, kas viņam kļuvusi par politiskās trimdas vietu.
Studējis Aizbaikāla Humanitārās universitātes Vēstures fakultātē. Patlaban vada Krievu pilsoniskās sabiedrības veicināšanas un krievu emigrantu atbalsta asociāciju.
Vēl nesen eksperti prognozēja, ka kārtējā sestdienas protesta demonstrācijā Saharova laukumā Maskavā piedalīsies labi ja daži tūkstoši cilvēku.
Bet svētdien, 11. augustā, opozīcijas aicinājumam atsaukušies vismaz 50 tūkstoši! Vai tas bija pārsteigums? Un vai tas ir daudz vai maz?
D. Savins: Daži mediji pat ziņoja par 60 tūkstošiem. Par skaitu runājot – viss atkarīgs no tā, kā uz to paraugās. Skaidrs, tā vēl nav revolūcija un neviens adekvāti domājošs cilvēks to arī negaida. Bet arī 1988. un 1989. gadā tikai retais prognozēja, ka Padomju Savienību varētu skart straujas revolucionāras pārmaiņas, visi gaidīja lēnu sistēmas evolūciju.
Tomēr šīs protesta akcijas Krievijā ir pašas masveidīgākās kopš 2011. gada, un tās iezīmē svarīgu robežšķirtni sabiedrības un varas attiecībās.
Pašreizējā Krievijas Federācija nav “postpadomju” jeb “pēcpadomju” valsts. Jo “postpadomju” nozīmē, ka padomju sistēma ir pārstājusi eksistēt, ka tai pārvilkta trekna svītra. Bet Krievijā tas nav noticis. Es pats to raksturotu kā “neopadomisku” valsti, kā organisku Padomju Savienības turpinājumu. 90. gadu liberalizācijas ietvaros tai izdevās mainīt savu identitāti – vismaz uz āru.
Veikt kaut ko līdzīgu “rebrendingam”, izveidot jaunu preču zīmi. Bet varas elite, valdošais slānis joprojām palicis tas pats vecais, “padomiskais”. Pārmetums Jeļcinam, kurš nobloķēja jebkādu lustrācijas procesu.
Par to, vai Latvijā nomenklatūras lustrācija notika vajadzīgajā apjomā un dziļumā, lai spriež latvieši paši. Cik zinu, tad cilvēku domas dalās. Es kā krievs jūtos tiesīgs spriest par Krieviju.
Mans uzskats – ja valstī pēc revolucionārām pārmaiņām saglabājas vecais varas aparāts, “nomenklaturščiki”, tas agrāk vai vēlāk sāk atražot veco kārtību – saimniecībā, sociālajā jomā, kultūrā, medijos, ārpolitikā. Jo neko citu tas nezina, neprot un arī nevēlas.
Un kurp tas, jūsuprāt, ved? Vai uz stagnāciju?
Līdz loģiskam Putina režīma attīstības rezultātam – nomenklatūras un oligarhu diktatūrai. Nekas jauns tas nav, vēl pirms Krievijas šādi režīmi izveidojās Centrālāzijas valstīs. Klasisks piemērs – Turkmenistāna. Šīs republikas kompartija nosauca sevi par Demokrātisko partiju – vienīgo un valdošo. Bijušais kompartijas pirmais sekretārs Saparmurats Nijazovs kļuva par prezidentu Turkmenbaši jeb “visu turkmēņu tēvu”.
Šajā valstī uzskatāmi var novērot visas nomenklatūras un oligarhu diktatūras pazīmes – neefektīva ekonomika, pilnīga sociālo liftu bloķēšana, valdošā slāņa noslēgšanās sevī, veidojot īpašu izredzēto kastu. Krievijā šis process iesākās vēlāk nekā Centrālāzijā.
Pirmās vēsmas bija vērojamas 1993. gadā, kad tā sauktie “siloviki” – armija un drošības iestāžu darbinieki – atbalstīja Jeļcinu viņa konfliktā ar parlamentu. Kopš šī brīža “siloviki” soli pa solim pamazām atkaroja uz brīdi zaudēto ietekmi.
Procesa loģisks noslēgums bija Putina nākšana pie varas 1999. gada augustā, kad Jeļcins viņu iecēla par premjerministra amata izpildītāju, bet dažus mēnešus vēlāk atdeva prezidenta amata regālijas. Pagāja vēl astoņi gadi, līdz sistēma ieguva pašreizējās diktatūras apveidus – pat ar dažām totalitārisma iezīmēm.
Vēl viens Krievijas paradokss – tai piemīt kolonijas pazīmes. Krievija piegādā izejvielas Rietumiem un kalpo par noieta tirgu tās precēm, vienlaikus varas elite nesaista savu nākotni ar Krieviju. Šo cilvēku nauda glabājas Rietumos, šeit viņiem pieder nekustamie īpašumi, te mācās viņu bērni. Britu impērijas laikos līdzīgi uzvedās privileģētie indusi.
Bet nevar noliegt, ka modernā Krievija vismaz pa daļai ir demokrātiska valsts.
Es to dēvētu par demokrātijas simulāciju. Viens no pierādījumiem maniem vārdiem – Krievijā nav demokrātisku vēlēšanu. Ne Valsts domē, ne municipālajā līmenī, kā to rāda pašreizējā jezga ap Maskavas domes vēlēšanām. Cilvēki protestē nevis pret vēlēšanu rezultātu viltošanu, kā tas bija agrāk, bet pret pašu procesu kā tādu. Jo viņi sapratuši, ka godīgu vēlēšanu nav principā.
Kāpēc vara tā baidās no tā, ka Maskavas domē varētu iekļūt daži neatkarīgi deputāti? Viņi tāpat tur neko daudz nevarētu iespaidot!
“Neopadomiskajai” sistēmai viņi nav vajadzīgi! Kādu laiku paspēlējāmies ar demokrātiju, un pietiek! Vai tad Padomju Savienībā vēlētajos varas orgānos bija neatkarīgi deputāti? Nebija! Turklāt “siloviki” nemaz nespēj domāt citādi. Viņiem vajag aizliegt visu citādo, iznīcināt jau pašā saknē!
Krievijā vērojami attīstības cikli, periodiska atgriešanās iepriekšējos stāvokļos. Ko mēs redzam pēdējos simts gados? Ļeņina “kara komunismu” nomaina ekonomikas liberalizācija, tā sauktais neps, tam seko Staļina terors. Tad nāk Hruščova “atkusnis”, pēc tā – Brežņeva laiku “skrūvju pievilkšana”.
Valsts ieslīgst krīzē, pie varas nāk Gorbačovs ar savu pārbūves politiku. Jau pēc viņa Jeļcins veic ekonomikas liberalizāciju, no kuras lielākā ieguvēja ir vecā nomenklatūra. Tā apaug ar taukiem, jūtas droša, spēcīga un turīga kā vēl nekad iepriekš.
Valstī atsākas centralizācija, sarūk demokrātija, bizness pamazām tiek pakļauts valsts kontrolei. Savdabīga padomju sistēmas atgriešanās, tāpēc nav ko brīnīties, ka modernā Krievijā vērojamas līdzīgas krīzes pazīmes kā Padomju Savienībā tās pēdējos pastāvēšanas gados.
Piemēram?
Viena no tādām ir izlīguma zudums starp varu un sabiedrību. Pirmajos Putina valdīšanas gados abu starpā pastāvēja savdabīgs nerakstīts kontrakts – sociālās garantijas un labklājības pieaugums apmaiņā pret brīvību. Kamēr naftas cena bija augsta, sistēma to spēja nodrošināt.
Bet sadalāmais labumu pīrāgs kļūst aizvien plānāks, visiem nepietiek, vienlaikus arī brīvības nekļūst vairāk. Robežšķirtne varas un sabiedrības attiecībās bija pagājušajā gadā pieņemtais valdības lēmums, kuru atbalstīja arī Putins, – pakāpeniska pensijas vecuma paaugstināšana.
Sievietēm – no 55 gadiem līdz 63, vīriešiem – no 60 gadiem līdz 65 gadiem. Problēma ir tā, ka vidējais vīriešu mūža ilgums Krievijā ir ap 65 gadiem. Bet vēl pirms dažiem gadiem Putins zvērēja, ka pensijas vecuma paaugstināšana nav viņa un valdības plānos.
Nav brīnums, ka šis lēmums tiek uztverts kā nodevība. Vilšanās ir tik liela, ka uz tās fona izplēnējis pat “Krimas konsenss”, patriotisma vilnis, kas sekoja pēc 2014. gadā veiktās Krimas aneksijas.
Un kas tad mūs sagaida nākotnē?
Protesta enerģija pieaug, bet pagaidām tā novirzās nepolitiskās jomās. Saskatāmas paralēles ar procesiem, kas risinājās 80. gados Padomju Savienībā. Atcerēsimies – pirmās protesta formas bija samērā nevainīgas.
Iestāšanās par kultūras pieminekļu un pilsētvides saglabāšanu, cīņa pret dabas piesārņošanu. Uzskatāmi piemēri Latvijā – Vides aizsardzības klubs, Tautas fronte tās pirmajā darbības gadā. Ko patlaban redzam Krievijā? Jau vairākus mēnešus turpinās protesti pret Maskavas pilsētas atkritumu poligonu būvniecību reģionos.
Mēs redzam kustības, kas cīnās pret parku apbūvēšanu ar lielveikaliem, dzīvojamām mājām un baznīcām. Aug nepatika pret pareizticīgo baznīcu. Atšķirībā no padomju laika, kad baznīcai piemita opozīcijas oreols, šodien tā tiek uztverta kā daļa no varas.
Vēl viens pārmaiņu faktors – paaudžu maiņa. Jauniešiem, kuri šodien iziet Maskavas ielās, ir ap 20 gadu. Viņi domā citādi, viņos briest vēlme pēc pārmaiņām. Sociālie lifti ir bloķēti, un jaunatne to jūt vislabāk.
Ja tev nav pazīšanās, sakaru, ietekmīgu vecāku un radu, iespējas izsisties uz augšu ir minimālas. Jaunās paaudzes noskaņojums ir visai kareivīgs. Sadevušies rokās, cilvēki stājas pretī bruņotiem omoniešiem Maskavas ielās, riskējot nokļūt aiz restēm uz vairākiem gadiem. Bet viņi to dara.
Savukārt režīms nezina, kā ar viņiem runāt un ko piedāvāt. Tai paaudzei, kas šobrīd valda Krievijā, ir ap sešdesmit gadu, pat vairāk.
Šiem cilvēkiem nav izpratnes par to, kā funkcionē internets, sociālie tīkli, kā modernajā sabiedrībā izplatās informācija. Viņi ir iestrēguši 2000. gadu sākumā un nesaprot, ko vēlas jaunatne. Patiesībā vecums jau pats par sevi nav problēma, arī astoņdesmitgadīgs cilvēks spēj domāt moderni, turēties līdzi laikam.
Tomēr to nevar teikt par Krievijas valdošo eliti. Putins zināja, ko teikt savai paaudzei, četrdesmitgadniekiem. 2000. gada martā viņš atlidoja uz Čečeniju iznīcinātājā, un tauta bija sajūsmā. Bet tagad Maskavas protestu laikā viņš nolaižas ar batiskafu Baltijas jūras dzelmē, un tas vairs nav oriģināli, drīzāk smieklīgi.
Analoģija ar Leonīdu Brežņevu – pirmajos varas gados viņš bija dinamisks, interesants, atbrīvots, mīlēja jokot, pozēja fotogrāfiem ar cigareti un vīna glāzi rokā. Kas notika vēlāk – mēs zinām. Pareizāk sakot – jūs to zināt, jo es Brežņevu neatceros. Brīdī, kad Putins nokļuva pie varas, viņam bija 47 gadi.
Es tolaik bija 16 gadus vecs, bet šodien manā bārdā jau redzami pirmie sirmie mati. Putins valda ilgāk nekā Brežņevs! 2000. gadā teorētiski bija iespējams prognozēt, ka viņš būs pie varas, teiksim, 20 gadus. Šodien tas vairs nav iespējams. 2024. gadā, kad beigsies Putina ceturtais prezidentūras termiņš, viņam būs jau 72 gadi. Visi saprot, ka nepieciešams varas tranzīts. Jautājums – kā to izdarīt?
Cik nopietni ir apgalvojumi, ka Krievijas elitē jau sākusies cīņa par varu?
Par to netieši liecina atgadījums ar žurnālistu Ivanu Golunovu, kuru nepamatoti apvainoja narkotiku glabāšanā. Viņu aizstāvēja arī daži lieli, nopietni masu mediji, kurus kontrolē varas struktūras, vieni vai otri spēki Kremlī. Tas ir pirmais gadījums, kad valdošie klani savstarpējās cīņās centās apelēt pie pilsoniskās sabiedrības. Un atkal paralēles ar vēlīnajiem padomju gadiem.
Arī Gorbačovs, kad tas viņam bija izdevīgi, centās izmantot savā labā tā sauktos demokrātiskos spēkus. Jāapzinās, ka pilsoniskā sabiedrība neiederas Putina sistēmas rāmjos. Iederas mužiki, kuri pazemīgi nāk pie cara tētiņa ar lūgumu atrisināt kādu problēmu.
Valdnieks, saimnieks un vienkāršā tauta, lūdzēji. Un labais valdnieks nolaižas no saviem augstumiem un apžēlojas. Bet Golunova gadījumā neviens nelūdza, bet gan pieprasīja. Un vara bija spiesta šo prasību apmierināt. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns un vēl nebijis.
Man šķiet, ka tuvāko piecu gadu laikā Krievijā sāksies reformas, jo to diktē objektīva nepieciešamība. Revolūcijas varbūt arī izpaliks, bet mūs noteikti gaida jauna pārbūve, “perestroika nr. 2”. Vēsture Krievijā atkārtojas. Nomenklatūra centīsies realizēt vadāmu liberalizācijas procesu ar mērķi saglabāt savu varu un saraustās bagātības. Ja demokrātiskajai opozīcijai šajā laikā neizdosies nostiprināties, tad pēc 15–20 gadiem atkal sagaidīsim “Putinu nr. 2”.
Kā notiekošais nākotnē var iespaidot Latviju?
Tas jau iespaido. Jo vairāk saasināsies situācija Krievijā, jo skaļāk tas atbalsosies Latvijā. Patlaban notiek cīņa par krievu, par krievvalodīgo cilvēku prātiem ne tikai Krievijā, bet arī citās bijušajās padomju republikās, Latviju ieskaitot. Kremļa interese par Baltijas valstīm nav mazinājusies, pat pieaugusi.
Vienlaikus viņi saprot, ka pēc Krimas aneksijas un kara Donbasā, pēc pensiju reformas un Maskavas protestiem cilvēki kļuvuši daudz piesardzīgāki.
Tāpēc klīst runas par jauniem, formāli liberāliem, bet patiesībā pret Latviju vērstiem mediju projektiem, kas varētu tikt iedarbināti jau šajā rudenī. Es ieteiktu Latvijas politiķiem un pilsoniskajai sabiedrībai būt modriem, uzmanīgiem un gudriem.
Sekojiet līdzi cilvēkiem ar “interesantām” biogrāfijām, ja viņi pēkšņi parādās uz skatuves! Kā teikts Evaņģēlijā: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”
Vēlētos atgādināt par četrām brālībām, kas joprojām tur kopā kādreizējo padomju telpu. Tās ir: bijusī partijas un padomju nomenklatūra, komjaunatnes darbinieki, čekisti un organizētā noziedzība, tā sauktie likumīgie zagļi. Šie četri tipāži visur jūtas kā mājās – Maskavā, Dušanbē, Kijevā, Minskā vai Rīgā.
Vēl ir piektā brālība, bet tā darbojas globāli un ir līdzīga bijušajai Kominternei. Tā ir ietekmes aģentūra. Piemēram, visādi “neatkarīgie eksperti”, kurus īstajā brīdī izvilkt gaismā un nocitēt – ka Krima jau vienmēr piederējusi Krievijai, Ukrainā atdzimst nacisms, bet Latvijā apspiež etniskās minoritātes.
Labā ziņa ir tāda, ka vēsture Austrumeiropai un Baltijas valstīm ir devusi spēcīgu poti pret šādām infekcijām – atšķirībā no Rietumeiropas. Vai mēs varam iedomāties, ka kāds bijušais Polijas vai Lietuvas premjers patlaban vadītu gāzes vada “Nord Stream” akcionāru padomi, kā to dara bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders? Taču ne!
Ko jūs domājat par pēdējo mēnešu notikumiem Rīgas domē?
Tipisks neopadomiskas domāšanas un rīcības piemērs! Jau Mārgareta Tečere teica: “Galvenā sociālistu problēma ir tā, ka viņiem vienmēr beidzas sveša nauda.” Rīgas gadījumā – rīdzinieku nauda. Bet Rīga ir kaut kas vairāk nekā tikai viena pilsēta, tā ir puse no Latvijas.
Lieli resursi, kurus ilgus gadus netraucēts kontrolēja Kremlim draudzīgs politisks spēks. Pa šo laiku Rīga tika nolaista, un pie vainas te ir gan nekompetence, gan korupcija – abas kopā.
Es pat teiktu skarbāk – savas valdīšanas gados Nils Ušakovs izturējās nevis kā Latvijas galvaspilsētas mērs, bet gan kā okupācijas pārvaldes priekšnieks. Dažviet pilsēta izskatās tā, ka no tās būtu izspiestas visas dzīvības sulas.
Tikai viens piemērs – pamestās, nesakoptās mājas Rīgas centrā, tādas redzamas pat uz Brīvības ielas. Varbūt man kā politiskajam emigrantam neklātos dot vērtējumu Latvijas politiķiem, bet šis būs izņēmuma gadījums – jo viņi, sniedzot atbalstu Kremlim, iejaucas manas dzimtenes Krievijas iekšējās lietās.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu apmeties uz dzīvi Liepājā. Man šī pilsēta ir Rīgas antipods, kurā es kā krievu cilvēks jūtos labi. Skaista, sakopta, latviska un reizē atvērta šai valstij lojālam ārzemniekam. Piemērs, kādai vajadzētu būt visai Latvijai.
