Pārmaiņas ainavā samazina Latvijas sikspārņu populāciju 5
Gadu no gada Latvijā kļūst mazāka mums tradicionālo garausaino sikspārņu populācija. Viens no iemesliem varētu būt mežu izciršana, kā arī pārmaiņas ainavā. Samazinās arī šai sikspārņu sugai ziemošanai piemēroto vietu skaits. “Agrāk vienā pagrabā ziemoja viens līdz trīs sikspārņi, tagad arvien biežāk ir pagrabi, kur konstatējam septiņus, pat desmit dzīvniekus. Acīmredzot sikspārņiem samazinās ziemošanai piemērotas vietas, tāpēc viņi saspiežas vēl palikušajos pagrabos,” spriež sikspārņu pētnieks Viesturs Vintulis. Samazinās arī garausainajam sikspārnim piemēroto vasaras mītņu skaits – veci, dobumaini koki. “Jaunaudzēs šis sikspārnis varētu baroties uz nebēdu, bet tam trūkst dzīvei vecu, dobumainu koku.” Tāpēc Viesturs aicina pēc iespējas saglabāt vecus, kalstošus dobumainus, plaisainus kokus vai atsevišķus to zarus, piemēram, liepām, ozoliem, jo liels, vecs atsevišķs koks pagalmā sikspārņiem kalpo gan kā mītnes vieta, gan kā orientieris, gan kā barošanās vieta. Arī klajās ainavās koku rindas un alejas, kas savieno viensētu ar tuvāko mežu, sikspārņiem kalpo gan kā mītnes un barošanās vietās, gan kā ceļi, pa kuriem šķērsot klajumus.
Parādās jaunas sugas
Vasaras naktī, stāvot jebkurā vietā Latvijā, vismaz kāds sikspārnis palidos garām. “Ļoti reti ir tādas vietas, kur viņu nav,” piebilst sikspārņu pētnieks. Sikspārņu mazāk ir Zemgales klajumos, jo vairums sikspārņu no klajām vietām izvairās. Sikspārņi vairāk saistīti ar kokiem un ūdeņiem. Arī Latvijas ziemeļos ir vietas, kur nav izdevies konstatēt nevienu sikspārni. Bet par to neesot jābrīnās, jo mūsu valsts daudzām sugām ir galējā izplatības robeža.
Latvijā konstatētas 16 sikspārņu sugas, no kurām 15 pie mums dzīvo. Visas 16 Latvijā sastopamās sikspārņu sugas ir aizsargājamas. Parasti cilvēki šīs sugas neatšķir. Nereti arī gadās, ka ilgus gadus ēkā mitinās viena suga, tad tā aiziet un vietā nāk kāda cita suga. Ir sikspārņu sugas, kas ļoti ilgstoši dzīvo vienā un tajā pašā vietā, piemēram, zem Alūksnes kapu vārtu skārda jumtiņa sikspārņu kolonija ir zināma jau kopš 1980. gada.
Izmaiņas sikspārņu populācijā saistāmas arī ar klimatiskajām pārmaiņām. Piemēram, arvien vairāk migrācijas laikā tiek noķerti pigmejsikspārņi. Katru gadu tiek konstatētas arvien jaunas šīs sugas kolonijas. “Viss liecina, ka pigmejsikspārņu Latvijā kļūst arvien vairāk. Vācijā pētījumi liecina, ka pigmejsikspārnis pamazām izspiež natūza sikspārni, kas Latvijā ir pamatsuga. Var gadīties, ka arī Latvijā šie sikspārņi sāks savā starpā konkurēt,” prognozē Viesturs. “Pigmejsikspārnis ir ļoti maziņš, bet prot par sevi pastāvēt.” Pētnieki arī konstatējuši, ka arvien biežāk ziemot Latvijā paliek arī divkrāsainais sikspārnis.
Klimata pārmaiņas ietekmē visus procesus dabā, sākot ar kukaiņu izplatību un beidzot ar augu veģetatīvo attīstību. “Šogad sausums sikspārņiem nenāca par labu, bija daudz koloniju, kur ļoti daudz mazuļu gāja bojā, iespējams, ka nespēja izbarot,” spriež sikspārņu pētnieks. Šogad arī sikspārņu rudens migrācija sākusies vismaz divas nedēļas agrāk nekā citus gadus.
Vēja ģeneratoros bojā iet miljoniem
Viens no lielākajiem sikspārņu apdraudētājiem ir vēja ģeneratori, pie kuriem bojā iet neskaitāms daudzums sikspārņu. Putni ieskrien propelleros, jo tos neredz, bet sikspārņi apzināti tuvojas tiem, iespējams, tas saistīts ar barošanos. “Paralēli sikspārņu migrācijai notiek arī kukaiņu migrācija. Acīmredzot propellers rada izmaiņas kukaiņu straumē un sikspārnim ir izdevīgi pie tā baroties. Bieži vien sikspārņi gūst tiešus ievainojumus no rotora lāpstiņas, bet parasti aiz lāpstas ir vakuuma zona, kurā iekļūstot, spiediena starpība saspridzina dzīvnieciņa iekšējos orgānus. Vēja ģeneratori ir liela problēma visā pasaulē, rēķina, ka katru gadu šādā veidā aiziet bojā savs pusmiljons sikspārņu,” piebilst Viesturs, “un Latvijā diemžēl šie ģeneratori ir uz lielās migrācijas trases.” Visintensīvākā sikspārņu migrācija vērojama Latvijas rietumu piekrastē, bet faktiski tā notiek pāri visai Latvijai. No Somijas, Igaunijas, ziemeļrietumu Krievijas sikspārņi virzās pāri Latvijai dienvidrietumu virzienā.
Jebkura sikspārņu suga rudenī pārvietojas no vasaras uz ziemas mītnēm, arī tās, kuras paliek pie mums ziemot. Migrācijas attālums var būt pat tikai kilometrs, taču var lidot arī 100 – 200 kilometrus uz labām ziemošanas vietām. Migrējošās sugas lido pat vairākus tūkstošus kilometru tālu. Šopavasar konstatēts jauns sikspārņu attāluma rekords, kas pārsniedz divus tūkstošus kilometru. Ziemeļspānijā ir atrasts mūsu Papē gredzenots sikspārnis. Taču zinātniekiem vēl jāpēta, kāpēc daļa sikspārņu migrē, daļa ne.
Cik ilgs ir sikspārņa mūžs? Savvaļā dzīvojošiem sikspārņiem varētu būt pieci līdz desmit gadu. Pateicoties sikspārņu gredzenošanai, izdevies konstatēt, ka Latvijā sastopamās sugas var nodzīvot pat 30 un vairāk gadus. “Mazs dzīvnieciņš, peles lieluma, bet dzīvo ļoti ilgi, toties ļoti lēni vairojas. Viņam ir viens vai divi mazuļi gadā. Turklāt pirmajā gadā daudz mazuļu aiziet bojā,” stāsta V. Vintulis.
Dabiskais kukaiņu skaita uzraugs
Nakts laikā apēstais kukaiņu daudzums ir apmēram trešā daļa no paša svara. Vidēja lielums sikspārnis sver apmēram desmit gramus un apēd 3 – 3,5 g kukaiņu naktī, tas ir, apmēram 400 – 600 odus. “Ir dažas sugas, kas specializējušās uz naktstauriņiem, no kuriem daži ir mežsaimniecības kaitēkļi. Ja šie kaitēkļi savairojas masveidā, sikspārņiem ir izdevīgi tur uzturēties. Tāpat kā putni arī sikspārņi var šādu masveida savairošanos ierobežot. Tas varbūt nenotiks uzreiz pirmajā gadā, bet šajā pirmajā gadā viņi apēdīs tik daudz, ka šo kaitēkļu populācija vairs nepagūs atjaunoties, taču sikspārņiem vajag vietu, kur dzīvot,” par mazo dzīvnieciņu lietderību stāsta V. Vintulis.
Parasti cilvēki domā – ja vakaros sikspārņi lidinās, tad tie turpat kaut kur arī dzīvo. Izrādās, tā īsti neesot. Viesturs skaidro, ka, visticamāk, sikspārņi tur barojas vai arī ir pārlidojumā uz barošanās vietu. “Daudzas sugas no mītnēm, kur viņi pa dienu dzīvo, lido kilometriem uz labām barošanās vietām. Dīķu naktssikspārnis nakts laikā, piemēram, var nolidot pat 30 kilometrus – izvēlas vislabāko ezeru, kur visvairāk kukaiņu, paēd un pēc tam lido atpakaļ.” Sikspārnis ir dzimis enerģijas taupītājs. Lidošana ir enerģētiski ietilpīgs process, tāpēc sikspārnim vajag vietu, kur var ātri un daudz paēst.
Viesturs arī atzīst, ka tie odi, kas mūs nomoka vasaras vakaros, sikspārņiem nav iecienītākā ēdienkartes sastāvdaļa. Bet, ja kādā vietā odu ir patiešām daudz, sikspārņi ēdīs arī tos. “Tas arī ir iemesls, kāpēc dažreiz sikspārņi šaudās gar ausīm, jo vasarās cilvēkiem ir odu mākonis riņķī.” Tāpēc nevajag dusmoties, ja kādam sikspārnim gadās iepīties matos, jo tie slikti atstaro ultraskaņu, ar kuras palīdzību sikspārnis orientējas. “Man kā sikspārņu pētniekam, kuram ir gari mati jau vairāk nekā 20 gadus, būtu ārkārtīgi izdevīgi vakarā iziet ārā, palaist vējā matus un savākt ražu. Taču tā tas gluži nenotiek. Man pa šiem gadiem tikai viens sikspārnis ir ieķēries matos un tas arī notika murdā, kur viņu mudž,” stereotipus gāž sikspārņu pētnieks.
Atstājiet pagrabā spraugu sikspārnim
Tradicionālais piemājas pagrabs divām Latvijā mītošām sugām ir ļoti piemērota ziemošanas vieta – lielākā daļa no mūsu ziemeļu un garausainajiem sikspārņiem pārziemo tieši kartupeļu pagrabos. “Šīs divas sugas ir pilnībā pielāgojušās cilvēku apmeklējumiem. Ļoti bieži ir bijuši skati, ka cilvēks pagrabā ieslēdz lampiņu un sikspārnis mierīgi karājas turpat 30 centimetru attālumā un nemostas augšā. Citas sugas, kas ziemo alās un militāros bunkuros, gan necieš cilvēku klātbūtni un ir daudz tramīgākas,” stāsta V. Vintulis.
Lai sikspārnim būtu ziemošanas vieta, cilvēkam jānodrošina iespēja pagrabā iekļūt. Ja ir blīvas durvis un lūkai priekšā siets pret pelēm, sikspārnis iekšā netiks. Bet, ja, piemēram, durvju augšmalā ir sprauga, kur cilvēks var īkšķi iebāzt, tad tur cauri tiks arī sikspārnis. Var arī speciāli sikspārņiem durvīs uztaisīt 5×5 cm lodziņu, ko ziemā aukstā laikā var arī aizbāzt, lai neizsalst pagrabs.
Pagrabā var arī ierīkot papildu slēptuves sikspārņiem. Īpaši tas attiecas uz betona pagrabiem, kur sikspārņiem nav dabisku vietu, lai paslēptos. Var, piemēram, sienu augšmalā paralēli sienai pielikt dēli, atstājot īkšķa platuma spraugu.
Sikspārņu būrīšus izliek, ja vēlas nodrošināt kukaiņu ēdajam vasaras mītni. Sikspārņu būrīšus izgatavo no neēvelēta koka un izvieto vismaz 3 m augstumā tā, lai būrīša skrejai priekšā neatrastos zari; vislabāk, ja vienuviet izvieto vairākus būrīšus, jo sikspārņi sezonas laikā tos mēdz mainīt. Vēlams izgatavot būrīti no izturīga materiāla, jo var paiet vairāki gadi, kamēr sikspārņi būrīti atrod. Sikspārņi mēdz izmantot arī putnu būrīšus, taču labprātāk tie dod priekšroku tā saucamajai apgrieztajai pastkastītei.
