Juris Lorencs: Iedarbīgā pote pret kaimiņvalsts televīzijas politisko šovu propagandu 0
Viena no manām mīļākajām rotaļlietām bērnībā bija magnēti. Tie savstarpēji pievilkās un atgrūdās, pat pielipa pie dzelzs virsmām tā, ka ne atraut. Ja pie rokas bija metāla skaidiņas, ar magnētu palīdzību tajās varēja izveidot zināmu kārtību, proti, skaidiņas izkārtojās neparastos ornamentos, atbilstoši magnētiskā lauka spēka līnijām.
Līdzīgi procesi notiek mediju pasaulē. To izstarotais informācijas lauks iedarbojas uz cilvēkiem, liek tiem orientēties sociālajā telpā, pieņemt vienu vai otru viedokli. Informācijas lauka paralēles ar magnētisko lauku ir tik pārsteidzošas, ka daži pētnieki pat mēģinājuši veidot fizikālus modeļus, kas ar matemātiskām metodēm aprakstītu mediju ietekmi gan uz atsevišķo cilvēku, gan sabiedrību kopumā.
No fizikas zinām, ka ne visas vielas vienādi atsaucas uz magnētisko lauku. Īpaši jutīga ir dzelzs, turpretim stikls vai koks šī lauka iedarbību tikpat kā nejūt. Fiziķi uzskata, ka to magnētiskā uzņēmība ir niecīga. Tāpat ar cilvēkiem. Dažs labs gatavs momentāni noticēt vai jebkurai internetā pamanītai ārstnieciska brīnumlīdzekļa reklāmai, kas pāris dienās atbrīvos no visām kaitēm, cits no šādiem solījumiem (patiesībā viltus ziņām) turēsies pa gabalu. Iemesli šādai gudrībai – vai nu cilvēks jau pēc dabas ir pietiekami saprātīgs, lai atšķirtu graudus no pelavām, vai arī viņš uz savas ādas izbaudījis krāpšanu un tāpēc iemantojis imunitāti.
Padomju laikus piedzīvojusī paaudze šādu imunitātes poti ieguva ikdienas dzīves vērojumos. Lai cik centīgi kompartijas kontrolētie mediji stāstīja par “kapitālisma šausmām” un “sociālisma labumiem”, acīmredzamā dzīves realitāte mums vēstīja pilnīgi ko citu – deficīti un elementāru preču trūkums, tukšie veikalu plaukti, bezcerīgās dzīvokļu rindas, blata sistēma un nomenklatūras specveikali.
Latvijas gadījumā klāt vēl nāca latviešu valodas izspiešana – pretēji oficiāli sludinātajai “ļeņiniskajai nacionālajai politikai”. Tas viss tik ļoti kontrastēja ar oficiālo propagandu, ka cilvēki brīžiem pat zaudēja spēju kritiski spriest un nesaprata, ka arī kapitālismam ir ēnas puses, bet sociālismam savi, kaut arī pieticīgi, bet tomēr labumi. Negaidītais un ātrais padomju impērijas sabrukums tikai apliecina to, cik maz patiesībā cilvēks ticēja “partijas kursam”.
Līdzīgi ir šodien. Ja tic policijas ziņām, tad nesenajā Ušakova atbalsta mītiņā pulcējās ap 3000 cilvēku. Tas ir daudz vai maz? Neteiksim, ka maz, bet varēja būt daudz vairāk. Kāpēc cilvēki neatnāca? Vai tāpēc, ka noticēja ziņām par iespējamām nebūšanām “Rīgas satiksmē”? Tikai pa daļai. Ja pilsētas ielas būtu bez bedrēm, ja biļete sabiedriskajā transportā maksātu, teiksim, par 20% lētāk, ja daudzas elegantas dzīvokļu mājas Brīvības un Čaka ielā neliecinātu par skumju pamestību, ja būtu savests kārtībā Vidzemes tirgus (uzskaitījumu var turpināt), tad mītiņā pulcētos krietni vairāk Rīgas mēra atbalstītāju. Tomēr dzīves realitāte viņus pierunāja palikt mājās.
Tagad bieži dzirdam par cīņu ar viltus ziņām, par mediju telpā izplatītu melu atmaskošanu un atspēkošanu. Lietuvas parlamentā pat notiekot diskusija par likumprojektu, kas aizliegtu musināt uz neuzticēšanos valsts varai vai izkropļot vēsturisko atmiņu. Tas viss ir vajadzīgs un nepieciešams. Taču jāsaprot – pats spēcīgākais ierocis cīņai ar viltus ziņām, pret Krievijas oficiālo mediju propagandu ir mūsu ikdienas realitāte. Var dzīvot Kamčatkā un ticēt krievvalodīgo genocīdam Latvijā, tad atbraukt uz Rīgu un piedzīvot īstu kultūršoku – šeit taču veikalos saprot arī krieviski.
Patiesībā mūsdienās pat nav nepieciešams kaut kur braukt. Pietiek ieiet internetā, salīdzināt vidējās algas un pensijas Krievijā un Latvijā. Abos gadījumos tās ir pieticīgas, tomēr statistika viennozīmīgi runā par labu Latvijai. Ja Latvijas iedzīvotājs zvana Krievijas radiem un žēlojas, bet pretī dzird atbildi “kaut mums būtu jūsu problēmas”, tā ir visiedarbīgākā pote pret kaimiņvalsts televīzijas politisko šovu izstaroto informācijas lauku. Runājot fizikas analoģijās – šāda cilvēka uzņēmība pret noteikta veida informāciju tuvojas nullei. Uz to tad arī nepieciešams tiekties – uz šo pārliecinošo ikdienības spēku.
