Siguldas vagoniņam – 50. Kā radās ideja gaisa trošu ceļam 0
Pirms 50 gadiem – 1969. gada 3. janvārī – Siguldā atklāja gaisa trošu tramvaja līniju pār Gaujas senleju, kas bija pirmais un vienīgais gaisa trošu ceļš Baltijas republikās. Kā “LA” jau vēstīja vakardienas numurā, entuziastu grupai, kuras rindās bija siguldietis Aivars Janelsītis un Rīgas rajona remonta un celtniecības pārvaldes galvenais inženieris Voldemārs Meļķis, iecere par gaisa trošu ceļu bija radusies vēl 1957. gadā, vērojot līdzīgas līnijas Gruzijā.
Aivars Janelsītis nesagaidīja sava lolojuma apaļo jubileju, jo pērn maijā aizgāja mūžībā. Taču A. Janelsīša ģimene vēlējās “LA” lasītājiem vairāk pavēstīt par Siguldas gaisa trošu ceļa idejas autora un realizētāja, Siguldas Goda novadnieka un Čiaturas (Gruzija) Goda pilsoņa A. Janelsīša veikumu un Siguldas vagoniņa vēsturi.
Liela uzdrīkstēšanās
“Tā bija ne vien liela uzdrīkstēšanās, bet arī pamatīgs risks būvēt kaut ko tik neparastu un Latvijas apstākļiem pirmatnēju,
jo pirms tam celmlaužu šeit nebija,” teicis A. Janelsiņš. Ceļš līdz gaisa trošu ceļa atklāšanai bija ilgs, pietiekami sarežģīts un arī piedzīvojumu pilns, taču Aivaram Janelsītim pietika drosmes, jaunības entuziasma un uzņēmības runāt un pamatot savu ideju gan Latvijas vadošajām personām, gan braukt uz Čiaturu, Maskavu un Volgogradu, lai panāktu savas ieceres īstenošanu.
Birokrātija un atsevišķu vadošo personu iebildumi nespēja likt šķēršļus izlolotajai iecerei un 1968. gada 30. decembrī ar Rīgas rajona izpildu komitejas rīkojumu nr. 305 tapa akts, kur 39 gadus vecais Aivars Janelsītis, tobrīd Rīgas rajona Dzīvokļu – komunālās nodaļas vadītājs, nodod un Rīgas rajona Komunālo uzņēmumu kombināta priekšnieks Augusts Strunda pieņem jaunuzcelto pasažieru trošu ceļu Sigulda–Krimulda.
Atklāšanas svētki notika 1969. gada 3. janvārī. Siguldas pilsētas iedzīvotāji, viesi, radi un draugi varēja doties pirmajā 1025 metru garajā, 40–42 metrus virs Gaujas augstajā un 3,5 minūtes ilgajā braucienā. Pirms tam, sākot no 1968. gada vasaras, tika veikti drošības pasākumi, lai pārbaudītu vagoniņa noslogotību, bremzēšanas darbību, ritošā sastāva darbību ekstrēmos apstākļos (elektrības, dabas stihiju izraisītos).
Mīlestība un garās pastaigas
“Ja nebūtu Čiaturas un pieredzējušā trošu ceļu būves speciālista inženiera Georgija Panculaja, man būtu grūti šo trasi izbūvēt, jo tolaik Padomju Savienībā šāda lieta bija attīstīta tikai Gruzijā.
Vietu trošu ceļam biju izlolojis tieši šeit, un arī G. Panculajam tā iepatikās, jo izstāstīju viņam stāstu par savu meiteni, kura strādāja Krimuldas bērnu sanatorijā par medmāsu,” savulaik stāstījis Aivars Janelsītis. Nu jau šis stāsts ir apvijies ar leģendām – kā
jauneklis, pavadot savu mīļoto meiteni no Siguldas uz Krimuldu, iedomājies, kāpēc to nevarētu veikt pa gaisu kā putns un daudz ātrāk.
Aivars Janelsītis dzimis Cēsīs 1929. gada 22. novembrī. Uzaudzis inteliģentā ģimenē, tēvs Roberts bija “Cēsu Vēstu” galvenais redaktors un māte Elfrīda – grāmatvede. Vienpadsmit gadu vecumā zēns kopā ar vairākiem Cēsu inteliģences un viņu ģimenes locekļiem 1941. gada 14. jūnijā tika izsūtīts uz Sibīriju.
Kopā ar mammu, mazo māsiņu un vecmāmiņu Cēsu stacijā savu tēti Aivars redzēja pēdējo reizi, bet uz mūžu atcerējās tēta teiktos vārdus: “Tava dzimtene ir Latvija, un dari visu, kas tavos spēkos, Latvijas labā.” Pēc pieciem gadiem, 1946. gadā, Aivaram, vienam atgriežoties Latvijā, bija jāsāk patstāvīga pieaugušā cilvēka dzīve.
Vēlāk liktenis Aivaru Janelsīti atveda uz Siguldu. Kā viņš pats ir teicis: “Uz Siguldu – dabas brīnumu, Dieva radītu paradīzes dārzu, kur mīt Latvijas svētupe Gauja.” Strādājis par Siguldas kultūras nama direktoru, vēlāk Rīgas rajona izpildu komitejas Komunālās saimniecības nodaļas vadītāju. Aivars ieskatījās kādā meitenē, kura strādāja par medmāsu un dzīvoja Krimuldā, bet pašdarbības deju kolektīvu, atpūtas vakarus un koncertus apmeklēja Siguldā.
Pieklājīgais un galantais jauneklis pēc pasākumiem vienmēr pavadīja meiteni uz Krimuldu, šķērsojot Gaujas tiltu un, protams, abas nogāzes divkārši, jo vēl jau priekšā bija arī atpakaļceļš. Mīlestība, satikšanās un garās pastaigas maršrutā Sigulda–Krimulda–Sigulda bija tās, kas 27 gadus vecajam Aivaram deva dzinuli kādai trakai idejai: “Kādēļ es nevarētu pārlidot pāri Gaujai kā putns?”
Ideju noskata no Gruzijas
Nejauši Aivara Janelsīša rokās nonāca žurnāla “Ogoņok” 1956. gada numurs, uz kura vāka bija nofotografēts trošu ceļa vagoniņš Gruzijā. “Kad to ieraudzīju, šķita, ka caur mani izgāja strāva, it kā es būtu dabūjis spērienu.
Tad es ar savu spītīgo un neatlaidīgo raksturu nosolījos – Siguldā arī tāds būs!”
atcerējās Aivars. Tā viss sācies. Vispirms vēstule Gruzijas pilsētai Čiaturai, kur uzreiz bija gatavība palīdzēt. 1957. gadā Siguldas 750 gadu jubilejas svinību laikā Gruzijas delegācija paziņoja, ka dāvina Siguldai jubilejā trošu ceļa tehnisko projektu un visu nestandarta iekārtu, jo šis objekts bija īpašs ar to, ka tas latviešiem būs pirmais gaisa tramvajs kilometru garumā bez starpbalstiem. LPSR valdība pieņēma lēmumu, un Cēsu projektēšanas birojs sāka projektēt trošu ceļa Siguldas un Krimuldas stacijas būves.
Bija jāpaiet 12 gadiem, pavadītiem valdības koridoros, iestrēgušiem birokrātiskos papīru kalnos, lai 1969. gada 3. janvārī gaisa trošu ceļš tiktu atklāts. Pa šiem gadiem Aivars jau bija apprecējis savu mīlestību – medmāsu Genovevu – un sagaidījis atvases – meitas Maiju un Ilzi.
Siguldas patriots
Kā stāsta Aivara Janelsīša ģimene, viņš mīlēja Latviju un Siguldu. Saņemot Siguldas Goda novadnieka titulu par mūža ieguldījumu Siguldas novada attīstībā Aivars Janelsītis sacīja: “Nav lielākas laimes – atrast tādu vietu, kurai veltīt savu dzīvi un darbus. Siguldas skaistums ir neaprakstāms, tāpēc pateicos visiem par tā izkopšanu un attīstību – to mēs darām no paaudzes paaudzē! Kalpoju Siguldai!”
Lai godinātu Aivaru Janelsīti, kuram šogad 22. novembrī apritētu 90 gadi, un atzīmējot Siguldas vagoniņa 50. gadskārtu, ir iecere pie Siguldas vagoniņa izveidot skulptūru, kuru veidos tēlnieks Valts Barkāns. Ikviens varēs piedalīties ar ziedojumu šīs skulptūras veidošanā.
