Māris Zanders: Parlaments un nodokļu reforma 1
Saeimai būs iespēja projektā arī kaut ko reāli mainīt; ir iespēja laboties par savdabīgo šā gada budžeta pieņemšanas veidu, jo īpaši “kvotām”.
Ministru kabinetam nosūtot uz Saeimu kaut ko tik būtisku kā valsts budžeta projekts vai izmaiņas nodokļu sistēmā, publikas reakcija var būt divējāda. Pirmais variants: skaidrs, ka opozīcija visu nokritizēs, bet pozīcija tāpat “izdzīs cauri”. Otrais: ja valdība tā ir lēmusi, tad ne jau deputāti, kuriem objektīvi nav līdzvērtīga administratīvā resursa aprēķiniem un modelēšanai, būs tie, kuri kaut ko jēdzīgu var koriģēt; tukša runāšana. Attiecībā uz otro tēzi jāatgādina, ka Latvija ir parlamentāra valsts, attiecīgi deputātiem ir ne tikai tiesības, bet pienākums izteikt savu viedokli, pat ja tas balstās vienīgi viņu priekšstatos. Bet pirmā tēze konkrētajā gadījumā ir pareiza daļēji. Proti, ir vairāki jautājumu loki, kuros Ministru kabineta veikums ir atstājis vietu parlamenta ierosinājumiem.
Viena no šādām tēmām ir: iecerētās uzņēmumu ienākuma nodokļa regulējuma reformas rezultātā uzņēmumiem mazināsies motivācija ziedot. Ņemot vērā, cik ļoti virkne sporta, kultūras, labdarības u. c. projektu ir atkarīgi no juridisko personu ziedojumiem, tēma ir gan saturiski būtiska, gan, nav šaubu, nevalstiskais sektors mācēs to spilgti iezīmēt publiskajā telpā. To, ka problēma pastāv, faktiski atzina arī pats Ministru kabinets pagājušās nedēļas sēdē, savukārt Finanšu ministrija šonedēļ paudusi gatavību “daļēji piekāpties”. Lai nu kā, te Saeimai būs ko izvērsties gan labā, gan ironiskā nozīmē.
Otra tēma ir plānotie akcīzes nodokļu likmju paaugstinājumi. Te viegli prognozēt, ka tie tiek kritizēti, tradicionāli apgalvojot, ka tādi tikai palielinās ēnu ekonomiku. Tas ir mūžīgs strīds, bet, cik saprotu, virkne Saeimas deputātu, to skaitā pozīcijas partijām piederošo, vēlas diskutēt par citiem aspektiem: 1) kādi ir Finanšu ministrijas aprēķini par to, ka likmju celšana nesīs tieši tādus papildu ienākumus budžetā? 2) Kas notiek, ja reālo ieņēmumu apjoms izrādīsies mazāks? Vai valdība tad nāk ar priekšlikumu likmes vēl paaugstināt vai atsakās no kādām izdevumu pozīcijām? Principā loģiski jautājumi, kurus var arī savilkt īsi: kāds ir plāns B? Ir pazīmes, ka diskusijas – turklāt ne tikai tādēļ, lai pastrīdētos, – būs arī par autoratlīdzību regulējuma izmaiņu bloku.
Citiem vārdiem sakot, paralēli tradicionālajai demagoģijai, vispārzināmu lietu runāšanai utt. Saeimai, spriežot par nodokļu reformu, būs iespēja projektā arī kaut ko reāli mainīt.
Vai Saeimas deputātu attieksmi pret saņemto likumprojektu paketi ietekmēs nākamgad plānotās parlamenta vēlēšanas? Droši vien, tomēr atļaušos būt tik optimistisks, lai pieņemtu, ka ietekmēs tieši lielākas piesardzības virzienā. Jo tas gan no politiķu interešu viedokļa būtu bīstami, ja prognožu nepiepildīšanās dēļ nāktos kaut ko atkal mainīt, piemēram, nākamā gada maijā, jau krietni tuvāk vēlēšanu dienai. Ja pareizi saprotu, tas nozīmē, ka debates – turklāt arī koalīcijas frakcijās – varētu attiekties uz to, vai nodokļu reforma nodrošinās nepieciešamo papildu finansējumu veselības nozarei. Liekas, ka daudzi par to ļoti šaubās, šos politiķus nepriecē iespēja, ka arī pēc sociālo iemaksu palielināšanas nākamajā gadā situācija nozarē neuzlabojas, un šie deputāti varētu startēt ar saviem priekšlikumiem, turklāt ne obligāti populistiskiem. Nedomāju, ka vismaz no koalīcijas deputātu puses sagaidāma sacensība par to, kurš vēl kaut ko tīkamu piedāvās, jo koalīcijā ir noruna, ka priekšlikumu gadījumā izdevumu – ieņēmumu sadaļā, kā saka, galiem jāiet kopā.
Jebkurā gadījumā parlamentam, kas vēl samērā nesen pamanījās “iezīmēties” sabiedrības apziņā ar savdabīgo šā gada budžeta pieņemšanas veidu, jo īpaši t. s. kvotām, nu ir iespēja priekšstatu par sevi uzlabot. Un nopietns darbs vēl priekšā izpildvarai, kurā kādam, iespējams, liekas, ka smagākais aiz muguras. Debates Saeimā iegūst pietiekamu rezonansi sabiedrībā (pat ja no tribīnes tiek runātas blēņas), attiecīgi premjeram un finanšu ministrei jābūt gataviem tajās aktīvi piedalīties, nepaļaujoties uz “frakcijas disciplīnu” vai parlamentārajiem sekretāriem.
