“Te būs iela, pa kuru kursēs sabiedriskais transports.” Kādas pārmaiņas gaidāmas pie “Liepājas metalurga” martena krāšņu ceha 24
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Te būs ielas ar apstādījumiem. Kaut lielākā daļa būs rūpnieciskā teritorija, pirmkārt, tā būs sadalīta kvartālos, otrkārt, atvērta pilsētai. Te nebūs parks, bet cilvēkiem pieejama patīkama vide, vienlaikus saglabājot mantojuma smeķi,” pie “Liepājas metalurga” martena krāšņu ceha gaisa pilis ar roku zīmē Uģis Kaugurs.
Zirgs ir beigts, tas jāsadala
“Pirms 130 gadiem šajā teritorijā “Bekers un Co” izveidoja drāšu fabriku. Trīs skursteņi vienmēr bijuši Liepājas labklājības simbols. Jo vairāk kūpēs, jo labāk dzīvosim – tāda bija domāšana padomju laikā. Šodien laiki mainījušies, ko grūti pieņemt. Metalurgs jau astoņus gadus nestrādā, bet Liepāja turpina dzīvot un attīstīties. Pēdējos četros gados ir uzbūvētas jaunas, modernas ražošanas ēkas gandrīz 100 tūkst. m2 platībā,” stāsta Liepājas speciālās ekonomiskās zonas (LSEZ) pārvaldes pārstāve Līga Ratniece-Kadeģe.
“Zirgs ir beigts, no tā jākāpj nost un jādara kas cits,” turpina Kaugurs. “Mums ir 120 ha, sēta riņķī, un neviens nezina, kas aiz tās notiek. Tik liela teritorija ir nekontrolējama un ir risks pilsētas saimniecībai. Tā jāsadala. Arī “Lauma” krīzi pārdzīvoja sadaloties,” Liepājas piemēru piesauc galvenais arhitekts.
“Drazas jānovāc. Te jāienāk dažādākai, tīrākai, gudrākai ražošanai, ar lielāku pievienoto vērtību. Te būs vieta mazajam biznesam, varbūt metālapstrādes darbnīcām, kas strādā uz robežas starp mākslu un amatniecību.”
Teritorija ir vairāk piemēslota nekā piesārņota, bet te nav ekoloģiskās katastrofas, par ko liecina Liepājas ezera ūdens stāvoklis. Šajā ezera galā sāļu sastāvs ūdenī radījis tik atšķirīgu bioloģisko daudzveidību, kādas citur Latvijā nav.
“Mums jāsavieno pretrunīgas lietas: industriālā teritorija ar dabas liegumu – Liepājas ezeru kā “Natura 2000″ teritoriju. Izveidosim buferzonu Liepājas ezera krastā un ar Brīvības ielai paralēlu maģistrāli savienosim pilsētu ar Grobiņas virzienu. Te, ezera krastā, nebūs bērnudārzu un dzīvojamo namu, bet biroji baltajām apkaklītēm ar skatu uz ezeru varētu būt gan,” ar izdedžiem piepildītajā purvainajā krastā rāda Uģis Kaugurs.
Detālplānojums neizslēdz iespēju šeit darboties arī kādam metalurģijas uzņēmumam, jo elektroloka krāsnis ir. Turcijas investora “Aslanli Metalurji” meitasuzņēmums SIA “Liepāja Steel” ir izteicis vēlmi atjaunot ražošanu, pret ko Liepājas SEZ izturas piesardzīgi.
“Liepājas Steel” nav iegādājies visu īpašumu, bet gan tikai elektrotēraudkausēšanas krāsns iekārtas. Līdz ar to viss (atļaujas, inženierkomunikācijas, dzesēšanas sistēma) jāveido un jākārto no jauna, norāda Līga Ratniece-Kadeģe.
Nākamajā Liepājas domes sēdē ir plānots izskatīt “Liepājas metalurga” teritorijas lokālplānojumu, kas paredz integrēt teritoriju pilsētvidē, atverot to publiskai piekļuvei, un vienlaikus attīstītu rūpniecības zonu. Kaut arī lielākā daļa komunikāciju – sliedes, ceļi, elektrības padeve, ūdens, gāze – ir, tās jāpievada visā teritorijā, un pilnībā no jauna jābūvē lietusūdens kanalizācija.
Šī teritorija gluži atmirusi nav. Turpat aiz caurlaižu biroja ar cinkošanu un pulverkrāsošanu nodarbojas “GF Powdercoating”. Augstu slejas skābekļa ražošanas uzņēmuma “Elme Messer Metalurgs” torņi. Vairāk dzīvības ir betona bruģa ražošanas uzņēmumā “Brikers Latvija”.
Kravu laukumu kokmateriālu nokraušanai pirms šķeldošanas un eksportēšanas iznomājusi ostas kompānija “Mols L”, bet cita stividorkompānija “Ekers Stividors LP” nomā noliktavas koksnes granulu un minerālmēslu uzglabāšanai.
Kā svaiga saliņa ir “Caljan” jaunā rūpnīca, kura izbūvēta vien 2020. gadā vecā Liepājas metalurga remontceha vietā un ražo pasta konveijerus visai pasaulei, arī internetveikala gigantam “Amazon”. Tās visas ir pazīmes, ka veidojas metālapstrādes klasteris un ka saimnieciskā rosība šeit ir un būs vēl aktīvāka.
“Interesentu ir daudz – no esošās metalurģijas atjaunošanas līdz moderno tehnoloģiju uzņēmumiem. Daļa teritorijas jau ir rezervēta siltināšanas materiālu ražotnei,” atklāj Līga Ratniece-Kadeģe.
“Mēs neesam gatavi industriālajā parkā uzņemt jebkuru, kurš piesakās. Gribam videi draudzīgo uzņēmējdarbību. Tādi uzņēmumi jau šobrīd strādā Liepājā un arī vēlas ienākt, kas izmanto atjaunojamos energoresursus, īsteno pasākumu kopumu, kuri mazina ietekmi uz vidi un CO2 izmešu daudzumu un iekļaujas aprites ekonomikā – saules baterijas, elektromobiļi, robotizēti darbagaldi utt.”
Šitā mazinās nevienlīdzību
Ir samērā neierasti redzēt ceļu būvi un rūpnīcu izveidi Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna nevienlīdzības mazināšanas sadaļā.
Līdz šim Eiropas Komisija nevienlīdzības mazināšanai piedāvāja sociālās iekļaušanas un sociālās aizsardzības pasākumus, bet pandēmija piespiedusi ekonomikas atveseļošanai atļaut arī autoceļu tīkla uzlabošanu, reģionālo industriālo parku un zonu izveidi.
Zem ekonomikas atveseļošanas cepures Latvijas valdībai tos izdevies pabāzt kā… reģionālās nevienlīdzības mazināšanu.
Ceļu labošana “uzlabos iedzīvotāju iespējas nokļūt uz darbu”, bet “nacionālas nozīmes augstas pievienotās vērtības industriālo centru izveidei reģionos nodrošinās labi apmaksātu darba vietu izveidi un privāto investīciju piesaisti, tādējādi mazinot nozīmīgās sociāli ekonomiskās atšķirības starp Rīgu un pārējiem Latvijas reģioniem,” gudri ierakstīts ekonomikas atveseļošanas plānā.
Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) saskaitījusi, ka no 2020. gada līdz šī gada pirmajam ceturksnim 31 pašvaldību piedāvājums investoriem ārpus Rīgas reģiona nav bijis veiksmīgs tieši infrastruktūras neatbilstības dēļ.
Šī iemesla dēļ 2019.–2020. gadā netika piesaistītas investīcijas apmēram 170 miljonu eiro apmērā elektronikas, metālapstrādes, aviācijas u.c. jomās, kas varētu radīt aptuveni 1250 darba vietas.
Tāpēc šoreiz Rīgas industriālajiem parkiem uz atbalstu necerēt. “Liepājā ir viss nepieciešamais, lai tur varētu būt industriālais parks – infrastruktūra, darbaspēks, vide, tradīcijas. Bet tik un tā būs konkurss,” atklāj Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Raimonds Lapiņš.
“Kopā ar VARAM esam pārsprieduši, ka vajadzētu būt iezīmētām finansēm reģionu griezumā – lai nebūtu neviena reģiona, kas paliktu bez industriālas teritorijas. Mēs mērķētu uz lieliem reģionu attīstības centriem. Šobrīd ļoti aktīvi strādā Liepāja, Valmiera, Daugavpils, Jelgava. Bet tai pašā Kurzemē jaudīga vienmēr bijusi Ventspils, savu attīstību plāno Tukums. Neliela konkurence konkursā nāktu par labu,” nosaka Lapiņš.
“”Liepājas metalurga” industriālā parka teritorija būtu vislielākā – vairāk kā kvadrātkilometrs. Tikai Rīgas Spilves pļavas tai varētu līdzināties, ja tajā attīstītu rūpniecisko teritoriju,” piebilst Raimonds Lapiņš.
Salīdzinu rūpnieciskajai ražošanai paredzēto teritoriju. Tikpat liela kā Liepājā (66 tūkst. m2) ir pārbūvētā Jelgavas RAF teritorija (24 uzņēmumi iznomā telpas 71 tūkst. m2, nodarbinot 650 strādājošo).
“NP Jelgavas biznesa parks” peļņa pēdējos gados ir pa pusmiljonam eiro, bet 14 gados uzņēmums nopelnījis 10 miljonus. Ieguldītās investīcijas pamazām atmaksājas. Uzņēmuma vadība nevēlējās dalīties ar pieredzi. Arta Nordmane, SIA “NP Jelgavas biznesa parks” valdes priekšsēdētāja, vien piezīmēja, ka pašvaldību industriālie parki ļoti atšķiras no privātajiem.
Taču konkursā 2022. gada pavasarī varēs startēt arī komersanti. “Ideāli, ja var startēt pašvaldība kopā ar privāto, jo infrastruktūra vienmēr būs pašvaldības, bet privātie mācēs labāk pārvaldīt. Sagaidām, ka projektus iesniegs partnerības,” piesaka EM amatpersona.
