Uldis Šmits: Diktatora riebšanas spējas nevajadzētu vērtēt par zemu 82
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aleksandra Lukašenko režīms “apturējis” Baltkrievijas dalību Eiropas Savienības Austrumu partnerībā. Respektīvi, izstājies no tās.
Šim ne gluži negaidītajam solim vairāki politiķi veltīja virkni tvītu. Kodolīgākais bija Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis, kurš bilda, ka nelikumīgi vadītāji nevar pieņemt likumīgus lēmumus, tāpēc vienīgais, ko Lukašenko varētu atstāt, ir viņa aizņemtā prezidenta pils.
Savukārt Baltkrievijas opozīcijas vadība Viļņā neko negrasās pamest un vēlas, lai tā būtu Svjatlana Cihanouska, kas pārstāv valsti ES Austrumu partnerības samitā gada nogalē.
Demokrātisko valstu skatījumā tieši viņa iemieso leģitīmo varu.
Piemēram, nesen Čehijā Cihanousku uzņēma kā īsteno valsts galvu, un pat promaskaviskais prezidents Milošs Zemans novēlējis viešņai “uzvaru cīņā ar Eiropas pēdējo diktatoru”.
Viņš arī esot piekritis, lai Prāgā tiktu atvērts Baltkrievijas opozicionārās pārstāvniecības oficiāls birojs, kādi jau darbojas Lietuvā un Polijā. Aleksandram Lukašenko to vajadzētu uztvert par diezgan satraucošu signālu.
Bet pagaidām viņš turpina valdīt, lai liktu sevi manīt, tādēļ diktatora riebšanas spējas nevajadzētu vērtēt par zemu.
Tās jau pilnā mērā izpaužas Lietuvā, kur sācies neierasts patvēruma prasītāju pieplūdums no musulmaņu zemēm, jo Baltkrievijas diezgan specifiskās tūrisma firmas uzņēmušās rūpes viņus masveidā no lidostas nogādāt līdz pat robežai ar Eiropas Savienību.
Uzstājoties Lielā Tēvijas kara astoņdesmitās gadskārtas pasākumā 22. jūnijā, no nez kādiem drošiem avotiem informētais Lukašenko pavēstīja, ka uz Lietuvu, Latviju un Poliju ir metušies tūkstošiem un tūkstošiem nelegālo migrantu, bet ka vairs netiks tērētas pūles un miljoniem dolāru svešās ģeopolitiskās interesēs, lai viņus aizturētu.
Cik noprotams, arī narkotiku un kodolmateriālu kontrabandai Eiropas virzienā nu iedegta zaļā gaisma.
Līdz šim viens no retajiem sarunās ar Baltkrieviju panāktajiem Austrumu partnerības taustāmajiem rezultātiem bija nolīgums par vīzu atvieglotu izsniegšanu, kā arī nolīgums par atpakaļuzņemšanu, kas stājās spēkā pērn jūlijā un ietvēra nelegālu migrantu atgriešanas noteikumus.
Acīmredzot Minska, un varbūt ne tikai Minska vien, te saredzēja labu iespēju atriebties Eiropas Savienībai un pirmām kārtām Viļņai.
Nenoliedzami – ES kārtējo sankciju porcija ir diezgan smaga, tomēr ar Kremļa aizbildņu palīdzību sagremojama. Iespējams, Lukašenko vairāk uztraucas par viņam veltītajiem biezajiem vārdiem, kādi kopš neilga laika izskan Rietumos un it kā apliecina, ka pavērsiens attieksmē ir neatgriezenisks.
Ilustratīvs citāts: “Es personiski ceru, ka kādu dienu Lukašenko sniegs norēķinu starptautiska tribunāla priekšā, jo viņš pastrādā drausmīgas lietas.” Teksts pieder ne jau Cihanouskai (kura gan līdzīgi izteicās Čehijas Senātā), bet lādzīgajam Eiropas politikas veterānam Luksemburgas ārlietu ministram Žanam Aselbornam.
Protams, konsekventa pieeja prasītu atzīt, ka “Luka” nav vienīgais, kam būtu jāsniedz norēķini.
Turklāt Eiropas ģeogrāfiskajā telpā viņš diez vai būs pēdējais diktators. Drīzāk priekšpēdējais.
