Pārkāpt pāri mīkstčaulīgajam latvietim. Kam pieder publiskā telpa Latvijā? 71
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kristiana Brektes murālis Akas ielā pēdējo divu mēnešu laikā ir izpelnījies rekordlielu sabiedrības uzmanību un ļoti pretrunīgus viedokļus. Šis ir arī pirmais gadījums, kad mākslas strīdi tiek risināti ar parakstu vākšanas palīdzību.
Kam pieder publiskā telpa: vai sabiedrībai arī ir tiesības lemt par mākslas darbu izvietojumu?
Vai māksliniekiem ir svarīgi domāt arī par iespējamo sabiedrības reakciju? Vai mākslas un dizaina objektu izvietošana Rīgā šobrīd notiek haotiski? Lai runātu par šiem un citiem jautājumiem, “Kultūrzīmju” rīkotajā “zoom” diskusijā satikās fonda “Mākslai vajag telpu” vadītāja KATRĪNA JAUNUPE, projektu vadītāja LĀSMA GOBA, mākslinieki KRISTIANS BREKTE un ANNA HEINRIHSONE, mākslas kritiķe SANTA HIRŠA, Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore GUNTA LĀCE, sociālantropologs KLĀVS SEDLENIEKS.
Uz diskusiju tika aicināta arī Rīgas 40. vidusskolas vecāku padomes pārstāve Natālija Konstantinova, viņa tajā piedalīties nevarēja, tomēr atsūtīja materiālus, kuros pauž savu viedokli.
Mākslinieks un sabiedrība: par un pret
– Vai var teikt, ka pandēmijas krīzes laikā ir mainījušās mākslinieku iespējas izstādīties, pārejot uz ārtelpu? Cik veiksmīgi viņi apguva mainītos spēles noteikumus?
Katrīna Jaunupe: – Esot ieslēgtiem četrās sienās, alkas pēc mākslas ir vēl lielākas. Protams, ka kuratori meklēja risinājumus, kā izstādīt mākslu tā, lai cilvēki to varētu apskatīt. Daudzas galerijas izmantoja skatlogus, lai izstādes varētu apskatīt, pat neieejot galerijā. Bija arī dažādi citi, piemēram, digitāli risinājumi. Tā kā periods bija īss un pietiekami ātri bija jāpārmobilizējas, domāju, ka tas notika pietiekami efektīvi. Tomēr vienmēr jau var labāk.
– Vai mākslinieki domā par to, ka ārtelpa, kurā viņi eksponējas, ir kaut kas cits nekā izstāžu zāle; līdz ar to arī jārēķinās ar atšķirīgu reakciju?
– Manuprāt, mākslinieki, radot savu darbu, reti aizdomājas par konkrētu mērķauditoriju; viņi ļoti apzināti nerēķina – tas būs šai vai citai videi. Protams, ir projekti, kur darbi tiek radīti konkrētai videi, kad tā ir arī darba sastāvdaļa.
Anna Heinrihsone: – Mākslinieki savas idejas realizē, neteiksim – galīgi nerēķinoties ar skatītāju –, tomēr primārā ir paša mākslinieka radošā doma. Šajā jautājumā man šķiet bīstams tas, vai nerodas konfrontācija – lai taču tie mākslinieki sēž savās telpās un galerijās un tur rāda, ko iedomājas, bet, dieva dēļ, lai netraucē cilvēkus, kas neko negrib redzēt.
Tieši laikmetīgā māksla vedina uz sarunu, aicina analizēt. Mākslinieks ar savu darbu nevar tikt izolēts no sabiedrības. Manuprāt, šī situācija šobrīd tieši saasinās.
Kristians Brekte: – Kad domāju par kādu darbu, kas tieši attiecas uz publisko telpu, es neveicu apzinātas provokācijas. Esmu izpētījis – kur tas atradīsies un kāds konteksts ir attiecīgajai vietai. Es rēķinos ar cilvēkiem. Bet, piemēram, aizejot līdz Merķeļa ielai pretī Rīgas cirkam, jūtos kā nonācis deviņdesmitajos.
Man liekas, ka lielākā problēma ir tā, ka pilsēta neattīstās – ar to vajag eksperimentēt un būt drosmīgiem. Runāju ne vien par vizuālo mākslu, bet arī par arhitektūru un citām mākslas formām publiskajā telpā. Tas, ka grāmatvede veikalam iekārto skatlogu, nav īpaši forši, jo ir ļoti zemā līmenī, bet tas cilvēkos neizraisa sašutumu, jo ir pierasts.
Santa Hirša: – Radošo cilvēku iesaistei publiskās telpas norišu dizainēšanā, plānošanā noteikti vajadzētu būt daudz lielākai. Nezinu, kā tas ir noticis Brektes murāļa radīšanas procesā, bet svarīgi ir saprast, ka māksla publiskajā telpā arī nav kāds vienots žanrs ar konkrētām vadlīnijām. Tajā ietilpst gan klasiski pieminekļi, gan arī ļoti apzinātas provokācijas, tostarp ielu performances un akcijas, kurās mākslinieki iziet ielās un apzināti provocē garāmgājējus, lai viņus “izsistu” no komforta zonas.
Laikmetīgās mākslas uzdevums lielā mērā ir saistīts ar skatītāja izaicināšanu, centieniem kaut ko izmainīt viņa domāšanā.
Nāk prātā Helēnas Demakovas 90. gados kūrētā izstāde “Piemineklis”, kas arī norisinājās pilsētvidē, – tie bija laikmetīgās pilsētvides objekti kādreizējo pieminekļu lokācijās, augšpēdus iekārti tramvaji un apgāztas lidmašīnas, tajā nebija nekā tieši provocējoša, tomēr arī šis projekts piedzīvoja sabiedrības pretestību, vandalismu.
Taču vienlaikus šī izstāde palikusi vēsturē kā viens no spilgtākajiem 90. gadu mākslas notikumiem Latvijā, uz ko daudzi vēlākās paaudzes mākslinieki atsaucas kā uz pagrieziena punktu savā domāšanā.
– Vai kovidlaikā ir mainījusies sabiedrības attieksme pret laikmetīgo mākslu? Varbūt tā ir kļuvusi neiecietīgāka, agresīvāka, tāpat ka pati sabiedrība?
Klāvs Sedlenieks: – Protams, šis ir interesants gadījums, kad paraksti tiek vākti par tādu relatīvi sīku lietu kā vienas sienas pārkrāsošana. Tomēr, no otras puses, tas nav nekas jauns, kad tautas pārstāvji ir sašutuši par vienu vai otru mākslas izpausmi vairāk vai mazāk publiskā vietā.
Tad, kad Mihails Eizenšteins būvēja savas slavenās mājas, arī ne viens vien pilsonis bija sašutis par to, ka sātaniskas briesmas parādās tur, kur garām staigā godīgi pilsoņi.
Tādā ziņā arī šis man šķiet diezgan interesants kāzuss mākslas vēsturē, jo diezin vai kāds cits mākslas darbs ir izraisījis tik lielu rezonansi.
Ja skatāmies uz pašas Džemmas Skulmes uzstādījumu, ka mākslai ir jāveicina domāšana vai diskusija, tad tas šajā gadījumā ir panākts.
Vai sabiedrībai ir tiesības ietekmēt?
– Pēc kādiem principiem tiek izvēlēta vieta mākslas darba izstādīšanai? Katrīna Jaunupe ir teikusi: “Mēs nemeklējām apzināti tieši sākumskolas sienu.”
K. Jaunupe: – Mūsu sākotnējais uzstādījums bija tieši skola. Rīgas 40. vidusskolas direktorei piedāvājām sarunu–lekciju ar Kristianu Brekti un mākslas zinātnieci, kuratori Augusti Petri, jo, mūsuprāt, par mākslu, vērtībām, kailumu ar bērniem var un vajag runāt. Mums tas likās labs veids, kā to sākt.
Gribējām arī, lai mākslas darbs atrodas redzamā vietā, nevis kādā sētā. Ēkas ārsiena, mūsuprāt, nav saistāma tik daudz ar skolu kā pilsētas ārtelpu kā tādu. Ņemot vērā šos abus uzstādījumus, Rīgā nav tik daudz labu vietu ar tik brīnišķīgu brandmūri, tieši tādēļ šis bija viens no variantiem un mēs ar lielu prieku to izvēlējāmies. Jā, vieta tika izvēlēta apzināti.
– Bet kāpēc tad saruna ar skolas vecāku padomi notika tikai tad, kad murālis jau bija gatavs?
– Ievērojām visas prasības, ko mums izvirzīja Rīgas dome – vēlēta institūcija, kas pārstāv rīdzinieku intereses, – un paļāvāmies uz tās noteiktajām procedūrām. Nezinu, vai tas bija kāds komunikācijas trūkums, bet viņi nebija to izrunājuši ar skolu, lai gan mums teica, ka to izdarīs.
Kad augusta sākumā zvanīju Rīgas 40. vidusskolas direktorei, viņa bija pārliecināta, ka runāju par aktu zāles atjaunošanu, bet es runāju par murāli.
Mēs līdz tam sazinājāmies, un viss bija forši, bet, kad tikāmies uz vietas, viņa bija, maigi izsakoties, pārsteigta.
Tomēr – ir gadījumi, kad ir vērtīgi, ja tiešām notiek diskusija, bet ir arī tādi, kad diskusija ir vērtīga tieši pēc tam.
Labs piemērs ir Eifeļa tornis Parīzē – ja tur sākumā būtu notikusi diskusija, mēs šodien diez vai uz to skatītos. Man ir žēl, ka skolai murālis bija pārsteigums un ka daudziem tas radīja negatīvas emocijas, tomēr gribu uzsvērt, ka ir tikpat daudz cilvēku, kam šis murālis “Veltījums Džemmai Skulmei” patīk.
Mākslas gadījumā šie viedokļi vienmēr būs dažādi.
Ja ir ievērota procedūra un atbildīgā institūcija, kas pieņem gala lēmumu, ir saskaņojusi, tad neapmierinātajiem ir jāsamierinās. Tā funkcionē demokrātija. Diskutēt pēc tam ir superīgi, kritizēt – arī. Bet mest ar krāsu naktī uz murāli, rupji lamāties sociālajos tīklos, man šķiet, ir nepieņemami un nožēlojami.
Šajā gadījumā Rīgas domes atbildīgās institūcijas, it īpaši Rīgas būvvalde, lēmumu ir pieņēmušas likumīgi un ar to ir jāspēj samierināties. Cita starpā, mēs saņēmām arī vērtējumu no Latvijas Mākslas akadēmijas, ka darbs ir augstvērtīgs un piemērots publiskajai videi.
– Vai pietiek ar Rīgas būvvaldes lēmumu un Latvijas Mākslas akadēmijas atzinumu, ka darbs ir labs, lai to novietotu publiskajā telpā?
– Protams, ka pietiek. Papildus es gribu atzīmēt, ka nelielu daļu finansējuma saņēmām no Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta atbildīgās komisijas, kur lēma vesela ekspertu un profesionāļu komisija, atzīstot darba koncepciju par atbalstāmu un realizējamu.
K. Brekte: – Tā ir manis veidota siena par Džemmu. Būtu pilnīgi kaut kas cits, ja es strādātu un izvēlētos tēmu, ar ko skola grib strādāt. Tad process būtu citāds – tiktu rīkota radošā darbnīca un kopā ar bērniem vai vecākiem mēs nonāktu pie rezultāta.
Esmu ļoti atvērts sadarbībai arī ar citām izglītības iestādēm. Varu izstrādāt programmu, kur ar bērniem risinām kādu tēmu un nebūs vairs tā pelēkā, depresīvā siena. Runājot par to, ka kādam kaut kas nepatīk, – man patīk Janis Rozentāls, bet man ļoti nepatīk viņa glezna “Sieviete ar mērkaķi”. Bet tāpēc es neeju pie Māras (Lāces) un nesaku: “Māra, klausies, vāc nost to darbu!”
Mans mīļākais mākslinieks no tā laika ir Teodors Ūders. Es interesējos par htonisko pasauli un strādāju ar tādām tēmām, kas mani interesē, piemēram, arī seksualitāte, bet, protams, ar darbiem nereti komentēju procesus, kas notiek sabiedrībā.
– Jūs taču nenoliegsit, ka darba mērķis savā ziņā bija pakacināt publiku?
– Absolūti nekādā gadījumā. Nekad neesmu taisījis apzinātu un pašmērķīgu provokāciju. Kad strādāju ar kādām tēmām, es zinu, ka sabiedrība varbūt tās uztvers jūtīgi, jā. Es arī nejūtos kaut kā aizvainots, ja neesmu saprasts.
Bet šoreiz, kad pabeidzām darbu, es uzreiz redzēju, ka esmu trāpījis desmitniekā ar maketu, ar proporciju un visu pārējo – arī domājot par Tērbatas ielu un tās attīstību. Es nekad neko neattēloju, lai skatītāju tikai speciāli provocētu.
S. Hirša: – Kad viss sākās, biju pārsteigta, ka tik salīdzinoši neitrāls darbs, kurā nav nekā provokatīva, var izraisīt tik asu reakciju. Vai cilvēkiem, kas tajā saskata pornogrāfiju, pašiem nav kādas psiholoģiskas dabas problēmas? Vai viņi paši nav bīstami bērniem? Domāju, ka tas ir mietpilsoniskuma žests, kas vērsts pret radošo brīvību.
A. Heinrihsone: – Es arī, aizejot paskatīties uz šo sienu, nesapratu, par ko tur būtu jāprotestē. Turklāt tur ir klāt Džemmas zīmējumu tēma.
Mani šajā lietā visvairāk uztrauc sakāpinātā agresija un eksaltētā reakcija.
Tur ir novērojama arī kūdīšana, un jāņem vērā, ka bērni, kas mācās šajā skolā, zināmā mērā ir šīs situācijas upuri. Būtībā tā ir bērnu emocionālā iespaidošana. Man šķiet, ka ļaunums, kas nodarīts ar šo agresiju, ir daudz lielāks par jebkāda veida provokāciju, ja tāda arī būtu tajā sienā.
Varbūt atbilstošs termins te ir pārprastā demokrātija, kad cilvēki zina, ka viņiem ir tiesības, bet neapzinās, ka viņiem ir pienākumi – arī attiecībā uz savu rīcību. Mani tas tiešām biedē un liek izvirzīt jautājumu par kultūras izglītību, kāda tā ir pašlaik skolās.
Bērni nav mīkstmiesīgi
– Kā tad mācīt bērniem par laikmetīgo mākslu, kuras vēstījumi no pirmā acu skata šķiet klaji nepedagoģiski?
Gunta Lāce: – Mums ir aplams priekšstats par izglītību, ja iedomājamies – parādīsim kaut ko skaistu, pozitīvu, tad bērni tā arī darīs. Izglītībā cilvēks veidojas un pilnveidojas caur konfliktu, caur to, ka viņam ir kāds jautājums, kas viņam nedod miera, un viņš sāk par to domāt. Ideāli, ja viņš var par to diskutēt.
Izglītībā jebkura situācija nav viennozīmīga – vienalga, vai tā ir modernā māksla vai matemātikas uzdevums.
Ja murālis liek cilvēkiem uzdot jautājumus, viņa vērtība – lai man piedod Janis Rozentāls – ir daudz lielāka nekā dažai Rozentāla gleznai.
Runājot par mākslas izglītību skolā, šī brīža standartos ir gana daudz jautājumu, kas ļauj mākslas skolotājam runāt gan par klasisko, gan arī par moderno mākslā. Sevišķi daudz tādu ir vidusskolā, bet ir arī sākumskolā. Tomēr, ja skolotājs to nevēlēsies darīt, viņš to nedarīs, jo standarts paredz brīvību izvēlēties. Tomēr mani galīgi neuztrauc viens, otrs, trešais mākslas darbs. Bērni nav tik mīkstmiesīgi, kādus mēs viņus vēlamies iztaisīt. Viņi ir domātspējīgas būtnes.
K. Sedlenieks: – Bieži vien uzskati par bērniem ir pārspīlēti tādā prāta neelastības virzienā. Manu interesi raisīja tas, kāpēc šim murālim tika pievērsta tik liela uzmanība. Pastaigājot pa Rīgas 40. vidusskolas tuvāko apkārtni, var redzēt, ka tas nav vienīgais sienas zīmējums un daudzi no tiem jau gadiem ir atradušies tiešā skolas tuvumā.
Daļu no tiem acīmredzot ir radījuši paši skolas audzēkņi. Tur ir attēloti fantastiski tēli, ir arī simboli, kas vēsta par kādām, iespējams, sektantiskām ievirzēm vai subkultūrām. Tas nav izraisījis nekādu uztraukumu.
Protams, šis ir pēc apjoma lielākais zīmējums un ļoti labi redzams, lai gan arī pārējie ir acu augstumā un ne mazāk redzami.
Man šķiet, ka šeit, iespējams, ir cita veida diskusija, kas nav tik daudz par mākslu vai bērniem, bet gan daudz plašāka. Protams, jau parādījušies minējumi, ko mākslinieks ar to gribējis pateikt un kāpēc viņš ir uzgleznojis sešas krūtis, un ko tas nozīmē.
Mēs esam redzējuši ļoti daudz fantāziju, ko cilvēki tur ielikuši. Pieļauju, ka daļa no tām ir vairāk saistīta ar citām parādībām, ar konservatīvo un liberālo uzskatu sadursmi, kas tiek nemitīgi atkārtota un eskalēta.
Laikmetīgo mākslu – ieslēgt muzejā?!
– Kāda vieta šajā komunikācijā varētu būt Laikmetīgās mākslas muzejam, kurā izglītojošā funkcija būtu viena no galvenajām nodarbēm?
K. Jaunupe: – Jā, es ceru un ticu, ka muzejs kaut ko mainītu. Taču – esmu bijusi gan Rīgas 40. vidusskolas vecāku padomē, gan citās sarunās, kad uz mani kliedza: dodiet viņiem telpu, muzeju, lai tikai viņi nenāk ar savu mākslu ielās. Tā tas nedarbojas. Es domāju, ka muzejs noteikti palīdzētu, tomēr šaubos, vai tas visu atrisinātu, jo te nav runa tikai par mākslu, bet arī par vērtībām.
Saņemu arī personīgus draudus, ja darbs netiks aizkrāsots… Ja cilvēki saskata, ka murālī attēlotas lesbietes, sātanisms un vēl citi tur neesoši vēstījumi, tad jautājums vairs nav tikai par mākslu.
Tomēr muzejs noteikti ir nepieciešams, ir ļoti daudz iemeslu, kādēļ to vajag, tas noteikti palīdzētu diskusijai notikt argumentētāk, nevis tik emocionāli sakāpināti.
K. Sedlenieks: – Ideja par Laikmetīgās mākslas muzeja izveidi, lai tajā ieliktu laikmetīgo mākslu, man šķiet diezgan amizanta. No vienas puses, var būt, ka sastapšanās ar mākslu dažādās izpausmēs varētu kaut ko mainīt, bet, no otras, mēs esam redzējuši priekšstatus par to, kādi ir mākslas uzdevumi un loma un kā mums kā sabiedrībai vajadzētu pret to izturēties. Tvitera diskusijā man tas tik ļoti atgādināja to, no kā pēdējos padomju gados tik ļoti centāmies izvairīties.
K. Jaunupe: – Vecāki teica un komentāros parādījās viedokļi: dodiet viņiem telpu, lieciet savu murāli muzejā vai muzeja sienās, mēs bērnus līdz 18 gadu vecumam uz turieni nevedam un uz teātri arī neejam.
Tomēr galvenais bija tas, ka neviens no viņiem, acīmredzot, nav gatavs iet uz muzeju un vest tur arī savus bērnus līdz viņu pilngadībai.
Tas mani šajā visā satrauc. Mēs, šķiet, nemaz neapzināmies, cik ļoti māksla papildina un bagātina mūsu dzīvi, tādēļ uzskatu, ka cilvēkiem ir jādod iespēja ar to sastapties, pat ja viņi vēl šobrīd neizjūt pēc tā vajadzību. Tas ir tikai saprotams, ka nevar iemīlēt to, ko vēl nepazīst.
K. Brekte: – Muzejam jau sen bija jābūt. Kāpēc lietuvieši to var izdarīt, bet latvieši ne? Latvieši ir mī **** . Viņi nesaprot, ka beidzot to būdu vajag uztaisīt un, ja citi domās, ka tā ir kroplīga būda, būs pat labāk. Tur attīstīsies tūrisms, notiks izglītošanās, pie tās varēs nospēlēt arī kādu koncertu. Un – lai tā būda rūc! Un viss.
A. Heinrihsone: – Es domāju, ka muzejs neko nemainīs tajā sabiedrības daļā, kas negrib turp iet. Man liekas, ka murāļa gadījumā pamata diskusija nav par mākslu, bet par politiku, mazākumtautību situāciju Latvijā, par jebko, tikai ne par konkrēto gleznojumu. Mākslu izmanto par šķelšanas iemeslu.
Man arī ir viens objekts – saistībā ar Balto nakti –, kas vēl tagad atrodas Ziedoņdārzā, nevienu neaizskarošs, veltīts Čakam. Arī par to cilvēki sāka vākt parakstus, lai novāc pēc iespējas ātrāk.
Acīmredzot, mākslas iziešana ārpus muzeja vai galerijas mūsu sabiedrību kaut kādā mērā pārsteidz nesagatavotu. Tā it kā traucē.
S. Hirša: – Varu piekrist, ka muzeja esamība fundamentāli visas problēmas neatrisinās, tomēr atšķirībā no citām mākslas telpām muzejam piemīt lielāka spēja leģitimizēt mākslas darbus kā kanoniskas vērtības. Redzot šajā muzejā ļoti dažādas mākslas prakses un nestandarta mākslas valodu, tas cilvēkus audzinātu un viņi daudz vairāk iemācītos pieņemt atšķirīgo gan kultūrā, gan arī sociālos mērogos.
Bet es arī piekrītu Annai, ka viss šis drīzāk liecina par plašāku sociālpsiholoģisku spriedzi. Tas sasaucas arī ar konservatīvo vērtību populismu, ko šobrīd novērojam gan Latvijā, gan citur pasaulē. Tāpat kā krastmalas parādēs performējošie antivakseri domā, ka ir gudrāki par zinātniekiem, arī Brektes darba gadījumā cilvēki, kuri, kā Katrīna stāsta, lepojas, ka nekad nav bijuši muzejos, uzskata, ka labāk par māksliniekiem zina, kas ir attēlots viņu darbos un kādai jābūt mākslai.
– Lāces kundze, vai jūs vedīsit savus skolēnus uz Laikmetīgās mākslas muzeju?
G. Lāce: – Kad tas būs, tad arī izlemšu (smejas). Patiesībā – gan jau vedīšu, vienīgi – es nelikšu nekādas cerības, ka viens izgājiens uz muzeju skolēnus pataisīs par mākslas ekspertiem. Mani šajā jautājumā uztrauc izglītības tēma. Jo, kad redzu, ka sabiedrība ir sašķelta un nespēj diskutēt, apzinos, ka tur ir izglītības brāķis.
Runa ir ne tikai par mākslas izglītību, bet arī par izglītību, kādā cilvēki sarunājas. Arī tagad – vienai sabiedrības daļai murālis patīk, otrai – nepatīk. Pirmais gadījums jau nenozīmē, ka tas ir ārkārtīgi skaists vai vērtīgs, bet svarīgi ir, lai mēs par to runātu, lai mēģinātu saprast, piemēram, to, kāpēc šobrīd esam tik ļoti satrakojušies ap murāli, bet mūs galīgi neuztrauc citi vides objekti – kaut vai lielveikalu reklāmas.
Izglītības kontekstā būtu svarīgi, lai bērni un jaunieši par to domātu.
Ir ļoti svarīgi, lai arī šajā diskusijā tie, kas ir mākslā traki izglītoti, – man ir laimējies, ka ir daudz tādu draugu, kas arī mani pavelk līdzi, –, saprastu, ka visi nav spējīgi sarunāties tādā valodā kā viņi, jo vienkārši nav tādu prasmju un zināšanu. Būtu labi, ja viņi prastu pārtulkot to ziņu un komunicēt ar parasto tautu – tostarp mani – ne tikai ar cilvēkiem, kas vispār ienīst jebkuru mākslu.
Tas ir mans aicinājums māksliniekiem – nākt pie tautas. Un vēl – par muzeju. Droši vien kādreiz savus bērnus es turp vedīšu, bet vēl vairāk viņiem palīdzētu viens darbs skolā uz vietas.
Kā izskaidrot mākslinieka domu
– Jautājums māksliniekiem: vai esat gatavi skaidrot savus darbus? Pēdējā laika izstādēs nereti redzam pie darbiem pievienotus paskaidrojošus tekstus, tomēr tas tiek vērtēts atšķirīgi.
K. Brekte: – No šā gada pasniedzu arī Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolā; nekad neatsaku izglītības iestādēm kādu prezentāciju par scenogrāfiju vai mākslu. Esmu gan publiski teicis, ka netaisu mākslu stulbiem cilvēkiem, bet tiešām cenšos neatteikt nevienam, neesmu iedomīgs. Es gan neatbildu uz stulbiem jautājumiem. Latvijas Radio 3 ir tāds raidījums “Orfeja auss”, un es ieteiktu tiem cilvēkiem, kuri vēlas kaut ko jautāt, vispirms to noklausīties.
A. Heinrihsone: – Es nevaru iedomāties, kā Kristians varētu komunicēt par murāli – stāvot pie tā un saņemot tomātus sejā? Lai saruna veidotos, nepieciešams, lai abas puses ir gatavas runāt. Bet tad ir jābūt arī izpratnei par sarunas tēmu. Absurdi ir protestēt, ja īsti nesaproti, tieši par ko.
No vienas puses, neviens jau tagad neies publiskā vietā stāstīt par savām domām un izjūtām, katrs mākslinieks pirms izstādes uzraksta koncepciju, tā tiek izsūtīta preses relīzē. Ja ir vēlēšanās, šo informāciju var saņemt. Mākslinieki jau nav iedomīgi vai nepieejamas personas. Un, protams, viss atkal atgriežas pie izglītības – ja mākslas stundas skolā ir tikai izvēles priekšmets bez pamatojuma, informācijas, izpratnes par to, ka māksla ir kaut kas nozīmīgs, tad tas arī netiek uzskatīts par nozīmīgu. No skatīšanās uz mākslu paēdis nebūsi. Tāda ir lielas sabiedrības daļas uztvere.
K. Sedlenieks: – Man liekas, ka nav tik viennozīmīgi – mākslas darbi vienmēr ir kādā noteiktā kontekstā, ko ir grūti saprast tiem, kas ir ārā no tā. Šajā ziņā man, piemēram, apmeklējot “Survival Kit” (festivāls norisinās līdz 31. oktobrim. – A. B.), kurā ir dažas bildītes, no kurām katrai pielikts klāt divas reizes lielāks izskaidrojošs teksts, man tas šķiet nedaudz problemātiski attiecībā uz to bildīti. Protams, varētu teikt, ka jāuztver abi kopā, tomēr – vizuālajai mākslai vajadzētu būt spējīgai runāt tikai ar vizuālajiem paņēmieniem. Droši vien ir liela problēma, ko darīt tiem cilvēkiem, kuri atrodas ārpus šīs informācijas aprites. Liela daļa parakstu vācēju – un starp viņiem ir ļoti daudz arī latvisku uzvārdu – droši vien jūtas aizvainoti, jo nesaprot, par ko ir runa. Iespējams, viņi atrodas ārpus tā teksta, kas jāapgūst, līdz var uz šo murāli skatīties un to baudīt.
Kas aizvaino visvairāk?
– “Es kā nodokļu maksātājs nevēlos, lai pašvaldība manā tuvumā rada neomulīgu vidi,” savā komentārā “Latvijas Avīzē” raksta žurnālists Juris Lorencs. Kādas iespējas ir viņam un citiem šajā situācijā ietekmēt pašvaldības lēmumu?
K. Jaunupe: – Ļoti daudziem no mums apkārt ir neomulīga vide, piemēram, man ir apkārt ļoti daudz reklāmu. Tas šķiet diezgan absurds jautājums.
– Tagad pavisam praktiski: vai Rīgā vispār šobrīd ir stratēģisks skatījums uz to, kādus mākslas darbus publiskajā telpā tai vajag?
– Mums pilsētvidē ir pārāk maz laikmetīgās mākslas, tāpēc varu teikt, ka šāda skatījuma nav, bet cerams, ka tas tiek vai tiks izstrādāts.
– Rīgā tiešām ir salīdzinoši maz apgleznotu brandmūru – kaut vai salīdzinot ar Kauņu vai Polijas pilsētām.
– Visdrīzāk tādēļ, ka tas ir dārgi, laikietilpīgi, ir garš saskaņošanas process un – nedod, dievs, vēl kādam nepatiks un atkal tiks vākti paraksti. Tas arī varētu būt iemesls, kādēļ Rīgas dome šajā virzienā nav aktīva. Ja par to tiktu lemts, tad domāju, ka pārsvarā būtu tādi gleznojumi, kas neraisa diskusijas.
K. Sedlenieks: – Pēdējā laikā ir bijuši vairāki pilsētvides objekti, kas ir izpelnījušies kritiku, jūs jau pieminējāt “Ļeņina bikses” 2018. gadā. Tagad izskan kritika par Egona Perševica darbu “Brīvību Brīvībai”, kas izvietots tajā pašā centrālajā Brīvības bulvāra vietā. Vai arī Aigara Bikšes kosmonauts ar pērtiķa galvu, kas arī dažus aizvainoja, kamēr stāvēja Strēlnieku dārzā, un tagad ir pārvietots uz jauno Teiku. Interesantākais, ka nekad nevar paredzēt, kas kuram šķitīs aizvainojošs.
K. Jaunupe: – Visvairāk baida tas, kas prasa piepūlēties, kas var radīt neviennozīmīgas diskusijas. Tāpēc daudzi un arī Rīgas dome izvēlas labāk nokrāsot bērnudārzus ar zaķīšiem un kaķīšiem vai puķītēm. Es nesaku, ka tas ir slikti vai labi, bet es tiešām uzskatu, ka ir nepieciešama dažādība.
K. Brekte: – Latvietis domā: uztaisīsim kaut ko pieklājīgu, gan jau, ka sapratīs, bet mākslinieciskā vērtība tam ir sūdīga. Rīgai ir jāmainās un pašvaldībai ir par to jādomā. Ja būtu vairāk tādu mākslas pasākumu kā, piemēram, Tēlniecības kvadriennāle, tā būtu iespēja cilvēkus audzināt un veidot attieksmi. Vajag eksperimentēt, tad arī iesim uz priekšu.
Lāsma Goba: – Mākslas objektu pilsētvidē pašlaik ir gana daudz – nupat Hanzas peronā ir izveidota pilsētvides izstāde, šovasar tika realizēts projekts “Patiltes galerija”, bet iemesls, kādēļ tik ļoti pamanāms un, domājams, arī veiksmīgs ir šis projekts – “Veltījums Džemmai Skulmei” –, ir tāpēc, ka tas atrodas uz skolas sienas.
Mēs šobrīd tiekam tuvāk tai sabiedrības daļai, kas parasti ir ārpus mākslas pasaules burbuļa.
Ir izdevies izgaismot arī šīs vietas sociālo funkciju – tā ir skola, un reakcija par murāli, it īpaši visi komentāri par to, kas ir piemērots bērniem un kas ne, ir ļoti spēcīgi izgaismojis to, ka mēs uz bērniem raugāmies kā uz pilnīgi nevainīgiem zaķīšiem kaķīšiem, pilnībā ignorējot, ka bērni arī ir daļa no mūsdienu sabiedrības.
Viņi redz visu to, ko redzam mēs, bet te pēkšņi murālis ir tas, kas traumē viņu psihi. Ceru, ka šis process turpināsies – ka profesionālā māksla būs pieejama arvien vairāk ārpus baltā kuba, tā būs uz pilsētas mūriem un dažādām sociālām publiskām ēkām, sasniedzot to sabiedrības daļu, ar ko parasti vispār netiek komunicēts un kuru, acīmredzot, nemaz nevar citādi uzrunāt.
“Nē, stagnācijai un cenzūrai!”
– Rezumējot mūsu diskusiju – murāļa lietas kontekstā sabiedrība par laikmetīgo mākslu ir sākusi domāt, runāt un pat parakstus vākt. No vienas puses, tas ir ideāls iznākums, runājot par mūsdienu mākslu, tomēr, no otras – satrauc entuziastu paštaisnums un agresivitāte. Vai mākslinieks to pats uztver kā panākumu?
K. Brekte: – Mākslai jebkurā gadījumā ir jāraisa emocijas. Esmu apmierināts, ka par šīm lietām tiek runāts. Nē, stagnācijai un cenzūrai! Zinātkāre, drosme, eksperimenti ir tas, kas mums vajadzīgs! Pārkāpt pāri mīkstčaulīgajam latvietim, kurš staigā nodurtu galvu un kuram, kaut ko ieraugot, tek ārā smadzenes!
K. Jaunupe: – Es tiešām negaidīju, ka pēc šī projekta realizācijas saņemšu aicinājumus izdzīt nelabo no savas dvēseles… Tomēr esmu priecīga, ka notiek diskusija, esmu tikusies ar vecākiem, un katrs no viņiem tagad ir iepazinis Džemmas Skulmes radošo darbību, lai gan pirmajās sarunās viņas vārds izraisīja pārsteigumu.
Sapulcē man jau piedāvāja dažādus citus Džemmas darbus, kurus mēs varētu pārnest uz skolas sienas. Tāpat bija izpētījuši Brekti un visu viņa daiļradi. Tomēr mērķis sākotnēji bija runāt ar bērniem par laikmetīgo mākslu un runāt par dažādību, un arī par estētikas kritērijiem, simboliem un vērtībām.
Laikam jau mērķis ir sasniegts, jo visi par šo mākslas darbu runā, tas ir aizsācis sarunu ne tikai par mākslu, ir bijušas ļoti kvalitatīvas diskusijas dažādos medijos, ir publicēti ļoti argumentēti viedokļi, ir izgaismojušies dažādi problēmjautājumi, tomēr es gribētu, lai tas notiek ne tik sakāpinātos un emocionālos toņos. Un, protams, tā arī ir vērtīga pieredze mums kā organizācijai. Mums ir lietas, par ko domāt, ko uzlabot un mācīties.
– Vai esat domājusi, kāds būtu rezultāts, ja diskusija ar vecākiem tomēr būtu notikusi laikus?
– Ir projekti, kuros šāda diskusija ir vajadzīga, un tādi, kuros nav.
Pieņemu, ja diskusija būtu notikusi, mēs Brektes darbu uz šā murāļa neredzētu.
Tāpēc mums ir institūcijas, cilvēki, turklāt ne viens, bet vairāki, kas pieņem šos lēmumus, nosakot, vai darbs var atrasties attiecīgajā vietā. Tomēr esmu arī par sabiedrības iesaisti – vienīgi tad, iespējams, viņiem priekšā būtu jāliek trīs, nevis viena Brektes skice. Jo baidos, ka citos gadījumos viss atšķirīgais tiktu noraidīts.
K. Brekte: – Vienkārši vajag katram savu darbu darīt profesionāli – ķirurgam griezt aklo zarnu, māksliniekam taisīt mākslu, kas liek domāt.
K. Sedlenieks: – Es sliektos piekrist Katrīnas teiktajam, ka jābūt dažādībai, jo tad, ja mākslinieki tikai dara savu darbu, arī var ieiet galējībās. Tomēr, no otras puses, ja par katru zīmējumu vai mākslas priekšmetu notiktu pilsoniskā apspriešana un balsojums, tas novestu pie mākslinieciskā burbuļa, kur mēs tiešām būtu spiesti skatīties uz galīgām banalitātēm.
Skaistums ir tas, ka mēs varam iziet ārā publiskajā telpā un sastapties ar lietām, kuras nepazinām pirms tam.
S. Hirša: – Laba māksla nevienā laikmetā nav radusies, sekojot vidusmēra gaumei, prasībām un estētiskajai izjūtai. Tāpēc es ļoti gribētu, lai Rīgas dome un citas varas struktūras, kuru rokās ir instrumenti, lai veicinātu jaunas mākslas ienākšanu, nebaidītos no eksperimentiem Rīgas pilsētvidē.
UZZIŅA
Par “Brektes murāļa” steidzamu likvidēšanu no sākumskolas sienas (saīsināti, mana balss.lv)
(..) Skolas murālim ir jābūt harmoniskam, ar pozitīvu saturu, atbilstīgam Latvijas sabiedrības vispārpieņemtajām normām, kā arī jāatspoguļo izglītības mērķi un jānoskaņo skolēni uz mācībām.
K. Brektes murālis, mūsuprāt, satur bērnu psihi traumējošu tekstu un erotiska rakstura elementus ar nāves, seksualitātes un, iespējams, arī sātanisma mājieniem, kas pārkāpj Latvijas sabiedrības ētiskās normas un “Bērnu tiesību aizsardzības likuma” 50. panta 1. un 2. daļu – aizliegumu bērnam demonstrēt un propagandēt cietsirdīgu uzvedību, vardarbību, erotiku un pornogrāfiju, kas rada draudus bērna garīgajai attīstībai. (..)
Esam izbrīnīti un sašutuši par Rīgas domē saskaņoto sākumskolas sienas izvēli un šā murāļa iespējamo ietekmi uz mazāko klašu audzēkņu garīgo līdzsvaru, uzvedību un mācīšanās motivāciju.
Nav arī pieņemams, ka šāds domes lēmums ir noticis bez saskaņošanas ar skolas bērnu vecākiem. Uzskatām, ka šī situācija ir vardarbības akts attiecībā pret bērniem, it īpaši pandēmijas laikā, kad skolēniem jau tā ir problēmas ar trauksmi un bailēm. Esam pārliecināti, ka bērniem ar vājāku nervu sistēmu šādas vizuālās informācijas uztveršana var būt bīstama un veicināt emocionālo traucējumu veidošanos. Nemitīga šādu tēlu vērošana turklāt kavētu arī bērna kauna izjūtas attīstību. (..)
Portālā “manabalss.lv” par “Brektes murāļa” steidzamu likvidēšanu uz raksta nodošanu (27. septembrī) savākti 4854 paraksti.
