Mēs gulējām tā varbūt stundu un 15 minūtes, līdz ēkā ielauzās policija. Viens no šāvējiem franču valodā ar franču akcentu (tādēļ es domāju, ka viņš ir Francijas pilsonis), teica: “Mēs šeit esam Francijas prezidenta Olanda dēļ.” Acīmredzot, domāts, ka pie vainas ir viņa atbalsts militāriem uzbrukumiem grupējumam “Islāma valsts” Sīrijā. 3
Es redzēju durvis aiz mums, tās lēnām atvērās, bet es nezināju, kas nāk. Redzēju gaismas. Kad tās ieraudzīju, nodomāju, ka mēs vēl varētu izdzīvot. Policisti ienāca ar lieliem aizsargiem un deva zīmi, lai vēl nekustamies.
Viņi izveidoja aizsargperimetru zāles aizmigurē un tēmēja uz balkonu ar šautenēm – kur vēl bija teroristi. Dzirdēju, kā policisti un teroristi viens uz otru šāva, tad bija dzirdama pieklusināta kliegšana un klusums, līdz kļuva ļoti ļoti kluss.
Tad policisti teica, lai paceļ roku tie, kas ir dzīvi…
Tas bija neticams atvieglojums. Es nekad dzīvē nebiju juties tik laimīgs! Es biju sajūsmā redzēt policistus. Taču teroristi varēja mūs nogalināt pat vēl tad. Es galvenokārt uztraucos, vai nav ielikts kāds spridzeklis.
Paveroties apkārt, viss izskatījās kā lopkautuvē… caur asiņu jūru un pāri beigtiem ķermeņiem mēs centāmies izkļūt ārā.
Visur bija redzama asinspirts. Kādā brīdī policisti teica, lai visi tiekam ārā no šejienes. Uz grīdas bija sieviete, kas vērsās pie manis, bet policists norādīja uz mani ar šauteni un teica, lai tiekam no šīs elles ārā. Es gribēju apstāties – pieliecos, lai sievieti atbalstītu, bet mēs visiem bijām tikai ceļā. Domāju, ka policija gribēja, lai mēs pametam telpu, cik ātri vien iespējams.
Mana draudzene bija līdz ar mani un mēs kopīgi skrējām ārā, cik ātri vien varējām.
Kad tiku ārā, pa īstam aptvēru, ko esmu redzējis un piedzīvojis; sapratu to, ejot garām cilvēkiem, kas neizdzīvoja.
Bet teroristiem es vēlētos teikt: “Tas, ko viņi vēlējās panākt, bija – mūs iebiedēt. Mēs nevaram ļaut šiem cilvēkiem uzvarēt, šie cilvēki ir vienkārši monstri, viņi nepārstāv neko, viņi ir nekas, viņi nav musulmaņi, viņi ir vienkārši dzīvnieki.”
“Es, iespējams, biju viens no vecākajiem šajā pūlī. Mūzikas grupu skatīties bija atnākuši daudzi tīņi un cilvēki ap 20 gadiem…”
Maikls savā Feisbuka lapā izstāstījis draugiem, ka viņš un Sāra ir dzīvi un veseli, pateicas visiem, kas sūtījuši ziņas atbalstam.
Tagad, dzīvojot Francijā, viņš piebilst: “Cilvēki, kas mums uzbruka, nav musulmaņi, viņi pat nav cilvēciski radījumi. Neļaujiet šai traģēdijai mūs sašķelt – tas ir tieši tas, ko šie dzīvnieki vēlas.”
Avots: mirror.co.uk
