Uldis Šmits: Parīze, Vašingtona, Maskava 6
Emanuelam Makronam tagad, pēc stāšanās Francijas valsts prezidenta amatā, jāsper pirmie soļi uz pasaules politikas skatuves. Par viņa silto sagaidīšanu 15. maijā Berlīnē gan nebija īpašu šaubu. Īstās ugunskristības noritēs šomēnes paredzētajos NATO un G7 samitos, kur viņam būs jāsastopas arī ar Donaldu Trampu. Abu tikšanās plānota 25. maijā Briselē Ziemeļatlantijas alianses valstu vadītāju saieta ietvaros.
Viņu telefonsaruna notika nākamajā dienā pēc Makrona ievēlēšanas, un šajā desmit minūšu sarunā, protams, neesot bijis ne miņas no arī nesen ievēlētā Trampa agrākajām aģitācijas mītiņu un tvītu sarkastiskajām piezīmēm par “Brexit” vai par to, ka “Francija vairs nav Francija”. Baltā nama saimnieka padomdevēji bija ielikuši viņa mutē frāzi, ka Parīze ir Vašingtonas pati “vecākā sabiedrotā”, tāpēc tās saista “ilgas un uzticamas sadarbības vēsture”. ASV un Francijas prezidenti esot īsi apsprieduši cīņu pret terorismu, transatlantiskās attiecības un ekonomiku. Makrons turklāt izteicies, ka viņš aizstāvēs Parīzes t. s. klimata vienošanos (2015), kura ir viena no tēmām, kas varētu radīt domstarpības. Tomēr nekādus ārkārtējus satricinājumus Vašingtonas un Parīzes ierasti sarežģītajā, taču vecu sabiedroto garā ieturētajā dialogā neviens nepareģo. Transatlantisko saišu nostiprināšanas jomā Makrona līdzšinējās personiskās nostādnes ir pat iedvesmojošākas par Trampa bieži vien merkantilajiem apsvērumiem.
Tāpat pagaidām nekas neliecina, ka iestāsies būtiskas pārmaiņas Parīzes attiecībās ar Maskavu. Kaut gan Putins aicināja jauno Francijas valsts galvu pārvarēt savstarpējo neuzticēšanos. Tas izklausījās diezgan savdabīgi, ņemot vērā Kremļa kontrolēto propagandas resursu, ietekmes tīklu un dienestu apņēmību darīt visu, lai nepieļautu Makrona nonākšanu Elizejas pilī. Vēl pāris dienas pirms Putina samocītā apsveikuma, respektīvi, vēlēšanu oficiālās kampaņas pēdējās stundās notika (citēsim cienījamu avotu – britu “The Guardian”) “koordinēts masveida uzbrukums” – gan Makrona priekšvēlēšanu birojā izpikšķerētu, gan falsificētu dokumentu noplūdināšana tīmeklī. Arī iepriekš viņa atbalsta kustība “En marche!” nepārtraukti bija pakļauta uzbrukumiem. Kiberdrošības nozarē specializētie uzņēmumi (“Flashpoint” un “Trend Micro”) norāda uz hakeru grupējumu, kas pērn veicis līdzīgas operācijas ASV un “sadarbojas” ar Krievijas Galveno izlūkošanas pārvaldi. Jāpiebilst, ka attiecīga loma bija atvēlēta arī propagandas resursiem “RT” un “Sputnik”, kurus Makrons atteicās akreditēt savā vēlēšanu mītnē, jo tie regulāri izplatīja melīgu informāciju. Bet tāds nu reiz ir mums pazīstamās politikas stils – izvērst ko līdzīgu hibrīdkaram un tad mudināt, tā teikt, pārvarēt neuzticēšanos…
Būtu nepelnīti piemirst Krievijas pārpalikušo demokrātu viedokli. Iespējams, to viskodolīgāk izteicis ievērojamais vēsturnieks Andrejs Zubovs, kurš Francijas vēlēšanu rezultāta sakarā “Facebook” ierakstīja: “Krievijai tas ir ļoti labi. Pasaulei – arī. Francijai – nezinu, lai spriež franči. Krievijai labi tāpēc, ka Vladimira Putina cerības sašķelt Eiropu un veidot koalīcijas kā 19. gadsimtā ir cietušas neveiksmi. (..) Jo konsolidētāka būs Eiropa, jo ātrāk mainīsies Krievija.” Dzīvesgudrā zinātnieka teikto varētu papildināt: centieni šķelt nemitēsies, varbūt pieņemsies spēkā. Bet, lai tiem dotu pretsparu, pavisam noteikti ir jāielāgo viņa ne jau tikai Emanuelam Makronam vien adresētais novēlējums “reformēt Eiropas Savienību tā, lai birokrātija tajā pārstātu būt par galveno varu”.
