Parīze un Venēcija latviešu gleznās 0
Talsu novada muzejā atklātas divas vasarīgas skaisto ceļojumu izstādes – Ventspils mākslinieces Sarmītes Caunes gleznu un kolāžu izstāde “Bonjour, Paris!” (apskatāma līdz 12. jūnijam) un pēdējos gados ar Vāciju un Itāliju vairāk saistītās mākslinieces Kates (Ilzes) Kalnietes “Mana Venēcija” (līdz 3. jūlijam).
Neraugoties uz to, ka viena daļa skatītāju būs tie, kuri cer ieraudzīt to, ko paši redzējuši un klāt bijuši, un, kaut arī šīs pasaules pilsētas, iespējams, jau gleznojuši mākslinieku tūkstoši un varbūt pat miljoni, abām gleznotājām ir izdevies atrast pašām savas interpretācijas un tīri gleznieciskus risinājumus, sagādājot tīkamus pārsteigumus gan īsteno tūristu, gan mākslas vērtētāju publikai.
Muzeja Izstāžu zālē ir radīta trāpīgi organizēta noskaņa, kas vēsta par mūžīgo svētku pilsētu Parīzi. Vispirms to sniedz Sarmītes Caunes veiksmīgi izvēlētā tekstilinstalācija – it kā karuselis Monmartras kalna pakājē vai varbūt kabarē dejotāju kāju silueti vai arī Monparnasa kafejnīcu lampu gaismu atblāzma un atspīdumi Sēnas vakara ūdeņos… Var rasties vēlēšanās vēlreiz redzēt Vudija Allena filmu “Pusnakts Parīzē” vai arī meklēt tekstus par Parīzi Hemingveja romānos – tas viss kopā ar uzreiz atpazīstamajiem Parīzes motīviem gleznās sniedz skatītājam jo siltas izjūtas.
Sarmīte Caune pagājušā gada rudenī divus mēnešus uzturējusies Parīzē “Cite Internationale des Arts” radošajā darbnīcā Latvijai ierādītajā studijā. Laiks nav tērēts veltīgi, jo izkristalizējušās divas galvenās tēmas: Parīze – baltā pilsēta rīta un dienas gaismās un Parīze naktī. Izstādē ir apmēram četri darbi ar ļoti labām gleznieciskām kvalitātēm – plastiski un atraisīti uzsviesti Parīzes Dievmātes katedrāles motīvi viegli rozīgajās (nu kaut vai “lašu krāsā” nosauktajās) rīta noskaņās, un divi ielu skati. Šajos darbos ir atpazīstams mākslinieces jau agrāk zināmais impresionistiskais otas raksts un pabālais kolorīts. Bet šoreiz nav nekā samocīta: ota ir veikla un tonis īstais. Un Parīze mirdz “mīlas pilnajā gaisā”…
Sarmīte Caune (1961) ir beigusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu un Valsts mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu, ir mākslas maģistre un Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Viņa strādā dažādās glezniecības tehnikās, veido instalācijas un vides objektus, ir aktīva plenēriste. Sarīkojusi daudzas personālizstādes un piedalījusies grupu izstādes Itālijā, Vācijā, Somijā un citur.
Toties Kate Kalniete uz Venēciju pēdējo piecpadsmit gadu laikā devusies neskaitāmas reizes; pagājušajā gadā bijusi iespēja dzīvot tur ilgāku laiku. Viņas darbi jau nu noteikti nav pieskaitāmi pie “smuko skatu glezniecības” ar tradicionālajām Venēcijas ainavas scenogrāfijām, laivām un gondoljeriem, krāšņo arhitektūru. Ilgu vērojumu, acs treniņa un pārdomu laikā ir tapuši patumši, bet gleznieciski piesātināti un formā (zīmējumā) līdz pilnīgai askēzei novesti neliela formāta Venēcijas uzmetumi uz audeklu fragmentiem (ar robiem, neapgleznotām baltām malām un pat nagliņu pēdām), arī uz burzītu papīru lapām. Šo nervozitāti un nenobeigtības iespaidu pastiprina arī izstādes iekārtojums – it kā fragmentārs un izkaisīts, “bezsistēmas”, zīmējumi ielikti second hand rāmīšos. Taču skatītājs, kuram arī varbūt ir palaimējies redzēt Venēcijas atmosfēras pēkšņās maiņas vai negaisu lagūnās, pamanīs gleznotājas precīzo vērojumu un pēc tam tiešo trāpījumu bildē, kad Venēcijas tradicionālais tirkīzzilais var kļūt pārspīlēts un piesātināts līdz gandrīz vai jau kaut kam indīgam – zaļajam vai zilajam trīs gradācijās… To pamanīs arī tie, kas klīduši tā patālāk no Sv. Marka laukuma un, līdzīgi kā Kate Kalniete, atraduši savas slepenās un gleznojamās vietas, kad rodas jauni stāsti un jauns skaistums – varbūt pat nežēlīgs. Daļa izstādes darbu, arī ar mīļajiem kanāliem un tiltiņiem, ir stipri padrūmā kolorītā – varbūt tāpēc, ka prātā ir apziņa, ka Venēcija grimst! Un katrs tūrists, kurš tur staigā, šo procesu veicina vēl vairāk.
Te vietā atcerēties iepriekšējo Kates Kalnietes izstādīšanos Talsu muzejā 2007. gadā (kopā ar starptautisko mākslinieku grupu “Art or Not”). Šīs izstādes autori uzsvēra tādu jēdzienu kā esenciālais mākslā. Zemē, kurā atrodies un to pēti, jātver būtiskais un jāprot pirmo un brīvo iespaidu nesamocīti pārnest uz audekla vai ogles zīmējumā… Bērna tiešumā un it kā ar bērna roku, apzinīgi atbrīvojoties no ierastajiem pieņēmumiem un mākslinieciskajiem “uzprišinājumiem”. Šī ideja īstenojusies arī šajā izstādē, turklāt Katei šo gadu laikā nemanāmi pievienojusies ekspresīva un krāsās ļoti koncentrēta glezniecība. Viņas sniegumu pat gribas pielīdzināt Jāzepa Grosvalda 1910. gadā gleznotajam “Grand Canale”, manuprāt, līdz šim trāpīgākajam kāda latviešu mākslinieka Venēcijas traktējumam. Lielā vienkāršība.
Kate Kalniete ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vides dizaina nodaļu (2002). Kopš 2000. gada darbojas kopā ar grupu “Art or Not”, kura sarīkojusi izstādes Vācijā, Itālijā, Šveicē, Anglijā, Skotijā, Lietuvā, arī Latvijā. Pēdējos gadus Kates Kalnietes radošā darbība ir saistīta ar Leipcigu Vācijā.
