Parīzē rādīs Latviju kā mākslas zemi 2
No 9.līdz 22. jūnijam Parīzes prestižā 16. apgabala mērijas telpās notiks Latvijas mākslinieku izstāde.
“Iecere par izstādi Parīzē radās šveicietei Diānai de Seržā, kas Francijas galvaspilsētā studēja mākslas vēsturi, un izstāde bija pieteikts kā viņas maģistres darbs,” stāsta Latviešu apvienības Francijā (LAF) pārstāve Anita Kļaviņa (attēlā). “Diānas vecāki ieteica, lai veido latviešu glezniecības izstādi, – viņas tēvs ir diplomāts, bija redzējis latviešu mākslu, un tā viņam patikusi.”
Diāna vispirms vērsusies pie Latviešu apvienības Francijā un tā sastapa Anitu, kas pati ir gleznotāja un 90. gados bija daudz palīdzējusi latviešu gleznotājiem atrast viņu mākslas novērtētājus Francijā.
Nesen Diāna bija ieradusies Latvijā, lai izraudzītos, kurus no 30 pazīstamu latviešu mākslinieku (Džemmas Skulmes, Anita Melderes, Ilzes Avotiņas, Ivara un Helēnas Heinrihsonu un citu) darbiem iekļaut izstādē. “16. apgabals – tā ir vecā, smalkā, greznā Parīze,” raksturo Anita. 16. apgabala mērija atrodas daudzu kultūras un mākslas iestāžu, arī Parīzes Modernās mākslas muzeja tuvumā, tāpēc Anita to vērtē kā stratēģiski izdevīgu vietu mākslas lietpratēju pulcināšanai. Anitas Kļaviņas nevalstiskā organizācija “Piena Ceļš” uzņēmusies aizvest gleznas uz Parīzi, sagatavot bukletus, priekšlasījumus utt.
Gleznas paredzēts arī pārdot. “Diāna de Seržā var kļūt par latviešu glezniecības speciālisti, un tas sola labas izredzes, viņa jau tagad strādā kā biznesa attīstības koordinatore “Christie’s” izsoļu namā,” teic A. Kļaviņa. Abas uzsver, ka Latvijas glezniecība, vienlaikus eiropeiska un savdabīga, ir maz pazīstama starptautiskā mērogā. Bet tagad, kad Latvijai pastiprināti pievērsta starptautiska uzmanība kā ES Padomes prezidējošai valstij, izstāde to izmantos, lai iepazīstinātu Parīzes starptautisko publiku ar Latviju kā mākslas zemi. Pajautāju, ko Anita vēlas pateikt franču publikai par latviešu mākslu. Viņa uzskata, ka Francijas sabiedrība pašlaik cieš no ateisma un sekularitātes, un tas mākslā izpaužas kā snobisms. “Bet jautājums, cik mākslinieks ir atbildīgs par to, ko viņš glezno, un ar kādu vēstījumu cilvēkus uzrunā,” spriež Anita. “Latviešiem kopš dainu laikiem ir spēja izteikt būtisko īsi, koncentrēti.” Viņasprāt, franču smalkie mākslas cienītāji ir izsalkuši pēc mākslas ar jēgu un saturu, un tāpēc latviešu gleznas būšot kā svaiga ūdens malks izslāpušajam.
