Atdodot parādu, atgriežoties Eiropā 1
Ginta Gerharde-Upeniece uzsver, ka izstāde Orsē muzejā ir kā savdabīga parāda atdošana tām latviešu mākslinieku paaudzēm, kuras bija integrējušās Eiropas mākslas vidē, bet pēc 1940. gadā Latviju varmācīgās iekļaušanas PSRS sastāvā palika stāvam pie aizcirstām durvīm. “Nevar apgalvot, ka Parīze 20. gadsimta 20. un 30. gados būtu bijusi vienīgā Eiropas mākslas citadele, taču Francija, Parīze bija ļoti daudzu Latvijas mākslinieku īpašs intereses objekts, jau sākot ar Voldemāru Matveju, Jāzepu Grosvaldu, Romanu Sutu un daudziem citiem. Iespējams, tā bija zināma pretreakcija uz spēcīgo vācisko un krievisko elementu tābrīža sabiedrībā,” komentē muzeja speciāliste.
Taču, kad franči, gatavojoties izstādei, jautājuši, kad tad bijusi pēdējā Baltijas valstu mākslinieku kopizstāde Parīzē, nācies atzīt – vien 20. gadsimta 30. gadu nogalē. To, iepazīstinot ar projektu, uzsvēra arī kultūras ministre Dace Melbārde: “Šo projektu atzīmējam kā izcilu kultūrpolitisku notikumu un unikālu sadarbības projektu, jo tik liela mēroga vienota Baltijas valstu mākslas skate Parīzē ir notikusi vien tālajā 1937. gadā, kad Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē Baltijas valstīm bija kopīgs paviljons.” Pirms tam vēl bijusi tautas mākslas izstāde, piebilst Ginta Gerharde-Upeniece, savukārt 1939. gadā notikusi pēdējā latviešu mākslas izstāde Parīzē pirms neatkarības zaudēšanas, tad līdzās gleznām izstādītas arī skulptūras un lietišķā māksla.
Igaunijas Mākslas muzeja ģenerāldirektore Sirje Helme uzskata, ka izstāde Orsē muzejā mainīs plašākas sabiedrības skatījumu uz Baltijas mākslu. “Projekts ir simbolisks arī no tāda viedokļa, ka pagājušā gadsimta sākumā tapušie mākslas darbi, kas ieradīsies Parīzē, pieder tiem autoriem, kuri reiz devās vai cerēja doties uz Parīzi, jo pilsēta un tās mākslas dzīve tolaik bija pasaules kultūras centrs,” pauda Sirje Helme.
Lai atklātu Baltijas simbolisma savdabību – un Eiropas mērogā tas patiešām ir daudzējādā ziņā neparasts –, no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (Rīga), Igaunijas Mākslas muzeja (Tallina), Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja (Viļņa) un M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja (Kauņa) krājumiem atlasīti aptuveni 130 darbi: gleznas, pasteļi, zīmējumi, oforti, litogrāfijas, skulptūras, aptverot periodu no 1890. gada līdz 20. gs. 20. gadiem, ar atsevišķiem darbiem, kas datējami ar 30. gadiem, proti, periodu, kurā Baltijas valstu nacionālā doma attīstījās no pirmajiem iedīgļiem līdz nacionālu valstu uzplaukumam.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumu pārstāvēs vairāk nekā 50 eksponāti, kuru vidū ir arī šobrīd pastāvīgajā ekspozīcijā skatāmi audekli – Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Johana Valtera, Pētera Krastiņa, Rūdolfa Pērles gleznas. No Lietuvas uz Parīzi aizceļos spilgtu simbolisma klasiķu – Mikaloja Konstantina Čurļoņa un Ferdinanda Ruščica kompozīcijas, savukārt Igaunija parādīs izcilo mākslinieku Kristjana Rauda un Konrāda Megi daiļradi.
Tomēr izstāde nebūs izkārtota hronoloģiski, bet gan trīs tematiskās sadaļās: “Mīti un leģendas”, “Dvēsele”, “Daba”, atklājot, kā igauņu, latviešu un lietuviešu mākslinieku radošie impulsi savijušies ar dzimstošo nacionālās identitātes apziņu, attēlojot to klasisko Rietumeiropas mītu, leģendu un alegoriju valodā. Tieši šī savdabība, nacionālā un eiropeiskā savijums, kas rada gluži jaunas kvalitātes, pēc Gintas Gerhardes-Upenieces domām, arī būs galvenais, kas uzrunās visnotaļ izlutinātos Parīzes mākslas cienītājus. Kaut arī atsevišķi mākslinieki, piemēram, Čurļonis, pieredzējis izstādi Orsē, vairākums no izstādē pārstāvētajiem autoriem Francijā tiks celti gaismā pirmo reizi.
