Pārītis, kas dzīvē nav pārītis: saruna ar Artūru Skrastiņu un Sandru Kļaviņu 0
10. martā plkst. 21:00 pēc vairāk nekā desmit gadu ilguša pārtraukuma televīzijas kanālā 360TV un lietotnē “Shortcut” atgriezīsies komēdijseriāls “Saldais pārītis”, kas savulaik tika demonstrēts kanālā LNT.
Tajā joprojām smieklīgas sadzīviskas situācijas ģimenes dzīvē izspēlēs tie paši skatītāju iemīļotie aktieri Artūrs Skrastiņš (Filips) un Sandra Kļaviņa (Simona). Sekojot laikam, pielāgots vien seriāla nosaukums “Saldais pārītis. Ir bērni”, jo arī aktieru personīgajā dzīvē notikušas pārmaiņas. Kādas – par to nelielā ekspresintervijā stāsta abi skatuves mākslinieki.
Vai 360TV producentiem grūti nācās jūs pierunāt “iekāpt vecajās kurpēs” un atgriezties seriālā “Saldais pārītis” pēc tik ilga pārtraukuma?
A.S.: Pēc uzaicinājuma zināmas pārdomas bija, bet, konsultējoties ar vairākām autoritātēm un arī manu seriāla partneri Sandru, pozitīvu lēmumu pieņemt bija viegli.
S.K.: Izlemt nebija grūti. Vispirms ar mani runāja seriāla producents Guntis Krivms, ar kuru kopā jau daudzus gadus ierunāju filmas. Viņš gribēja zināt, kā gājis pirmā seriāla “Saldais pārītis” filmēšanas laikā. Iespējams, sākumā bija domāts izvēlēties jaunākus aktierus, bet vēlāk iecere mainījās, un esmu ļoti priecīga, ka varu atkal strādāt pie tā paša labi pazīstamā režisora Jurģa Tūbeļa un uzticamās radošās komandas. Tiešām ir interesanti darboties vieglajā komēdijžanrā, it īpaši ņemot vērā laika nobīdi – divpadsmit gadus.
Jūsu atveidoto varoņu Simonas un Filipa dzīve pa šiem gadiem būtiski mainījusies, un parādījušies bērni. Kas aizvadītajos gados noticis jūsu pašu personīgajā un radošajā dzīvē?
A.S.: Arī es esmu izveidojis ģimeni, ir piedzimuši dvīņi, un darbā – veiksmīgi izvairījies no dalības apšaubāmos radošajos projektos.
S.K.: Notikumu bijis ļoti daudz. Esmu izšķīrusies. Mana meita ir izaugusi, jo iepriekšējā seriāla filmēšanas sezonā viņa bija pavisam maziņa. Par lomām nemaz nerunāsim, arī to nav trūcis.
Kādu personīgo pieredzi varat izmantot, spēlējot ģimeni?
A.S.: Nu man mājās arī jādala viena planšete ar bērniem, bet citādi manai dzīvei ar seriāla dzīvi nav nekāda sakara.
S.K.: Tā kā savā radošajā dzīvē esmu nospēlējusi ap 70 lomu, no tēlu analīzes procesa varu šo to noderīgu pasmelties. Arī no iepriekšējās Simonas, kuras tēlam tagad lieku klāt tās sievišķīgās īpašības, kas parādās pēc bērnu piedzimšanas un izmaina gan viņu pašu, gan attiecības ar vīru. Droši vien apmēram puse no Simonas īpašībām ir arī manī pašā, tādēļ tālu nav jāmeklē. Protams, vairāk pievēršu uzmanību komiskajam, kas ir sievietē.
Es atšķirībā no smalkajām dīvām varu par savām smieklīgajām situācijām arī pasmieties.
Vispār ikdienā esmu daudz nopietnāka nekā Simona. Pieeju šai lomai ar nelielu distanci, tāpat kā teātra lomās, neparādot visas savas personības krāsu nianses. Forši, ka mans partneris ir tieši Artūrs Skrastiņš. Esam kursabiedri, un tas labāk ļauj sasniegt nepieciešamo tuvības pakāpi.
Vai ir kādas rakstura īpašības, paradumi, manieres, kas atveidojamajā varonī jums nepatīk un ko gribētos darīt citādi, ja nebūtu jāseko scenārijam?
A.S.: Man Filipā patīk viss. Man viņš, šķiet, jauks un piemīlīgs. Mēs varētu būt kā brāļi.
S.K.: Seriālā mūsu atveidojamo varoņu īpašības tiek paspilgtinātas, bet nevaru teikt, ka kaut kas man Simonā nepatiktu. Simona tāpat kā Filips ir ļoti emocionāla, taču viņai ir arī diezgan ass prāts un intuīcija. Vienīgā lieta, kas mūs atšķir, ir nauda. Simona ir pieradusi pārtikt no Filipa naudas un mēģina to arī izmantot savā labā.
Es dzīvē neesmu dzīvojusi uz vīrieša rēķina, un šajā ziņā Simonu līdz galam nesaprotu, bet vai tas ir slikti – nezinu.
Viss pārējais, tostarp jūtīgums un kašķīgums, pieder pie lietas, jo Simona mīl Filipu, neskatoties pat uz negatīvajām īpašībām – izklaidību, aizmāršību, nervozitāti un pārlieku sentimentalitāti –, citādi nebūtu nodzīvojusi ar viņu kopā 18 gadus. Seriālā nespēlēsim neko tādu, kas reālajā ģimenes dzīvē nenotiek, tādēļ, manuprāt, mūsu varoņi būs silti un dzīvi.
Vai jums ir kāds īpašs rituāls vai darbība, lai ātrāk pārslēgtos no filmēšanās un seriāla dzīvi nejauši nepārnestu mājās?
A.S.: Es cenšos mājās kontrolēt savas seriāla intonācijas, jo Filipa izteiksmes veids ļoti ātri pielīp. Piedomāju, pirms gribas atbildēt Filipa vārdiem.
S.K.: Dienās, kad filmējamies seriālā, darbs rit no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pat īstas pauzes nesanāk, jo starplaikos notiek pārģērbšanās un teksta mācīšanās, līdz ar to visas domas aizņemtas ar konkrēto darbību. Savukārt, mājās braucot, domas aizklīst pie mājas darbiem, un pa īstam no visa atslēdzos tikai miegā, pamostoties kā Sandra. Pēc tam atkal pārtapt Simonā ar krāsotiem nagiem, grimu un smukām drēbēm man palīdz manas friziersalona meitenes, kas uzcienā arī ar kafiju.
Ko par piedalīšanos “Saldā pārīša” filmēšanā saka jūsu ģimenes locekļi? Vai viņi šo seriālu skatīsies?
A.S.: Viņi ar nepacietību gaida televīzijas pirmizrādi. Bērni jau ir noskatījušies dažus nofilmētos fragmentus un jūsmo par tiem.
S.K.: Mani Cēsu radi ļoti grib skatīties seriālu, bet viņiem nav nedz “Lattelecom”, nedz “Baltcom” televīzijas pieslēguma, tomēr mēģināšu rast kādu risinājumu.
Meita varbūt skatīsies, ja viņai to īpaši palūgšu, jo Žanete pārāk neaizaujas ar teātri, neskatās manas izrādes, par ko pat priecājos.
Negribu viņai liegt pašai izdarīt nākamās profesijas izvēli. Pirmajā seriāla sezonā, kad meitai bija trīs gadi, viņa nostājās televizora priekšā un nesaprata, kāpēc mamma ir kopā ar svešu vīrieti.
Kā jūs savā dzīvē uzlādējat baterijas?
A.S.: Var teikt, ka palīdz mans hobijs – sports. Arī ziemā kopā ar ģimeni braucu uz baseinu peldēt. Cenšamies izmantot visas sniega dotās iespējas, daudz laika pavadām laukos svaigā gaisā.
S.K.: Teikšu godīgi, saspringtajās darba gaitās ļoti bieži jūtos nogurusi, bet vislabāk es uzlādējos filmēšanas laukumā starp cilvēkiem, kas no sirds vēlas, lai izdotos labs seriāls. Mēs visi tur daudz smejamies. Ar Artūru bieži vien arī paākstāmies, sasmejamies, jo scenārijs ir diezgan uzjautrinošs. Ir sajūta, ka esam uz viena viļņa. Filmēšana notiek arī frizētavā, kur apkārt sveši cilvēki, un viņi smejas par katru dubli. Tātad no filmēšanas procesa tomēr nāk kāds pozitīvās enerģijas lādiņš. Kad beigsies filmēšana, droši vien uzlādēšos citādi – aizbraukšu kaut kur kopā ar meitu vai baudīšu SPA procedūras.
Kāda ir jūsu attieksme pret Sieviešu dienas svinēšanu Latvijā?
A.S.: Pret visiem svētkiem mana attieksme ir visnotaļ pozitīva. Manuprāt, arī Vīriešu diena (23. februāris) būtu jāpaceļ tikpat augstā līmenī, tad man pret Sieviešu dienas svinēšanu nebūtu pilnīgi nekādu pretenziju. Taču Vīriešu dienu neviens tik ļoti nesvinēs, jo tā asociējas ar padomju armiju. Vēl jau mums ir Tēva diena, taču arī tā sabiedrībā nav plaši iegājusies. Būtu kolosāli, ja Tēva dienā Rīga būtu pilna ar sievietēm, kuras mestos pirkt neļķes saviem vīriešiem.
S.K.: Es neesmu feministe. Jebkuri svētki ar plusa zīmi ir jauki. Man patīk, ja dāvina ziedus, palīdz uzvilkt mēteli un atver durvis. Es Sieviešu dienu vairs nesaistu tikai ar padomju svētkiem. Man patīk arī Māmiņu diena – priecājos, kad mani atceras un apsveic.
Kādi ir jūsu radošie plāni tuvākajam laikam? Kādās vēl lomās skatītāji jūs varēs ieraudzīt?
A.S.: Dailes teātrī spēlēšu galveno lomu jaunajā Regnāra Vaivara iestudētajā A. Čehova lugā “Ivanovs”, kurai ar nepacietību gaidu pirmizrādi 18. maijā. Godam jāpabeidz arī filmēšanās televīzijas seriālā “Saldais pārītis. Ir bērni”, kur vēl daudz ko filmēt, taču šo darbu es salīdzinu ar atpūtu. Protams, jāspēlē būs arī visas teātra repertuārā paredzētās lomas.
S.K.: Šajā sezonā skatītāji mani jaunās lomās Jaunajā Rīgas teātrī neredzēs. Pati par šo situāciju esmu diezgan apmierināta, jo pilnībā varu nodoties darbam seriālā. Mēģinājumi nenotiek, un teātrī sakarā ar pārcelšanos uz jaunajām telpām spēlēju tikai trīs izrādēs – “Divpadsmit krēsli”, “Lakstīgalu māja” un “Peldošie – ceļojošie”. Par nākamo JRT sezonu pagaidām neko nezinu.
Jūsu novēlējums Latvijai, sagaidot tās simto dzimšanas dienu?
A.S.: Mūžībā aizgājušais režisors Oļģerts Kroders būtu teicis apmēram tā: “Apzināties, kādos sūdos esam iekūlušies, un meklēt veidus, kā mums visiem kopā no tiem izkļūt.”
S.K.: Saistībā ar valsti manī ir daudz skumju. Mana mamma, kas visu mūžu ir godprātīgi strādājusi gan padomju, gan neatkarīgajā Latvijā, ar savu pensiju nevar nomaksāt dzīvokli.
Skumji, ka izglītības sistēma balstīta uz skolu reitingiem (rezultātiem), nevis bērnu personības attīstīšanu.
Žēl, ka tik daudzi cilvēki ir spiesti braukt prom no Latvijas. Par savu dzīvi nesūdzos, jo man ir labi atalgots darbs, taču kādreizējie solījumi par bezmaksas izglītību un veselības aprūpi ir izčākstējuši, un ļaudis jūtas pievilti. Tādēļ mans novēlējums – sākt izaugsmi ar sevi, darīt labu saviem bērniem un tuvinieku lokā pamanīt, ja ar kādu kaut kas notiek, vajadzīga palīdzība vai izrunāšanās. Un Latvijai beidzot sajust un sadzirdēt savus iedzīvotājus, jo cilvēciskais faktors ir vissvarīgākais.
Pieturzīmes:
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Artūrs: Bez spēlēm ar bērniem.
Sandra: Bez savas meitas, suņa, kaķa un kafijas.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Artūrs: Slinks, reizēm bezatbildīgs, komunikabls.
Sandra: Pašironiska, spītīga un ar humora izjūtu.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Artūrs: Esmu atklājis sevī līdz šim nezināmas rakstura šķautnes.
Sandra: Spēlēšana monoizrādē “Lakstīgalu māja” (pēc Agates Kristi darbu motīviem), kur man vienai jāatveido četri pilnīgi atšķirīgi tēli (slepkavas, maniaki) trīssimt skatītājiem.
Labākā izklaide?
Artūrs: Vasarā peldēšana, ziemā – slēpošana.
Sandra: Filmu skatīšanās, grāmatu lasīšana un mūzikas klausīšanās (no klasiķiem man visvairāk patīk Bahs).
“Saldais pārītis. Ir bērni” jaunās sezonas reklāmas rullītis:
