Tekstam pie eksponātiem jābūt līmenī, kādu spēj izprast bērns. Kā mūsdienās “ievilināt” apmeklētāju muzejā? 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) pastāvēšanas simtgadi šoruden nesagaida, kā reiz tika cerēts, savās vēsturiskajās mājās Rīgas pilī, bet pagaidu ekspozīciju telpās “Saktas mājā” Rīgā, Brīvības bulvārī 32. Tur līdzās pamatekspozīcijai līdz gada beigām skatāma izstāde “Tuvplāni”, kas ir stāsts par to, ko muzeja apmeklētāji parasti neredz.
Jāpiebilst, ka muzejs darbojas arī koronavīrusa pandēmijas apstākļos, uzņemot individuālos apmeklētājus un grupas pēc iepriekšēja pieteikuma.
Apaļā jubileja tāpat atzīmēta ar starptautisku konferenci Rīgas pils Valsts prezidenta daļā. LNVM direktora vietnieks zinātniskajā darbā TOMS ĶIKUTS atzīst, ka nenokārtotais infrastruktūras jautājums nerunā par labu mūsu valsts kultūrpolitikai un tas ir vienīgais iemesls, kādēļ Latvijas Nacionālais vēstures muzejs šobrīd it kā atpaliek no līdzīga līmeņa nacionālajiem muzejiem Baltijas kaimiņos, Polijā, Somijā. Ar idejām un zināšanu līmeni viss ir kārtībā.
Kad risinājās saruna, vēl nebija skaidrs, kad būvnieki ieies pilī, lai sāktu atjaunošanas darbus. Taču 2. oktobrī VAS “Valsts nekustamie īpašumi” beidzot simboliski nodeva Rīgas pils atslēgas būvuzņēmējam AS “LNK Industries”, kas nozīmēja ilgi novilcinātā projekta būvniecības sākšanu.
Muzeja simtgades konferencē gan Valsts prezidents Levits, gan kultūras ministrs Puntulis runāja par LNVM svarīgumu. Bet 2013. gada ugunsgrēkā cietušās Rīgas pils rekonstrukciju, lai muzejs varētu tajā reiz atgriezties, līdz šim atlika un atlika. Savādi, ka institūcijai, kuras svarīgumu visi atzīst, joprojām jāuzturas pagaidu mājvietā.
T. Ķikuts: Pēc vecā plāna mums Rīgas pilī bija jāatgriežas 2018. gadā. Tad nosauca 2021. gadu. Tagad celtniecības darbiem jānoslēdzas 2024. gada beigās, lai 2025. gadā muzejs jau varētu startēt pilī. Protams, rodas jautājums, kādēļ politiskā izšķiršanās par pils muzeja daļas atjaunošanu bijusi tik ilga. Toties kopš 2019. gada nogales vismaz ir jaunās muzeju krātuvju telpas Pulka ielā.
Labā ziņa ir, ka arī Rīgas pilī tuvākajās nedēļās ieies būvnieki. Bet tas, kas šo lietu sarežģī, – darbu beigās dabūsim tikai trešo daļu no muzejam paredzētās.
Iznāk disonanse – no vienas puses, dzīvošana pagaidu telpās, bet, no otras, prezidenta konstatējums, ka LNVM ir viena no nozīmīgākajām mūsu valsts atmiņas institūcijām ar svarīgu lomu nācijas vēsturiskās apziņas veidošanā.
Domāju, prezidents ar šo runu izteica pārmetumu izpildvarai. Finansējums muzejam nācijas vēstures stāsta stāstīšanai ir bijis ļoti mainīgs. Piemēram, Latvijas simtgades izstādei “Latvijas gadsimts” mēs saņēmām tieši tam domātu Kultūras ministrijas atbalstu.
Šķiet, tādā priekšplānā kā Latvijas valsts simtgades laikā vēsture jau sen nebija bijusi – kino, diskusijas, izstādes, grāmatas! Tas bija ļoti mērķtiecīga finansējuma rezultāts. Taču tas viss ir no reizes uz reizi.
Kādai jābūt muzeja ekspozīcijai, lai tā pildītu nācijas vēstures apziņas veidošanas misiju? Ar pāris priekšmetiem un dažiem skārienjutīgiem ekrāniem laikam nepietiks.
Tas ir centrālais muzeja izaicinājums, un neviens tam nekādu recepti nav devis. Pirmkārt, jāsāk ar saturu, nevis formu, saturam jābūt ambiciozam. Komercializācija muzeju nozarē un kultūras nozarē kopumā pēdējos 20–30 gados jau kļuvusi par objektīvu procesu, un tas rada draudus, ka pastiprinās vēlme aiziet no satura un koncentrēties tikai uz formu.
Bet nacionāla līmeņa muzejam tomēr jāsāk ar saturu. Kaut arī nevaram ignorēt sabiedrības pieprasījumu pēc kvalitatīva izstādes dizaina.
Šajā laikmetā mēs vienkārši tā uztveram. Ar pāris vitrīnām neko vairs nevar panākt. Protams, jāatrod līdzsvars starp saturu un formu.
Un trešais punkts ar augošu nozīmi un iespējām ir komunikācija. Sociālo tīklu publikācijām par kādu tematu auditorija ir desmitiem tūkstošu – daudz vairāk nekā, teiksim, atnāktu uz izstādi “Latvijas lauku arhitektūra 20. gadsimta 20.–30. gados”. Bez šaubām, sociālo tīklu formāts ietekmē satura dziļumu.
Tajā pašā laikā tā ir lieliska iespēja uzrunāt cilvēku par šo tematu, parādīt, ka mums tāds mantojums ir saglabāts, pamudināt viņu atnākt uz muzeju.
Tāpēc ir liela nozīme, lai sociālo tīklu saturs būtu jēgpilns. Jā, tā ir izdabāšana mūsdienu pasaules ērtībām un digitalizācijai, bet nevar arī sacīt, ka muzejam piestāv tikai skaisti priekšmeti skaistā, monumentālā ēkā.
Mums tomēr jādomā, kā popularizēt saturu. Un, ja ir šīs trīs lietas – ambiciozs stāsts, kvalitatīvs dizains un spēja to visu komunicēt –, tad stāstam būtu jāiznāk krietni labākam nekā, ja tikai sarindotu priekšmetus un teiktu: nāciet uz tiem paskatīties!
Dažā labā Latvijas muzejā pamatekspozīcijas nemainīgi stāv gadu desmitiem un īpaši neatšķiras no tām, kādas tur redzēju bērnībā.
Tā ir normāla prakse? Par to ir daudz šķēpu lauzts. Daži muzeju teorētiķi saka, ka pamata vai centrālā ekspozīcija vispār ir noiets etaps. Ka vajag atkarībā no situācijas maināmus moduļus. Protams, pamatekspozīcijai būtu jāmainās, jo katrai paaudzei vajag savu stāstu. Taču problēma ir tajā, ka pamatekspozīcijas maiņa prasa milzīgus finanšu ieguldījumus. Daži tūkstoši eiro uz kvadrātmetru, ieskaitot tehnoloģijas.
No otras puses, ārzemju apmeklētājam, kurš muzejā atnāk pirmo un vienīgo reizi, atkārtošanās efekts nespēlē lomu. Un, ja spēj savienot inovatīvo ar oriģinālo, kas arī pēc pieciem gadiem nešķitīs novecojis, tad viss ir kārtībā.
Vai tiesa, ka digitalizācijas bums muzejos šobrīd pārskrējis?
Pašmērķīgā fanošana par to, ka jābūt pēc iespējas vairāk digitāliem risinājumiem, patiešām ir beigusies. Tagad par digitālām tehnoloģijām domā tad, ja skaidrs, ka ar parastiem paņēmieniem attiecīgo informāciju apmeklētājam nodot nevarēs.
Modē atkal ir izmantot jaunas poligrāfiskās, materiālu, galdniecības iespējas, visādas taktilās (taustes) iespējas. To, ko agrāk izspēlēja ekrānā, tagad cenšas izspēlēt praktiski.
Bet ir situācijas, kad bez šādiem digitāliem vai taktiliem paņēmieniem vispār grūti parādīt, ka necilais vēsturiskais priekšmets ir tā vērts, lai pie tā apstātos.
Ir tēze, ka muzeja uzdevums ir stāstīt par vēsturi ar ilustrācijām, pasniegt “vieglo vēsturi”.
Nu, tā ir akadēmiska vēsturnieka klasiska tēze par to, kas, viņaprāt, ir muzejs. Taisnība, ka mums jābūt kā starpposmam starp akadēmisko pētījumu un “parasto cilvēku”, kas akadēmiskus pētījumus nelasa. Mums vairāk jādomā par vēstījuma formu, nekā to ieradis akadēmisks vēsturnieks.
Cilvēkiem, kas strādā muzejā un interpretē vēsturi, lai tā būtu saprotama, arī pašiem jāsaprot, vai ar tekstu, ko viņi raksta anotācijās, viss ir kārtībā. Sevišķi materiālās vēstures jomās ir sadaļas, kurās mūsu speciālisti zināšanu ziņā absolūti dominē. Tā pati Latvijas arheoloģija nav iedomājama bez tās zinātniskās, akadēmiskās kapacitātes, kāda ir mūsu muzejā.
Konferencē atzīmējāt, ka muzeju anotāciju teksti reiz bijuši kategoriskāki nekā tagad.
Tas neattiecas tikai uz padomju okupācijas gadiem, bet arī uz 30. gadu Latviju – cilvēki dzīvoja “TĀ”, bija “TĀ”, un tāda arī ir šī skaidrojošo tekstu pamatstruktūra.
Mūsdienās mēs aizejam pie skaidrojuma it kā ar “līkumu”, liekot apmeklētājam saprast, kāpēc tas viņam būtu jāzina, kāpēc tas ir svarīgi, un mēģinot raisīt viņā arī vēl citus jautājumus. Patiesībā teksts muzejā ir ļoti smalka lieta – ar to ir garlaicīgi, bet bez tā arī nevar. Teksta tonim jābūt apmeklētājam draudzīgam.
Ar līdzsvaru starp poētisko, akadēmisko un kategorisko. Britu muzeju teorētiķi apgalvo, ka ideālam muzeju tekstam vidēji jābūt līmenī, kādu spēj izprast 12 gadus vecs bērns. Negribu teikt neko sliktu, bet agrāk muzejā vairāk paļāvās, ka apmeklētājam jau ir priekšzināšanas vēstures hrestomātijā. Šobrīd tomēr cenšamies sākt stāstu no paša ievadpunkta. Tā nu tas ir. Vēsturiskums vairs nav domāšanas veids kā 19. gadsimtā, kad tas bija centrs visām sociālajām un humanitārajām zinātnēm, kad caur vēsturisko ģenēzi centās skaidrot arī sociālās parādības.
Par padomju okupācijas periodu vēstot, vēstures muzeju ekspozīcijās parasti nekādi neparādās, ka, sacīsim, Rīgā 60. – 80. gados krievvalodīgā vide bija ikdiena, ka šo iedzīvotāju īpatsvars ap 1990. gadu Latvijā bija jau vismaz 48%. Es arī noprotu, ka krievvalodīgie nav vēstures muzeju mērķauditorija.
Skaidrs, esam muzejs, kurš atspoguļo latviešu kultūru. Varbūt tas ir nepadarītais mājas darbs vēstures skaidrošanā, bet, būsim godīgi, vēstures muzejos ir visai maz tematu, kuri varētu ieinteresēt to vietējās krievvalodīgo auditorijas daļu, kas latviešu anotācijas nelasa; visai maz tematu, kuros viņi varētu ieraudzīt sevi.
Tur būtu ļoti daudz darba, ko darīt arī krājuma papildināšanas jomā.
Varam tīri labi ilustrēt vienu tipisku latvieša dzīvokli 60. gadu Iļģuciemā vai Āgenskalnā, bet to vidi, kāda tā bija iebraucējam, kas te apmetās uz palikšanu, kāds viņš šeit ieradās, to būtu nesalīdzināmi grūtāk atainot. Mēs nezinām, no kurienes šie ļaudis ieradās, kas noteica viņu izvēli. Tas būtu pat ļoti interesanti. Tā komponente iztrūkst.
Mēs gan esam centušies atspoguļot krājumā periodu, kas bija pirms padomju okupācijas. Piemēram, ar vecticībniekiem saistītas lietas. Bet attiecībā uz pēckara gadiem…
Žaņa Lipkes muzejā sarunu festivāla “Lampa” ietvaros bija diskusija “Kā runāt par vēsturi, no kuras mums kauns?”. Vai LNVM ir šāda problēma?
Šī problēma ir aktuāla vienmēr. Varbūt tas kaut kā sasaucas ar jautājumu par krievu, baltkrievu, ukraiņu iebraucēju dzīvi 60. gadu Rīgā… Tas ir darba lauks. Pētījumi daudzās valstīs apliecina, ka muzejiem uzticas vairāk nekā politiķiem, medijiem. Tas, ko vēstām, bauda ļoti lielu sabiedrības uzticību. Līdz ar to mūsu atbildība par vēstīto ir ļoti augsta, par to vienmēr tiek domāts un diskutēts.
Cits jautājums, cik lielā mērā sabiedrība un tajā ietilpstošie vēsturnieki gatavi par tādām lietām runāt. Mēs jūtamies komfortablāk, ja rādām kaut ko pazīstamu un neejam ārpus tā. Bet mēs to ļoti labi apzināmies.
Nebūtu taisnība, ja es teiktu, ka LNVM izceļas ar neērtu faktu likšanu priekšplānā. Šajā ziņā ļoti svētīgu darbu dara Lipkes muzejs.
Tajā pašā laikā es būtu piesardzīgs pret jūtīgu jautājumu izmantošanu provokatīvi, “sašūmējot” sabiedrību, kas gan pasaulē notiek, taču Latvijā tomēr nav izplatīts, kaut droši vien šad tad vajadzētu.
