Pāris patur izvarotāja bērnu. Patiess vīrieša stāsts 0
Man patiešām nepatīk domāt par to visu laiku. Pat pateikt vārdus ir grūti: Mana sieva 2014.gada janvārī tika piekauta un izvarota.
Mani vajāja skumjas, dusmas un niknums. Es gribēju atrast to vīrieti, man ne pret vienu iepriekš nebija bijušas šādas sajūtas. Dženifera bija izgājusi cauri kaut kam tik briesmīgam un biedējošam, un es neko nevarēju izdarīt, lai viņa justos labāk.
Mani mocīja nožēla – kā būtu, ja? Kā būtu, ja es būtu aizbraucis uz viesnīcu, kur viņa bija apmetusies uz nedēļu? Kā būtu, ja es būtu atrunājis viņu pieņemt darbu ārpus pilsētas?
Mēs nupat bijām sākuši apmeklēt terapeitu, lai tiktu galā ar Dženiferas nakts murgiem un panikas lēkmēm pēc izvarošanas, kad secinājām – viņa ir stāvoklī. Viņa man piezvanīja no kruīzu kuģa, uz kura strādāja, un paziņoja: “Es esmu stāvoklī”.
Cilvēki vienmēr ir pārsteigti par manu reakciju, un es nekad neesmu to sapratis. Es nedomāju: “Ko mēs tagad darīsim? Es jau zināju, kā mēs rīkosimies”.
Es nedomāju: “Viņas izvarotājs padarīja viņu grūtu” vai “Tāpēc, ka viņa tika izvarota, viņai tagad būs bērns”. Manas domas bija sekojošas: “Mana sieva ir stāvoklī. Mums būs bērns.”
Gaidāmais bērns taču nepieņēma lēmumu par savu ieņemšanu. Kā gan mēs varam vainot viņu?
Mēs zinājām, ka grūtniecība Dženiferai būs fiziski grūta, bet emocionāli mēs abi uzskatījām, ka šis bērns būt kaut kas brīnišķīgs, kas radies no tāda ļaunuma. Citiem tas var šķist dīvaini, taču mēs patiešām tā domājām, un uzskatām mūsu dēlu par svētību.
Es nekad neesmu uzskatījis, ka mans dēls “ir no kāda cita”. Es nekad arī neesmu skatījies uz saviem pārējiem bērniem un domājis, kad viņi varētu būt ieņemti.
Dženifera un es esam ļoti garīgi un emocionāli saistīti. Viņa ir bijusi mana dvēseles radiniece kopš es viņu satiku 15 gadu vecumā. Mums nebija diskusiju par šo tēmu. “Manai sievai būs mazulis. Tādējādi mums abiem būs mazulis. Tas ir viss” – tādas bija mūsu nostāja.
