Pāris izlemj neatklāt bērniem, ka viņu mamma mirst. Tas ilga septiņus gadus 0
Neparasta, bet mīlošu vecāku sirds diktēta izvēle: kāds vīrietis atklāj, kāpēc viņi ar sievu izlēmuši nestāstīt bērniem, ka viņu māte ir nedziedināmi slima, resursā “The Atlantic” raksta Džons Mēlmens.
Nolēmām nestāstīt bērniem, jo Mārla zināja: ja mūsu trīs meitas uzzinās, ka viņu mātei atlikušas 1000 dienas, ko dzīvot, viņas sāktu skaitīt.
Viņas nespētu priecāties par mācībām, draugiem, sportu vai dzimšanas dienas ballītēm. Viņas pastāvīgi vērotu, kā viņa izskatās, kustas, rīkojas, ēd vai atsakās no maltītes.
Mārla gribēja, lai meitas paliktu bērni: bez šīs smagās nastas, pārliecinātas, ka rītdiena būs gluži tāda pati kā aizvadītā diena.
Mārla bija mana pirmā un vienīgā meitene. Iepazināmies 1987. gada oktobrī, spēlējot jauktā futbola komandā Annārborā, Mičiganā. Biju kautrīgs puisis, un, kad reiz pēc spēles aizgājām uz bāru, atgriezos mājās ar salveti, uz kuras biju aprakstījis Mārlu: “Seksīga. Strauja. Jautra. Mīļa. Krams.” Jā, krams (angliski “flint”) kā viņas dzimtās pilsētas Flintas nosaukumā, bet arī krams, kas apzīmē cietību un mirdzumu.
Vēl pēc mēneša saņēmos un viņai piezvanīju. Nākamo 31 gadu pavadījām kopā. Mārlai patika ūdens sporta veidi, es kā rabīna dēls pat laivā biju reti. Viņa mani iepazīstināja ar savu aizraušanos.
Ja man šo jautājumu uzdotu mūsu kāzu dienā, mūsu laulības dzīvi es raksturotu šādi: mēs kopā dodamies skrējienos Skārsdeilā, dejojam Nantuketā, slēpojam sniegos un ūdeņos, svinam Hanuku kopā ar bērniem un dziedam līdzi Brūsam Springstīnam (Mārlas mīļākā dziesma bija “Tougher Than the Rest”).
Es nebūtu teicis, ka kopā cīnīsimies pret nāvējošu slimību. Ne arī to, ka šis intīmais process mūs vienos visvairāk.2009. gadā radiologs Mārlai pavēstīja, ka viņai ir krūts vēzis agrīnā stadijā. Viņai arī bija pozitīvs BRCA rādītājs, kas nozīmē iedzimtu gēnu ar šo slimību – satraucošs marķieris. Pēc abpusējas mastektomijas bija vajadzīgi astoņi ķīmijterapijas kursi, lai atbrīvotos no limfas dziedzeros atklātajām vēža šūnām.
Mūsu bērniem tolaik bija astoņi, deviņi un 11 gadi, un, lai gan viņi saprata, ka māte ārstējas – grūti noslēpt, ka valkā parūku – mēs nekad neatklājām to, ko uzzinājām no vēža onkoloģijas nodaļas vadītāja: Mārlai konstatētas trīskārtēji negatīvas vēža šūnas, visļaundabīgākās no visām. Saistībā ar BRCA mutāciju to parasti dēvē par “nāves spriedumu no krūts vēža”.
Speciālists viņai tieši pateica: “Nākamās 1000 dienas dzīvojiet tik labi, cik vien to spējat.”
Pēc diagnozes noteikšanas jokojot mēdzu teikt Mārlai: “Īsti nezinu, no kā tu baidies vairāk: paša vēža vai domas, ka esmu palieku atbildīgs par bērniem kā vientuļais vecāks.” Esmu diezgan pārliecināts par pēdējo variantu. Joprojām uzskatu, ka tas bija noteicošais faktors, kāpēc viņa tomēr nodzīvoja tik ilgi.
Kad Mārla uzvarēja vēzi pirmo reizi 2009. gadā, mēs visi to nosvinējām. Kad vēzis pēc diviem gadiem atgriezās, mēs to pateicām tikai vecākiem, brāļiem un māsām. Citādi bijām vieni ar viņas slimību un ārstu spriedumu. Mēs ar Mārlu slepenības stratēģiju izstrādājām kopā: izmēģināsim visu, stāstīsim tik maz, cik vien iespējams.
Neredzējām vajadzību satraukt draugus, sagādāt raizes tuviniekiem vai satriekt meitenes.
Noklusēšana bija būtiska izdzīvošanai – ne tikai burtiskajā, eksistenciālajā nozīmē, bet arī garīgai izdzīvošanai.
Mūsu bērniem netiks laupīta stabilitāte; ļoti svarīgi bija saglabāt viņu dzīves ierasto ritējumu. Pamati paliks stingri, un mēs pagarināsim šo ceļu tik garu, cik vien iespējams.
Citi varbūt šādu lēmumu nepieņemtu, uzskatot, ka meitenēm ir tiesības tvert laiku, kas iet mazumā. Bet Mārla negribēja, lai viņas meitas “tvertu”; viņa gribēja, lai tās ir brīvā burājumā, un tas nozīmēja sniegt mazāk informācijas – nemelot, bet noklusēt. Mārla nevēlējās, lai ģimenes kopā pavadītais laiks būtu pārāk dārgs, pārāk saasināts, pārāk skumjš.
Kā cīnīties pret vēzi klusējot?
Kad Mārlai bija vajadzīgas “Neulasta” injekcijas kaulu stiprībai, viņa uzaicināja mediķi vakaros, kad bērni augšstāvā pildīja mājasdarbus.
Par spīti ķīmijterapijas izraisītajam nogurumam un nelabumam, viņa turpināja skriet garās distances savas garīgās veselības labā un, vēl svarīgāk, lai meitenes viņu redzētu stipru. Zinu, ka tās jūdzes bija īsts brīnums.
Reizi divos mēnešos viņa brauca uz Bostonu saņemt ārstniecības kursu, un meitām mēs teicām, ka viņa pieteikusies brīvprātīgo programmā, lai palīdzētu vēža pacientiem jaunu metožu izmēģinājumos. Bet izmēģinājuma trusītis patiesībā bija viņa pati. Mārlai paveicās tikt uzņemtai Danas-Fārbera Vēža institūta grupā jaunu metožu izmēģināšanai, un tas viņai palīdzēja nodzīvot ilgāk.
Kad audzēji kaklā padarīja Mārlas balsi piesmakušu, viņa teica draugiem, ka ir saslimusi ar laringītu. Kad audzēji sāka kļūt redzami, viņa siltā laikā nēsāja šalles. Meitenes brīnījās, kad saņēma dāvanā viņas iecienītākos skriešanas topiņus, bet tos viņa vairs nevarēja valkāt, lai neatklātu skatienam katetru, kas bija ievietots krūšu augstumā, jo vēnas uz rokām bija kļuvušas cietas gadiem ilgu injekciju un asinsanalīžu dēļ.
Mēs cīnījāmies pret viņas slimību visos iespējamos veidos: apmeklējot lekcijas, lasot pētījumus, iesaistoties vēža pacientu organizācijās, meditējot, baidpt tējas un zupas. Mārla pat devās pie kāda dziednieka, kas kvēpināja vīraku, lasīja rokas līnijas un skaitīja lūgšanas. Viņš paziņoja, ka viņai ir neparastas organisma atjaunotnes spējas un nosauca viņu par “Drosminieci”. Šo vārdu es tālāk nodevu visiem viņas ārstiem un medmāsām, jo izklausījās ne tikai cerīgi, bet tā arī bija patiesība.
Viņa ne tikai centās iegūt laiku; viņa to izkrāpa, izspieda mēnešus un gadus.
Mārla bija statistiskais izņēmums, novirze no normas, unikāls gadījums. Tūkstoš dienas palika aiz muguras, un viņa turpināja dzīvot.
Bija grūti atrast laiku divatā mājā, kurā mitinājās trīs aktīvas, mazas meitenes. Mēs bijām kopā pastaigās, dušā vai retu reizi kopīgās vakariņās ārpus mājas.
Mūsu dzīvi noteica ārstēšanās ritms, un tas arī prasīja saglabāt optimismu. Centos būt Mārlas atbalsta komanda un treneris vienā persona, lai uzmundrinātu nākamajai vizītei pie ārsta, infūzijai, injekcijai vai kam ļaunākam.
Man aizrāvās elpa no tā, kā viņa spēja smaidīt un nepaļauties izmisumam par to, kāpēc viņu piemeklējis šāds liktenis.
Mūsu attiecības kļuva par sava veida anestētiķi.
Kad reizi sešās nedēļās Mārla devās uz analīzēm, mēs kopā guvām drosmi, lai sagaidītu to rezultātus. Aizvadītajā rudenī nācās pieņemt faktu, ka nav palicis daudz iespēju.
Pateicības dienā sapulcinājām bērnus pie virtuves galda un atklājām to, no kā bijām viņas saudzējuši. Viņu māte bija ar labiem rezultātiem izgājusi ķīmijterapijas kursus septiņus gadus pēc kārtas. Viņa bija sniegusi ģimenei iespēju dzīvot normālu dzīvi bez drūmām nojausmām. Viņa negribēja bezgalīgus jautājumus, žēlošanu vai baumošanu.
Drīz pēc tam negaidītas komplikācijas 19. decembrī izraisīja Mārlas nāvi.
Mūsu meitenes bieži runā par mammas ziedošanos, viņas man tieši pateica: “Esam tik priecīgas, ka nezinājām, kas mammai jāpārcieš. Mēs būtu dzīvojušas pastāvīgā uztraukumā.”
Beidzamajos divos mēnešos viņas mani atkal un atkal pārliecinājušas, ka nestāstīt patiesību bija mīloša izvēle.
Mārla uzstāja, lai pasargājam meitu jaunību, jo bija pārliecināta, ka normāla dzīve ļaus viņām atklāt pašām savas stiprās puses. Un man viņa sniedza kaut ko tikpat neparastu: romantisku attiecību spēju izdzīvot, sastopoties ar neizbēgamu, pāragru nāvi.
Kad Mārla devās uz hospisu, Sāra, viena no viņas mīļākajām ārstēm Danas-Fārbera slimnīcā, iegriezās ciemos. Viņas jau desmit gadus bija kopā cīnījušās pret Mārlas slimību, un tagad Sārai bija jāatbild uz pēdējo jautājumu: “Kā es miršu?”
Es apbrīnoju viņas tiešumu, bet zināju, ka Mārlai jau ir spēles plāns. Viņa bija trenējusies teikt ardievas beidzamos desmit gadus. Mūsu meitas, tagad jau 18, 19 un 21 gadu vecas jaunietes, sēdēja pie viņas gultas hospisā, klausoties mātes pēdējos vārdos. Mārlas acis bija aizvērtas, un viņa runāja it kā atkārtotu vārdus, kurus kāds saka viņai priekšā. Viņa bija tieša, mīloša, pateicīga un nešpetna kā parasti. Viņa neko neatstāja nepateiktu.
Mārla nodzīvoja mazliet vairāk nekā 3500 dienas to 1000 dienu vietā kopš sākotnējās diagnozes noteikšanas.
Visas dzīves laikā viņa nosvinēja 25 jubilejas (aptuveni pusi no laika, kas raksturīgs laimīgam laulātam pārim), 57 bērnu dzimšanas dienas (vecākiem parasti to ir 45 katram bērnam), trīs Bar-micvas (ebreju pilngadības svētki), trīs meitu uzņemšanu koledžā un divus vidusskolas izlaidumus.
Nākamie skaitļi man dziļi sāp.
Neviena koledžas izlaiduma.
Nevienu kāzu.
Neviena mazbērna.
Mārla man slimnīcā sacīja: “Nekāda spožā nākotne negaida. Mēs gandrīz esam izaudzinājuši meitas, un tagad tu paliec viens. Man tik ļoti žēl.”
Es atbildēju: “Par ko žēl? Tu padarīji manu dzīvi dzīvošanas vērtu. Kad tu mani skūpstīji, es kusu. Es apbrīnoju tavu skaidrību, tavu spēku. Tu pārspēji zinātni. Paldies, ka paņēmi mani līdzi uz sava lidojošā paklāja. Esi mierīga, mana pirmā un vienīgā meitene.”
