Pāridarījumi turpina sāpēt. 14. jūnijā pieminēsim komunistiskā genocīda upurus 4
Vai arests 14. jūnijā bija negaidīts? Laikam pat mums, bērniem, pusaudžiem, tas nebija pilnīgi negaidīts, bet ikviens cerēja, ka viņu tas varbūt neskars. Pieaugušie gan ne viens vien gaidīja arestu, bet ka tas skars arī ģimenes locekļus un pat mazus bērnus!… Laikam pārāk vāja bija informācija par notikumiem pagātnē padomju zemē t. s. lielā terora laikā, trīsdesmito gadu beigās, kolektivizācijas laikā un vēl agrāk.
Par agrākiem komunisma valdīšanas laikiem Latvijā vispār nebija nekādas informācijas. Varbūt uz pagājušo karu fona 6 – 7 tūkstoši Stučkas lielinieku nobendēto Latvijas iedzīvotāju nelikās nekas pārāk briesmīgs? Stučkas laikā arī esot bijušas kaut kādas deportācijas, bet aizveduši līdz Smoļenskas guberņai un apšāvuši. Tas gan tika zināms jau krietni vēlāk.
1941. gadā pie toreizējā jucekļa deportācija rādījās it kā neizbēgams okupācijas rezultāts. Arestēja taču visu ģimeni kopā, tikai dzelzceļa stacijā vīriešus no ģimenēm atšķīra. Mums meloja, ka visa ģimene būs kopā, ka vīriešus ved iepriekš, lai tie mums dzīvokļus sagatavo. Mums meloja visu laiku, lai tikai kāds “trobelis” nenotiktu. Turklāt mēs zinājām, ka kara sākums Latvijā ir vairs tikai dažu mēnešu vai pat nedēļu jautājums, domājām, ka vācieši ātri vien sakaus krievus un mēs brauksim atpakaļ uz Latviju.
Šodien, atceroties 1941. gada izvešanu, paliek jautājums: kā kaut kas tāds vispār varēja notikt 20. gadsimta vidū? Un paliks mūžīgais jautājums: par ko? Un kas vainīgs? Vainīgo nav. Bet tauta?
Katrs cilvēks daļēji ir vainīgs savā liktenī. Tāpat arī katra tauta lielākā vai mazākā mērā ir vainīga savā liktenī. Maza tauta, ja arī ir vainojama, tad tikai savā liktenī, bet lielās tautas ir vainojamas ne vien savā, bet arī mazo tautu liktenī. Vai latvieši izdomāja deportāciju? Un arī nevienu pēdu zemes mēs ne Krievijai, ne kādai citai tautai neesam atņēmuši.
Tie, kas ienāca 1940. gadā, bija okupanti, un tādi tie palika līdz mūža galam. Un viņu pēcnācēji, vai mēs varam tiem uzticēties? Ko viņi darīs, ja pienāks X stunda? Mani gan tas nespēj aizgrābt, jo, manuprāt, tādu X stundu mēs nekad nepiedzīvosim. Vai ir vērts ar aizdomām skatīties uz katru okupanta un kolonizētāja pēcnācēju Latvijā? Bet aizmirst pāridarījumu gan nevajadzētu. Un arī viņiem to aizmirst nevajadzētu. Tāds pāridarījums, noziegums bija arī 1941. un 1949. gada aresti un izsūtīšanas. Viss okupācijas laiks.
Es ticu – kamēr pastāvēs Latvija, būs arī atmiņas par tām deportācijām, kurām līdzīgu cilvēces vēsturē nav bijis.
