Otrdiena, 18. februāris 0
Gorgora
Nākamajā rītā mani modina spilgti saules stari un skanīgas neparastu putnu dziesmas. Viesnīca iebūvēta mazliet nolaistā, bet brīnišķīgā dārzā, kurā zied neskaitāmi košumkrūmi. Gerds un Džo ar agro rīta autobusu devušies uz Gonderu. Ieturējis brokastis turpat viesnīcas terasē (ceptas olas un kafija), kopā ar Marselu dodos meklēt “Tim&Kim Village”.
Vietējie mums parāda taisnāko ceļu, tāpēc gājiens aizņem vien piecpadsmit minūtes. Drīz mūsu skatienam atklājas kaut kas līdzīgs paradīzes ainavai – lēzenā kalna nogāzē izmētāti bungalo, kurus ieskauj daži lieli koki un iekopts dārzs, bet aiz tā visa – Tanas ezera bezgalīgie plašumi.
Viesnīcas pagalmā rosās Tims, dodot norādījumus vietējiem amatniekiem, kuri klāj jumtu nupat uzbūvētam bungalo. Pirmais iespaids nav visai draudzīgs – “nerezidentiem” tikai par ieeju viesnīcas dārzā jāmaksā 25 birras. Arī alus “St. George Beer” šeit ir padārgs – 30 birras, tieši divreiz vairāk nekā “Port Hotel”. Kad ieminos par to Timam, viņš protestē:
“Ja jūs būtu braucis uz Gonderas pilsētu, no kuras mēs vedam uz šejieni alus kastes, visu saprastu. Astoņdesmit kilometru pa Etiopijas izdangātajiem zemes ceļiem, tas ir kaut kas briesmīgs!”
“Bet “Port Hotel” alus maksā tikai 15 birras. Jūs varētu nopirkt, pārdot man par 20 un tāpat lieliski pelnīt!”
“Viņi nedrīkst mums neko pārdot, tas ir aizliegts! Te valda sociālisms! Osta, viesnīca un tās restorāns – viss pieder valdībai. Turklāt arī iedzīvotāji Gorgorā ir visai specifiski. Te jau vairākus gadu desmitus nometina kara veterānus no visiem Etiopijas nostūriem un visiem bijušajiem kariem. Tāpēc Gorgorā var redzēt dažādu krāsu cilvēkus – no gaiši brūnas līdz zilgani melnai. Te nav arī iekoptu dārzu, jo visi vietējie saņem valdības pensijas. Mazas, bet iztikt var.”
Viesnīcas restorāns iekārtots brīvā dabā, to sedz vien tradicionālais niedru jumts. Pie viena no galdiņiem sēž slaida, nopietna meitene un, cik var noprast, kārto grāmatvedību. Izrādās, tā ir Tima sieva Kimberlija. Tagad beidzot es saprotu viesnīcas nosaukumu – “Tim&Kim Village”. Pie Kimberlijas kājām guļ divi suņi. Tims joko, ka viens esot viesnīcas pārvaldnieks, bet otrs – finanšu direktors. Abi suņi savākti turpat no ielas.
“Pavisam nodarbinām piecpadsmit vietējos. Alga – no 800 līdz pat 1200 birrām mēnesī. Es saprotu, tas nav pārāk daudz, bet viņi strādā tikai četrdesmit stundas nedēļā. Turklāt es maksāju medicīnisko apdrošināšanu un nodokļus, tā kā pensija viņiem arī krājas.”
800 birras – tie ir vien nieka 30 eiro. Noprotu, ka Tims jūtas mazliet neveikli, tāpēc cenšos pagriezt sarunu uz citu pusi:
“Bet kā te ir vasarā? Es domāju lietus periodu…”
“Nu tā, ne visai patīkami. Daudz odu un malārija.”
“Esat slimojis?”
“Šajos septiņos gados piecpadsmit vai sešpadsmit reizes. Es vairs nemaz neskaitu.”
“Bet ir taču tabletes malārijas profilaksei!”
“Tās domātas vien tādiem ceļotājiem kā jūs, kuri Etiopijā iebrauc uz dažām nedēļām. Septiņos gados no tām indēm jau sen būtu nomiris! Tad jau labāk trīs dienas izslimot un mierīgi dzīvot tālāk līdz nākamajai reizei. Starp citu, vietējie ar malāriju slimo retāk. Tātad imunitāte pret šo slimību tomēr pastāv.”
“Kā jūs izdomājāt būvēt viesnīcu tieši šeit?”
“Tādas vietas nevar sameklēt – vienīgi nejauši atrast. Jūs ceļojat, maļaties pa pasauli, un tad pēkšņi kāds noslēpumains spēks jums iesit pa pieri – pietiek klaiņot, te ir jūsu vieta! Mēs ar Kimberliju sēdējām uz šā paša pakalna ezera krastā un sapratām, ka nespēsim vairs aizbraukt no šejienes. Sākām burtiski no nulles, lēnām, ar diviem bungalo, tad uzcēlām trešo, ceturto. Šodien to jau ir divdesmit.
Pavisam šajos gados projektā esam ieguldījuši ap 250 000 eiro. Etiopijai tas nav maz. Gandrīz visu naudu arī paši esam nopelnījuši. Pēdējā lielā investīcija bija saules bateriju sistēma, kas mums izmaksāja 25 000 eiro. Tieši to pašu summu vietējie prasīja par vienu kilometru garas elektropārvades līnijas ievilkšanu – turklāt bez garantijām par pašas elektrības piegādi. Īslaicīgi strāvas pārtraukumi te ir vai katru otro dienu.”
“Kādi cilvēki šeit apmetas?”
“Ļoti dažādi. Piemēram, šodien gandrīz visi bungalo ir aizņemti, jo šeit apmeties augsts valdības ierēdnis ar savu svītu. Nav labi tā runāt, bet mums lieliski noderēja pilsoņu karš Sudānā un vēlākā Dienvidsudānas neatkarība. Katru gadu tūkstošiem cilvēku mēro ceļu cauri visai Āfrikai ar džipiem. Lielākā daļa no viņiem izmanto prāmju satiksmi Nīlā starp Asuānas pilsētu Ēģiptē un Vādī Halfu Sudānas ziemeļos. Agrākais maršruts cauri visai Sudānai uz Ugandu šodien ir pārāk bīstams, tāpēc ceļotāji no Vādī Halfas dodas uz Etiopijas ziemeļiem.
Pirmā lielā pilsēta pa ceļam šeit ir Gondera, bet no tās līdz Tanas ezeram un Gorgorai ir vien triju stundu brauciens. Cilvēki šeit vēlas atpūsties un atvilkt elpu. Daudzi no tiem, kas plānojuši palikt vien dažas dienas, aizķeras uz nedēļu vai pat divām – tik ļoti viņiem te iepatīkas. Ja cilvēki ceļo, teiksim, pusgadu, tad dienas desmit turpu šurpu jau neko daudz nenozīmē. Dārgākais numurs mums maksā trīsdesmit eiro, lētākais desmit, bet telts vieta vien trīs eiro.”
Ieminos par dārgo viesnīcu. Kas tad apmetas tajā?
“Šādas viesnīcas vispār nav, tāda arī nekad nav bijusi! Savukārt mani bungalo ceļvedī vispār nav pieminēti. “Bradt Guide” autors Gorgorā pats nekad nav bijis, to es skaidri zinu! Tā ir haltūra, viņš savācis kļūdainu informāciju no citiem ceļotājiem vai internetā.”
