Svētdiena, 16. februāris 0
Bahirdāra–Konzula
Saule Etiopijā cauru gadu lec ap pusseptiņiem rītā. Šajā laikā Bahirdāras ostā jau rosās milzīgs cilvēku pūlis, vismaz divi simti braukt gribētāju. Vai vispār ir cerības iespraukties kuģī? Bet atpakaļceļa jau vairs nav. Pagaidu, līdz aktīvākie šturmētāji, cits citu grūstīdami, sakāpj kuģī. Gan jau paspēšu iekārtoties.
Man par pārsteigumu, gandrīz visi braucēji paliek kuģa apakšējā klājā, kas paredzēts automašīnām. Dīvaini, bet nav arī biļešu kontroles. Redzama tikai viena glābšanas laiva, kas labākajā gadījumā varētu uzņemt astoņus cilvēkus. Otrajā stāvā, kur grozās vien daži pasažieri, pamanu kādu balto. Mēs sasaucamies, un pēc brīža jau sēžu viņam blakus. Divatā ceļot tomēr drošāk, vismaz varēsim pieskatīt viens otra mantas. Gerds ir no Vācijas, no Brēmenes, kur strādājot pilsētas administrācijā.
Tieši septiņos kuģis ar lepnu nosaukumu “Yetanesh”, kas amharu valodā nozīmējot “Vietējais”, centīgi pukšķinot, atstāj ostu un uzņem kursu uz ziemeļrietumiem. Pūš dzestrs vējš, daudzi pasažieri vīstās līdzpaņemtās segās. Atrodamies 2000 metrus virs jūras līmeņa, tāpēc naktis šeit ir vēsas.
Apakšējā klājā cilvēki saspiedušies kā siļķes mucā. Izrādās, tie esot kafijas plantāciju strādnieki un patlaban dodoties uz darbu. Pirmā pietura ir Zeges pussala, kur prāmis piestāj deviņos rītā. Lielākā daļa pasažieru patiešām izkāpj, paliekam vien trīsdesmit braucēji. Tagad atklājas, ka uz kuģa ir vēl divi baltie – Marsels un Džo.
Vācietis Marsels, kurš nupat esot nosvinējis savu trīsdesmito dzimšanas dienu, pirms diviem gadiem ar sabiedrisko transportu veicis ceļojumu no Kairas līdz Keiptaunai. Lēni, nesteidzoties viņš izbaudījis Āfriku, ceļā aizvadot septiņus mēnešus. Vislabāk viņam iepatikusies Etiopija, tāpēc šeit izlēmis atgriezties vēlreiz. Marsels ir galdnieks. Amats esot ļoti pieprasīts un labi apmaksāts. Pusgadu – no aprīļa sākuma līdz oktobrim – Marsels Vācijā būvējot privātmājas, bet pārējā laikā ceļojot pa pasauli. Toties amerikānim Džo, kurš nesen pabeidzis lidotāju skolu un strādā par transporta lidmašīnu pilotu Dubaijā, laika esot pavisam maz – vien desmit atvaļinājuma dienas.
Tikai pēc Zeges uz prāmja beidzot sākas biļešu kontrole. Tātad strādnieki uz darbu var braukt par velti. Šajā brīdī atskan nelaimi vēstošs sauciens: “Mein Portmonee!!!” Vācietim Gerdam pazudis naudas maks! Tam vajadzējis atrasties bikšu aizmugures kabatā! Seko drudžaina pārējo kabatu pārmeklēšana un mugursomas satura pārbaude. Kaut gan man un nu jau arī Gerdam ir skaidrs – maks aizgājis uz neatgriešanos. Visdrīzāk, tas noticis pustumsas kņadā, kad milzīgais pasažieru bars šturmēja kuģi. Es pat pieļauju iespēju, ka Gerdu izsekojis kāds profesionāls kabatzaglis vai pat vesela blēžu brigāde.
Naudas izteiksmē zaudējums neesot pārāk liels, vien trīsdesmit eiro. Diemžēl makā atradušās arī nākamajiem braucieniem sagādātās tālsatiksmes autobusu biļetes, ko diezin vai būšot iespējams atjaunot. Pazudusi arī kuģīša biļete. Kontrolieri gan izprot radušos situāciju. Vairākas reizes nobrīdinājuši baltos ceļotājus ar vārdiem “sargājiet sevi”, viņi visžēlīgi ļauj Gerdam turpināt ceļu.
Palikušie pasažieri lielāko tiesu ir svētceļnieki, kas dodas uz salu klosteriem, un daži pareizticīgo mūki. Viens no viņiem izrāda pērējiem Bahirdārā iegādātu saules bateriju. Elektrības uz salas nav. Svētceļnieku vidū ir jaunieši – Bahirdāras universitātes studenti. Ar viņu palīdzību noskaidroju, ka vietējiem biļete līdz Gorgorai maksājot vien 40 birras, tātad septiņas reizes lētāk nekā ārzemniekiem. Studentiem tas gan nešķiet visai taisnīgi.
Gerds, šķiet, jau ir nomierinājies un tagad iegrimis kādā romānā. Viens no studentiem vēršas pie manis: “Man patīk, ka jūs, ārzemnieki, lasāt grāmatas. Vai esat redzējis kādu vietējo, kurš arī lasītu?”
Es viņu mierinu: “Pirms 2000 gadiem, kad daudzi eiropieši vēl tērpās dzīvnieku ādās, jums jau bija sava rakstība.” Patiesībā jau arī daudzi etiopieši sabiedriskajā transportā studē Bībeli vai Korānu.
Diena beidzot ir iesilusi. Apkārt redzams vien ezera klajums, zilas debesis un spožā Etiopijas saule. Sajūta ir fantastiska. Manam ceļojumam nav cita mērķa, vienīgi pats brauciens.
Tieši pusdienlaikā “Yetanesh” piestāj Dekas salā. Jau pa gabalu nāsīs iesit spēcīga sālīto zivju smarža – tās izklātas žāvēties saulē uz betona mola. Blakus piestātnei sievietes pārdod augļus – mango, avokado, apelsīnus un papaijas. Turpat var iestiprināties ar melno tēju, maizi un eļļā ceptām tilapijām. Šī zivs garšo līdzīgi mūsu asarim un saldēta dažkārt nopērkama arī Latvijas lielveikalos.
Studenti izkāpj no kuģīša, viņu vietas ieņem cita svētceļnieku grupa. Nākamā pietura – Konzula. Naktī kuģu satiksme ezerā aizliegta, tāpēc pasažieriem šajā pilsētiņā jāpārnakšņo. Ja tic pašam jaunākajam ceļveža “Bradt Guide” izdevumam, Konzulā ir tikai viena viesnīca ar dažiem numuriem. Norunājam, ka Gerds paliks sargāt somas, bet es, Marsels un Džo dosimies meklēt viesnīcu. Kurš pirmais atradīs, tas rezervēs numurus visiem.
Desmit minūšu meklējumi beidzas ar panākumiem – divi vietējie jaunekļi mani aizved līdz kādai viesnīcai bez nosaukuma, nav pat uzraksta “Hotel”. Istaba ir spartiska – tikai gulta, krēsls un galdiņš, labierīcības atrodas pagalmā. Tiesa, numurs maksā tikai 50 birras, tātad divus eiro.
Izrādās, līdzīgas viesnīcas atraduši arī Marsels un Džo. Pavisam pilsētiņā esot vismaz piecas viesu mājas. Kā gan slavenais ceļvedis var tā kļūdīties? Dīvaini! Diena beidzas ar lieliskām vakariņām (cepta zivs ar rīsiem) un pudeli auksta sv. Jura alus.
