Kā bērni mežā vai elks un pielūdzējs… Pie kura no pāru veidiem piederat jūs? 0
Pēc vecāku parauga
Visticamāk, mēs domājam, ka mūsu pāris ir unikāls, neatkārtojams – un tā tas arī ir. Neskatoties uz to, katram no pāriem ir tendence uz vienu no psiholoģijā aprakstītajiem mīlas savienību veidiem.
“Attiecības pārī veidojas pēc viena no noteiktajiem modeļiem,” saka psihoterapeite Evi Šmueli no Tavistokas pāru attiecību pētniecības centra (Londona). “Un ir ļoti svarīgi saprast, pie kāda veida pieder pāra attiecības. Pateicoties tam, var ar mazākiem zaudējumiem iziet cauri krīzēm, būs vieglāk izveidot savstarpējo sapratni, un varbūt uzzināt, vai principā der šādas attiecības, vai ir vērts tās saglabāt”.
Visi mēs (neapzināti) izvēlamies viena vai cita veida attiecības ar partneri, un šī izvēle ir ļoti atkarīga no mūsu bērnības pieredzes. “Visbiežāk, iesaistoties attiecībās, mēs to uztveram kā pilnīgi jaunu lapu dzīvē,” saka ģimenes terapeits Vels Sempsons. “Bet, protams, tā nav. Galu galā, būdami bērni, mēs kā švammītes uzsūcām mūsu ģimenē pieņemtos noteikumus. Mūsu vecāku uzvedība, un viss, kas notiek ap mums, atstāj dziļu iespaidu”.
37 gadīgās Karolīnas priekšstatos konflikti ir dabiska laulības dzīves sastāvdaļa. “Manai mātei patika strīdēties ar tēvu – reizēm pilnīgu muļķību dēļ, bet viņa to darīja ar humoru, tā, ka rezultāts bija diezgan smieklīgs. Turklāt tēvs vienmēr palika mierīgs. Tāpēc līdz īstam sprādzienam nekad nenonāca,” viņa atceras. “Kad mēs sākām dzīvot kopā ar Simonu, es uzvedos savas mammas stilā. Varēju, piemēram, viesu klātbūtnē pasmieties par viņu. Man šķita, ka tādi joki mazina spriedzi. Nevarēju pat iedomāties, ka Simons uztvēra manu uzvedību kā nodevību”.
Pēc Evi Šmueli domām, mūsu attiecību ar partneri stilu nosaka ne tik daudz attiecības starp vecākiem, cik viņu attieksme pret mums. “Pirmkārt, mēs runājam par mūsu kā bērnu vajadzībām, un to, kā šīs vajadzības vecāki vai tie, kas mūs audzina, apmierina. Tas nosaka atkarības pakāpi, kas būs pieņemama mums kā pieaugušajiem”.
