Pārguris un viegli aizkaitināms. Kā pandēmija līdz nepazīšanai izmainījusi mūsu ārstus 38
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No Covid-19 pandēmijas ir cietuši ne tikai pacienti, bet arī mediķi, kas viņus ārstējuši, – daudziem no viņiem konstatēta depresija un trauksme.
Taču, neraugoties uz šiem psihiskās veselības traucējumiem, ārsti un medicīnas māsas turpina strādāt, un tas, kā atzina Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatikas un psihoterapijas katedras vadītāja profesore Gunta Ancāne, nenoliedzami ietekmē viņu darba kvalitāti.
Profesores Ancānes kolēģe, šīs pašas katedras lektore un doktorante Laura Valaine veikusi pētījumu par mediķu psihisko veselību pandēmijas laikā un vakar publiskoja tā rezultātus. Pirmie dati, aptaujājot vairāk nekā astoņus simtus personu universitātes, reģionālajās un lokālajās slimnīcās, arī ģimenes ārstu praksēs un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD), ievākti pandēmijas sākumā aizvadītā gada aprīlī un maijā.
Jau pirmajā pētījuma posmā konstatēts, ka depresijas simptomi ir 24%, bet trauksmes – 17% medicīnā nodarbinātajiem. Jo gados jaunāks mediķis, jo lielāks risks, ka cietīs viņa emocionālā veselība. Tam ir vairāki iemesli, no kuriem nozīmīgākais – pieredzes trūkums, kas palielina emocionālo spriedzi.
Tas nav nekāds pārsteigums, ka lielāks risks tikt pie psihiskiem veselības traucējumiem ir arī tiem, kuri strādā vairāk nekā 48 stundas nedēļā, un šādu cilvēku katastrofālā mediķu trūkuma dēļ ir ļoti daudz. Bet pārsteidzošākais, kas parādījies pirmajā pētījuma posmā, bijis ģimenes ārstu psihiskās veselības stāvoklis – viņiem ir vairāk nekā divas reizes lielāks risks iegūt depresijas un trauksmes simptomus nekā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) darbiniekiem.
Pienākumus uzliek arvien vairāk
L. Valaine: “Mainoties kovida saslimstības rādītāju dinamikai, tomēr nevar teikt, ka līdz ar to mainās arī mediķu emocionālās veselības stāvoklis. Mēs redzam diezgan stabilu kāpumu psihiskās veselības traucējumu sastopamībā un tikai šovasar konstatēts, ļoti mērens, lēzens kritums.
Analizējot pētījuma trešās kārtas datus, kurus ieguvām, sākot no aizvadītā gada oktobra līdz decembrim, redzams, ka pieaug depresijas un trauksmes simptomu biežums. To var saprast, jo pamatīgi pieauga arī saslimstība ar kovidu, un mediķi strādāja spriedzes apstākļos. Bet šī gada martā, kad situācija uzlabojās, 42% mediķu tik un tā bija depresijas simptomi, bet 29% – trauksmes pazīmes. Situācija nedaudz uzlabojās tikai šovasar jūnijā.
Plašsaziņas līdzekļos mediķi ne reizi vien sacījuši, ka viņi neesot vēl atguvušies, un, lūk, dati, kas to apstiprina. Martā, kad tika konstatēts vislielākais depresijas un trauksmes simptomu īpatsvars, vairāk nekā 50% ģimenes ārstu atklājās depresijas simptomi. Šādi pat veselības traucējumi bija ap 40% stacionāru un NMPD mediķiem. Tas ir ļoti liels mediķu īpatsvars, kas strādā uz izsīkuma robežas.
Nemitīgā trauksmē un neziņā par to, kas gaida nākotnē un kam jābūt gataviem, ir 35% ģimenes ārstu praksēs strādājošo un 27% stacionāru un NMPD mediķiem.
Ģimenes ārstu psihoemocionālo stāvokli ir būtiski ņemt vērā, plānojot veselības aprūpes pakalpojumus. Ģimenes ārsti bijusi tā mediķu grupa, kuriem pandēmijas laikā tikai dod klāt pienākumus, un patlaban nāk klāt arī obligātā vakcinācija. Rodas jautājums, vai viņiem kaut viens pienākums ir noņemts nost?”
Strādāt grūti
Kā ārsts, kuru skārusi depresija, kurai ilglaicīgi raksturīgs pazemināts garastāvoklis, samazinātas intereses un spējas izjust prieku, nogurums un enerģijas trūkums, spēj nākt uz darbu un strādāt?
Profesore Ancāne uzskata, ka šādā situācijā var aiziet līdz darbam, apsēsties, bet tā īsti strādāt, veikt diferenciālos diagnozes procesus savā galvā ir ļoti grūti un ne tik veiksmīgi. “Tā būtu viena lieta, kas sagaida pacientus – mazāka darba efektivitāte, jo ar emocionāliem simptomiem ārsti dosies uz darbu. Bet otra simptomu grupa, kas pārgurušiem cilvēkiem var veidoties, tajā skaitā pārgurušiem ārstiem un medicīnas māsām, ir fiziskie simptomi visplašākajā apmērā. Mēs zinām, ka cilvēki ar paaugstinātu trauksmes līmeni ne tikai var pēkšņi dabūt kuņģa un zarnu trakta slimības vai kardioloģiskas slimības saasinājumu. Tur ir vesela virkne somatisku simptomu, kas var rasties pārguruma dēļ,” skaidroja Gunta Ancāne.
Stāv rindā pie slimnīcas psihologa
Lai nodrošinātu medicīniskajam personālam pienācīgu psihoemocionālu atbalstu un psihiskās veselības traucējumu gadījumā savlaicīgu palīdzību savā slimnīcā, Veselības ministrija pirmo reizi ir parūpējusies par finansējumu.
Lielākajā valsts ārstniecības iestādē – Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā – no jūlija ir izveidota psihoemocionālā atbalsta komanda, kurā strādā četri psihologi ar papildu izglītību kognitīvi biheiviorālā terapijā. Pie viņiem palīdzību meklē gan mediķi, gan arī citi darbinieki.
Psiholoģe Katrīna Žaltkovska pastāstīja, ka veidojoties mediķu rinda, kuriem radušās dažādas psihiskās veselības problēmas darba pārslodzes dēļ. Galvenokārt vēršoties ar izdegšanas pazīmēm, diezgan bieži esot noguruma un spēku izsīkuma problēmas, ir arī nomāktība un trauksme.
“Atvaļinājums ir laba lieta, kas īstermiņā var atrisināt noguruma problēmu, bet, ja cilvēkam jau ir attīstīts izdegšanas sindroms, tad pēc atvaļinājuma, visticamāk, visa simptomātika atgriezīsies. Tās ir gana noturīgas problēmas, kuras psiholoģiski var risināt, izmantojot kognitīvi biheiviorālo terapiju. Ārsti un medicīnas māsas ir motivēti palīdzēt citiem un bieži vien emocionālajā ziņā atstāj sevi novārtā,” atzina K. Žaltkovska.
Katru nedēļu mediķiem tiekot aizsūtīti informatīvie materiāli, lai iedrošinātu, motivētu viņus vērsties laikus pēc palīdzības, ja ir jūtamas psihoemocionālās veselības problēmas.
Profesore Ancāne uzsvēra, ka mediķu augstā atbildības izjūta ir tipiska viņu profesijai: “Cilvēki bieži saka: nu kā es varu neiet uz darbu!? Ģimenes ārsti pat atvaļinājumā nereti nevar aiziet, jo nav kas viņus aizvieto. Ārsts iet uz darbu ar depresijas vai trauksmes sindromiem, un pacients viņu neredz pārāk iejūtīgu, priecīgu, empātisku un mūsos ieinteresētu, bet īgnu, pārgurušu… Tur ir tā problēma, ka pacients gaida no ārsta, lai viņš būtu atpūties, vesels, bet diemžēl pētījuma rezultāti rāda, ka tā gluži nav.”
Pētījuma autore Valaine pastāstīja, ka pēc iepriekšējo pandēmiju pieredzes to sekas ir jūtamas līdz pat trim gadiem. “Valdības līmenī ir jādomā par ārstniecības personu sargājošu likumu pieņemšanu. Mediķi ir atkarīgi no pacientu viedokļiem, vērtējumiem, finansējuma.
Bieži nejūtamies pasargāti un droši savā amatā arī no likumu puses. Lai neciestu ārstu un medicīnas māsu psihiskā veselība, svarīgi nodrošināt nepieciešamo mediķu skaitu, kā arī normālu darba un atpūtas režīma,” sacīja Valaine un piebilda, ka pētījums tiks turpināts visu pandēmijas laiku.
Slimnīcas, kur mediķiem nav pieejams psihologs
Psihoemocionālās veselības uzraudzības un atbalsta kabinets nav nodrošināts:
Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā,
Dobeles un apkārtnes slimnīcā;
Krāslavas slimnīcā;
Līvānu slimnīcā;
Siguldas slimnīcā;
Saldus medicīnas centrā.
Cik liels finansējums izlietots
Psihoemocionālās veselības uzraudzības un atbalsta kabinetam ir izlietoti 110 738 eiro.
Darba samaksa pakalpojuma sniegšanā iesaistītajiem psihologiem un psihoterapeitiem par vienu slodzi maksā 2420 eiro, atbildīgajiem darbiniekiem, kuri uzrauga personāla psihoemocionālo stāvokli – 1850 eiro.
Avots: Nacionālais veselības dienests
