“Pārgriezti divi iekšējie orgāni.” Sievietes stāsts par ārsta kļūdu un cīņu par taisnību 0
Ja ārsta kļūdas dēļ pacientam rodas kaitējums un viņš vēršas Veselības inspekcijā (VI), lūdzot notikušo izmeklēt un, iespējams, kaitējumu kompensēt – vai vienmēr izmeklēšana un vērtējumi ir godīgi un objektīvi, un kā pusē ir Ārstniecības riska fonds, mēģināja skaidrot Latvijas Televīzijas raidījums “Aizliegtais paņēmiens,” analizējot divas lietas, kur kaitējuma kompensācijas lūgums pārvērties cīņā, vēsta “lsm.lv“.
Ārstniecības riska fonds izveidots 2013. gadā pēc Eiropas Savienības direktīvas prasībām. Galvenā ideja: tā ir sava veida apdrošināšanas sistēma pret negadījumiem veselības aprūpē, kas radījuši pacientiem kaitējumus veselībai.
Kā sistēma strādā
“Kopumā medicīna, ārstniecība kā tāda ir ar augstu riska pakāpi. Mēs nevaram būt droši. Un arī, ja mēs skatāmies un izpētām, un saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem, ir atzīts, ka, piemēram, vienā gadījumā no 10, ja mēs runājam par pacientiem, ārstniecības procesa laikā tiek nodarīts kaitējums,” saka VI Ārstniecības riska fonda nodaļas vadītāja Dace Tarasova.
Pacients var vērsties šajā fondā un prasīt par nodarīto kaitējumu kompensāciju. Līdz ar to aizsargātāki ir pacienti un arī ārsti. Viņi var drošāk strādāt, zinot, ka kādas kļūdas vai negadījuma gadījumā viņam nebūs materiāli jācieš, saka Latvijas Slimnīcu biedrības pārstāvis Rinalds Muciņš.
Iemaksas šajā fondā veic visi, kas nodarbojas ar ārstniecību, sākot ar ģimenes ārstiem un beidzot ar lielajām slimnīcām. To lielums atkarīgs gan no personu skaita, gan no riska pakāpes, kas fiksētas katram speciālistam. Visaugstākā ar koeficientu 10 ir ķirurgiem, traumatologiem, kā arī dzemdību speciālistiem, zemākās savukārt – medmāsām, ārstu palīgiem. Pērn šajā fondā lielākā iemaksa bija Austrumu slimnīcai aptuveni – 113 000 eiro, otra augstākā Stradiņa slimnīcai – apmēram 90 000 eiro.
Kopējās iemaksas gadā veido apmēram pusotru miljonu eiro, kuras summējas klāt neizlietotajam jeb uzkrātajam fonda finansējumam no iepriekšējiem gadiem. Savukārt pēdējo gadu izmaksas, kas jau izriet no kompensācijām pacientiem, skatāmas zemāk.
Pacients ar iesniegumu vēršas Veselības inspekcijā (VI), tā izmeklē un analizē. Ja ir pamats izmaksai – aprēķina kompensācijas lielumu un to izmaksā.
Kompensācijas lielums tiek noteikts pēc smalkām formulām, kurās pats galvenais parametrs ir, vai nodarītais kaitējums ir smags, piemēram, cilvēka nāve. Maksimālais kompensācijas apmērs tad var sasniegt 142 00 eiro. Vai arī var būt vidējs vai viegls kaitējums.
“Pie vidējā mēs runājam par tādiem ilgstošiem traucējumiem. Ja ir, piemēram, traucēts kāds orgāns vai ir kāda konkrēta orgāna zaudējums. Un, piemēram, varētu būt, ka ir bijusi operācija un ir nepieciešama ilgstoša rehabilitācija. Savukārt viegls [kaitējums] – līdz 26 nedēļām,” skaidro Tarasova.
Ja kaitējums netiek konstatēts, VI var kompensāciju atteikt. Ja cilvēks ar to nav apmierināts, viņš šo lēmumu var apstrīdēt Veselības ministrijā (VM), savukārt tālāk jau administratīvajā tiesā.
Ināras stāsts. Cīņa jau divarpus gadus
Ināra (vārds mainīts) cīnās jau vairāk nekā divarpus gadus – daļu naudas no Ārstniecības riska fonda viņa ir saņēmusi, bet ne tik, cik, viņasprāt, maksājis viņai nodarītais kaitējums.
Viss sākās 2022. gada maijā, kad pēkšņi Ināra saskārās ar asiņošanu no dzimumorgāniem, jūlijā viņa tika pie ginekologa, un atklājās dzemdes mioma, kas jāoperē.
Operāciju veica jūlija beigās Stradiņa slimnīcā. Izoperēta mioma, izņemta arī dzemde. Pēc operācijas vēl divas nedēļas sieviete pavadījusi slimnīcā, jo sāpējusi operētā vieta, bijusi paaugstināta temperatūra un iekaisuma rādītājs. Dzērusi antibiotikas, novērota, līdz 8. augustā no slimnīcas izrakstīta.
“Es paņēmu taksi, devos uz mājām. Bet mans prieks uz mājām doties bija ļoti īss. Ejot pa kāpnēm augšā, es sapratu, ka man gar kājām sāk vienkārši tecēt šķidrums. Piezvanīju dakterei, pastāstīju situāciju. Daktere man ieteica nākošajā dienā griezties slimnīcā. Nu tā, es pa māju staigāju, un es redzēju, ka paliek sliktāk un sliktāk, katra kustība – kā es pieceļos – šis process atkārtojas. Un mana meita teica: “Mamma, ģērbies, braucam uz Gaiļezera slimnīcu!”” stāsta Ināra.
Sauca neatliekamo palīdzību, devās uz Rīgas Austrumu slimnīcas stacionāru “Gaiļezers”. Tur veica ultrasonogrāfijas, tad datortomogrāfijas izmeklējumu.
“Man pienāca ārste un pateica: “Jums pārgriezti divi iekšējie orgāni – urīnvads un urīnpūslis,”” par izmeklējumos secināto saka Ināra.
Kā viss ievilkās
Atkal bija jāoperē – šoreiz “Gaiļezerā,” taču pēc operācijas neesot bijis labāk. “Kad atkal tā kā varēja sākt ēst, visu laiku bija vemšana – ne ēst, ne dzert (varēju). (..) Izmeklējumi parādīja, ka ir salipušas zarnas jau pie paša kuņģa,” atceras Ināra.
Sekoja vēl viena operācija, lai likvidētu zarnu aizsprostojumus. Taču ar to viss nebeidzās, pēcāk atklājās arī divi trombi tuvu celim. “Protams, tajā pašā naktī uz 23. [augustu] aizgāja uz plaušām – viens palika kājā, otrs aizgāja uz plaušām. (..) Nākošajā rītā, tad jau no sešiem visi skrēja, sāka likt aparātus klāt, lai varētu elpot un visu pārējo. Un tā es arī slimnīcā gulēju un nogulēju līdz septembra sākumam,” stāsta Ināra.
Pēc šī visa sekoja deviņus mēnešus ilga darbnespējas lapa, sāpes un tikai daļēja iespēja kustēties.
“Pagāja 9 mēneši, kamēr izšķīda otrs trombs, kas bija celī. Protams, bija ierobežota sēdēšana, stāvēšana. Varēju gulēt vai staigāt – tās bija divas pozas,” atminas Ināra.
Taču, kā vispār varēja sanākt tā, ka iegrieza urīnvadā un urīnpūslī? Ināra sāka meklēt juristu un taisnību VI, zinot, ka ir tāds Ārstniecības riska fonds.
Pirmais VI lēmums atklāj, ka par vienu lietu viņai esot taisnība. “Gaiļezerā” pieļauta paviršība, proti, pēc operācijas, kurā tika novērsti bojājumi urīna kanālos un urīnpūslī, netika sākta antikoagulantu terapija. Antikoagulanti ir vielas, kas kavē asins recēšanu. Tas darīts tikai jau tad, kad trombi fiksēti, un viens jau nonācis plaušās.
Rezultāts – kompensācija pienākas no Ārstniecības riska fonda par labu Inārai. Proti, gadījums ar vidēji smagu kaitējumu, kas atbilst kompensācijas summai vairāku desmitu tūkstošu eiro apmērā, un vēlāk šo naudu Ināra saņēma.
Taču, kā ar urīnvadu pārgriešanu, kā dēļ viņa vispār nonāca Gaiļezerā? Nekas neesot pārgriezts. “Uretera darbības traucējumi dotā gadījumā ir saistāmi ar saauguma procesu, nevis ar ārstniecības personu veiktajām darbībām, jo uroloģiskās operācijas laikā netika konstatēts fizisks tā bojājums,” lēmumā rakstīja inspekcija.
Līdz ar to – par to nav nekādas kompensācijas un Stradiņu slimnīca ir, tā teikt, tīra. Taču par urīnvadu pārgriešanu viņai ne tikai teicis “Gaiļezera” ārsts, to pat secinājis savā atzinumā. “Jatrogēns labā urīnvada bojājums,” bija viens no “Gaiļezera” urologa secinājumiem pēc datortomogrāfijas.
“Jatrogēns” nozīmē ārsta rīcības izraisīts, un advokāts brīnās, kā inspekcija to varēja palaist garām.
Pacientes advokāts Ināras vārdā jau tālāk šo VI lēmumu apstrīdēja Veselības ministrijā.
“Veselības inspekcija sniegusi teju fantāzijām pielīdzināmu skaidrojumu. (..)
Veselības inspekcija uzskatījusi, ka uretera bojājums attīstījās saaugumu procesu rezultātā! (..) Veselības inspekcija lēmumā nav norādījusi nevienu zinātniskās literatūras avotu, kurā būtu apstiprināts, ka vēdera dobuma saaugumi varētu radīt urīnvada bojājumu un urīna atteces traucējumus (hidronefrozi),” norāda Ināras advokāts.
Ministrija šo lēmumu atcēla, lika to izmeklēt vēlreiz, bet VI spurojās pretim: “Uretera bojājums nav vērtējams kā ārsta rīcības radīts bojājums, bet ir vērtējams kā neizbēgamas sekas.”
Proti, varbūt arī iegrieza ne tur, bet teju nevarēja nemaz arī neiegriezt. Un esot vairāki faktori, kas ievērojami palielina risku šādu operāciju laikā ievainot urīnvadu.
“Konkrētajā gadījumā iesniedzējai bija četri no riska faktoriem (iepriekš veiktas mazā iegurņa operācijas, dzemdes miomas, aptaukošanās un endometrioze), kas izteikti palielina urīnceļu jatrogēna ievainojuma risku,” rakstīja VI.
Sieviete arī norāda, ka, ejot uz šo operāciju, neviens viņai nepateica, ka viņa ir riska grupā un ka viņas gadījumā ir nopietns risks traumēt citus orgānus. Bijis tika formāls paraksts, ka viņa operācijai piekrīt. Taču, ja jau viņa bija riska grupā, tad vismaz pēc operācijas varēja pārbaudīt – iegrieza vai neiegrieza citos orgānos, bet arī tas nenotika.
Gala rezultātā VI atzina, ka šis tomēr ir riska fonda gadījums, bet nodarītais kaitējums klasificēts kā viegls, kas atbilst kompensācijai dažu tūkstošo eiro apmērā. Viens no inspekcijas argumentiem, ka vēlāk Austrumu slimnīcā jau visu sašuva.
“Es nekad neietu otrreiz cauri tam, kam es izgāju, ne par kādu naudu. (..) Bet tagad jau tas ir principa jautājums,” nosaka Ināra.
