Anita Bormane: “Pārfinansētā” kultūra? 1
Augstprātības, gļēvuma un tuvredzības paraugstunda, kas kārtējo reizi spilgti apliecinājusi politiskās elites cinisko attieksmi pret kultūru. Šāds secinājums rodas pēc 11. augusta valdības sēdes, kurā tika nolemts no deviņām pērn ar peļņu strādājušajām kultūras kapitālsabiedrībām četrām – valsts SIA “Latvijas koncerti”, Latvijas Nacionālajai operai un baletam, Latvijas Leļļu teātrim un Jaunajam Rīgas teātrim – likt atmaksāt 2014. gadā gūto peļņu.
Šajā absurda teātrī pirmā plāna lomu spēlē finanšu ministrs Jānis Reirs, kurš, uzsverot, ka “kapitālsabiedrības šādā veidā (atstājot peļņu pašu uzņēmumu rīcībā) nevar atbalstīt, esam konsekventi šo līniju ieturējuši”, un pieminot, ka valdība nolēmusi atstāt visas dividendes Ceļu satiksmes drošības direkcijas rīcībā (radaru iegāde esot saistīta ar drošību uz ielām un ceļiem), “aizmirsis” piebilst, ka ar valdības 30. jūnija un 10. jūlija lēmumiem “Latvijas dzelzceļa” rīcībā atstāta dividenžu lielākā daļa (vairāk nekā 8,7 miljoni no vairāk nekā 10,7 miljoniem eiro), bet “Latvijas gaisa satiksmei” un starptautiskajai lidostai “Rīga” tās valstij nebūs jāmaksā vispār. Konsekvenci šeit grūti saskatīt. Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem skaidrs, ka valsts budžeta ieņēmumu daļa, ko veido ieņēmumi no valsts kapitālsabiedrību dividendēm, nākamajā gadā neizpildīsies. Tad nu kaut daļēji izlīdzēsies ar kultūras organizāciju ikdienas vajadzībām atrauto?
Derētu atcerēties aksiomu, ka teātri un koncertorganizācijas, pēc definīcijas, plāno savu darbību bez peļņas, jo tas nav primārais to mērķis. Līdz ar to aplams jau liekas pats formulējums “kapitālsabiedrība”, jo galu galā tieši uzņēmuma forma taču nosaka, kā tas tiks pārvaldīts un uzturēts. Veidojas absurda situācija – organizācijas, kuru galvenais mērķis ir sabiedriskais labums, pēc jēgas un uzdevumiem tiek pielīdzinātas kapitālsabiedrībām ar milzīgu apgrozījumu un pilnīgi atšķirīgiem mērķiem.
Tiem, kas mēļo par “mūžīgi dotējamo” kultūru un “alkatīgajiem” tās darboņiem, vērts ieskatīties skaitļos. Realitāte ir tāda, ka, piemēram, dotācija Jaunajam Rīgas teātrim (JRT) pērn veidoja vien 41% tā budžeta, pārējo nopelnot pašiem. Nodokļos JRT samaksājis 757 818 eiro – 75,6% dotācijas. Bet, piemēram, Latvijas Leļļu teātris 2014. gadā nodokļos budžetā samaksājis 350 471 eiro – 49% budžeta dotācijas. Salīdzinājumam – Igaunijā valsts teātriem dotācijas īpatsvars ir aptuveni 69% visu ieņēmumu. Nekā citādi kā par absurdu nevar nosaukt situāciju, ka kultūras institūcijās vairāk nekā 50% mūziķu strādā ar saviem instrumentiem. Tāpat – tas, ka Operā dekorācijas gadu desmitiem tiek pārnēsātas ar rokām, ka Leļļu teātrī mazajiem skatītājiem jāsēž uz veciem un neērtiem krēsliem vai arī Jaunajam Rīgas teātrim uz viesizrādēm novados jābrauc nolietotā mašīnā, kas plīst uz katra soļa (vai izslavētais postulāts par augsta līmeņa kultūras pieejamību novados varas gaiteņos nevienam vairs neko neizsaka?).
Apstākļos, kad finansējums kultūrai ne tuvu nav sasniedzis pirmskrīzes līmeni un valsts gadiem tikpat kā neko neiegulda kultūras organizāciju materiāli tehniskās bāzes uzlabošanā, ir, mazākais, ciniski neļaut pašu nopelnīto ieguldīt attīstībā. Domāju, lielākā daļa kultūrā nodarbināto Latvijā tikai izbrīnā iepletīs acis, klausoties ministra Reira teiktajā, ka Latvijas kultūra atrodoties privileģētā situācijā pat salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm. Šeit tiešām derētu plašāks skaidrojums un analīze.
Nav šaubu, ka pienācis laiks reiz skaidri pateikt, ka kultūras organizāciju gadījumā darbības galvenais mērķis ir sabiedriskais labums un izcilība, nevis peļņa.
