Ivars Tolmanis: Pārēšanās sekas – slimības 0
Dzīvojam īstā gardēžu laikmetā – televīzijā grūti atrast kanālu, kurā nebūtu kāda kulinārijas šova, un ēdienu mode ir tikpat reāla kā apģērba, apavu un aksesuāru mode. Katra namamāte rūpējas, lai svētkos galdi būtu bagātīgi klāti, taču arī ikdienā daudziem vistīkamākais brīdis ir ēdienreize. Tā vien gribas palaist jostu vaļīgāk, lai apēstu vēl to, to un to. Ja tā notiek, nav tālu pārēšanās, kas var izraisīt virkni dažādu gremošanas kaišu.
Ēšana ir neatņemams cilvēka eksistences process, labsajūta pēc maltītes ir fiziskas un psihiskas veselības priekšnoteikums. Taču daudzi paraduši ēst pārāk daudz, tātad – pārēsties, novērojis Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras docents, gremošanas slimību centra Gastro gastroenterologs Ivars Tolmanis. Dakteris skaidro: no medicīnas skatpunkta pārēšanās ir pārmērīgi liela ēdiena daudzuma uzņemšana vienas maltītes laikā, kas izpaužas kā nepatīkamu sajūtu komplekss vēderā ēšanas laikā vai īsi pēc tās. Regulāra pārēšanās raksturīga emocionāli nelīdzsvarotām personām, savukārt patoloģiska ēšana parasti ir psihiskas slimības pazīme.
Ātri un daudz – slikti!
Pārēšanās parasti nav atraujama no pārāk straujas ēdiena uzņemšanas un nepietiekamas kumosu sakošļāšanas. Pārtikas kvalitatīvajam sastāvam un fizikālajām īpašībām parasti ir otršķirīga nozīme. Ne jau diēta ir tas noteicošais, ja uzmanība netiek pievērsta ēšanas procesam: noskaņojumam, kumosa lielumam un košļāšanas manierei.
Pārēšanās ir kaitīga veselībai, jo lieki noslogo gremošanas sistēmu un organismu kopumā. Sekas, ko tā izraisa, var radīt neatgriezeniskus orgānu funkciju traucējumus.
Ļoti nozīmīgs gremošanas fizioloģiju ietekmējošs solis ir emocionāla sagatavošanās ēdienreizei. Domas par ēdienu, tā smaržas un izskata baudīšana nozīmē pat vairāk par ēdiena ķīmisko sastāvu. Katram apēstajam kumosam vajadzētu būt pēc iespējas mazākam, savukārt katra kumosa košļāšanai – iespējami ilgākai.
Sāta sajūtas un ķermeņa masas kontrolē nozīmīga loma ir smadzeņu daļai, ko sauc par hipotalāmu, kā arī dažādām ķīmiskām signālvielām, kas izdalās kuņģī un tievajās zarnās. Tāds, piemēram, ir grelīns – viens no nozīmīgākajiem hormoniem, kas regulē sāta sajūtu un ēšanas fizioloģiju.
Kuņģis paredzēts cietas konsistences barības uzņemšanai, uztveršanai un sagremošanai pirms tās nokļūšanas tievajā zarnā. Ēdiens kuņģī atrodas 30–60 minūtes, kur tas tiek sagremots mehāniski un ķīmiski. Tas nozīmē, ka parastas ikdienas ēdienreizes laikā, kas ļoti reti ilgst pusstundu, mēs beidzam ēst, pirms kuņģa saturs sāk ieplūst divpadsmitpirkstu zarnā un tālāk tievajā zarnā.
Kuņģa saturam nokļūstot divpadsmitpirkstu zarnā, tievās zarnas epitēlija šūnas izdala hormonus, kas ietekmē gremošanas procesu fizioloģiskās norises, piemēram, insulīna ražošanu. Tādējādi piepildījuma un sāta sajūtu ēšanas laikā vai īsi pēc tās nosaka procesi kuņģī un signāli no tā. Tie atkarīgi nevis no ēdiena ķīmiskā sastāva vai kaloritātes, bet gan no kuņģa sienas iestiepuma, ko nosaka kopējais maltītes tilpums un kuņģa sienas biomehāniskās īpašības.
Sāta sajūtu nosakošos kuņģa sienas iestiepuma signālus pārraida noteikti nervu ceļi. Ēšanas procesa kontrole notiek, šiem signāliem ietekmējot galvas smadzeņu centrus, kas koordinē endokrīnās atbildes reakcijas, nosakot kuņģa sienas tonusu un pielāgošanos maltītes lielumam. Kalorijām bagāts un trekns ēdiens palēnina kuņģa iztukšošanos.
Visbiežāk – dispepsija
Pārēšanās var rosināt vairāku slimību rašanos. Viena no tām ir dispepsija – gremošanas traucējumu simptomu komplekss, kas aptver noteiktas pazīmes vai to kombinācijas:
* piepildījuma sajūta pēc ēšanas;
* ātra sāta sajūta (nespēja pabeigt normāla apjoma maltīti);
* sāpes epigastrijā (rajonā virs nabas, vidū pa kreisi).
Tieši pārēšanās ir visbiežākais īslaicīgas un pārejošas dispepsijas cēlonis, turklāt pirmais, kas izdarāms tās pārvarēšanai, ir ēšanas tūlītēja pārtraukšana un pēc tam atslodze 2–3 dienu garumā.
Dispepsiju parasti izraisa kāda gremošanas sistēmas slimība. Tā var būt viegla un pārejoša, kad nav nepieciešama speciāla izmeklēšana un ārstēšana, tomēr dažreiz dispepsija ir nopietnas un dzīvībai bīstamas saslimšanas pazīme.
Visbiežākie dispepsijas rosinātāji ir dažādi pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi. Arī citi medikamenti, piemēram, kalcija kanālu blokatori vai antibiotikas, spēj izraisīt dispepsiju. Ja tiek lietoti jebkādi medikamenti, pārēšanās ir gaužām nevēlama, jo tad dispepsija var būt daudz nepatīkamāka un mokošāka.
Nereti par dispepsiju jārunā arī bez nosakāma iemesla vai slimības pazīmēm, kad diagnostikas testos nekādu patoloģiju neizdodas konstatēt. Šādos gadījumos lieto diagnozi funkcionāla dispepsija.
Dispepsijas ārstēšanas pamatā ir tās cēloņa novēršana vai terapija. Funkcionālas dispepsijas gadījumā parasti palīdz dzīvesveida optimizēšana un atkārtoti īslaicīgi pretskābes līdzekļu kursi.
Reizēm pārēšanās izraisīta dispepsija var būt pirmā gremošanas sistēmas ļaundabīgo audzēju pazīme un šajā gadījumā parasti ir progresējoša. Sāpes, ja tādas ir, lielākoties ir vēdera augšdaļā pa vidu, tās ir trulas un, slimībai progresējot, pastiprinās. Audzēja vēlīnās stadijās parādās arī tādi vispārēji simptomi kā nespēks, apetītes zudums, mazasinība, novājēšana.
Čūlas slimība un citas
Kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimībai raksturīgi visi jau aprakstītie dispepsijas simptomi. Sāpes parasti jūt vēdera augšdaļā pa vidu, bet, iespējams, var sāpēt arī labajā vai kreisajā paribē un tad izstarot uz muguru.
Divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumā sāpes parādās 2–5 stundas pēc ēšanas vai ja kuņģis ir tukšs. Pie kuņģa čūlas sāpes visbiežāk izpaužas tūlīt pēc ēšanas vai tās laikā. Tomēr čūlas slimību pavadošās sāpes var būt netipiskas vai to vispār nav.
Biežākie čūlas izraisītāji ir helikobaktērija un pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi. Čūla kuņģī vai divpadsmitpirkstu zarnā noved līdz komplikācijām, līdz asiņošanai vai orgāna plīsumam čūlas vietā, kas ir dzīvībai bīstama situācija. Čūlas slimības diagnostikas un ārstēšanas taktiku nosaka ārsts.
Kuņģa-barības vada atviļņa jeb gastroezofageālā refluksa slimību (GERS) var pavadīt arī dispepsijas simptomi, tomēr parasti dominē šai slimībai raksturīgie: dedzinoša, uz augšu kāpjoša sajūta pakrūtē un aiz krūškaula un/vai kuņģa satura ieplūšana barības vada kakla daļā, rīklē vai mutē.
Pārēšanās veicina GERS simptomu izpausmi, savukārt siekalām, kas izdalās ilgas un lēnas košļāšanas laikā, ir dziednieciskas īpašības.
Žultspūšļa un žultsceļu slimībām raksturīgākas epizodiskas, salīdzinoši stipras un pastāvīgas sāpes, kas ilgst no 30 minūtēm līdz pat vairākām stundām. Žultsceļu sāpes parasti sākas strauji, tomēr nav lēkmjveidīgas vai kolikveidīgas (pēkšņas un intensīvas). Sāpes var izstarot uz muguru vai lāpstiņu, tās bieži pavada nemiers, svīšana vai vemšana. Pārēšanās gadījumā žultspūšļa un žultsceļu slimību simptomi ir izteiktāki.
Aizkuņģa dziedzera iekaisuma (pankreatīta) galvenā pazīme ir sāpes vēderā vienlaikus ar paaugstinātu aizkuņģa dziedzera fermentu līmeni asinīs. Iespējami arī pārējie dispepsijas simptomi, tomēr sāpes parasti ir dominējošas. Retos gadījumos pacientam ar pankreatītu sāpes ir maz izteiktas vai to nav vispār, tomēr jebkurā gadījumā ir slikta pašsajūta. Pankreatīta diagnozi var noteikt tikai ārsts, izvērtējot pacienta stāvokli, slimības gaitu un izmeklējumu rezultātus. Akūts pankreatīts var noritēt ļoti smagā un dzīvībai bīstamā formā.
Pārēšanās pati par sevi ļoti reti izraisa akūtu pankreatītu. Galvenais pankreatīta cēlonis ir kas cits, bet pārlieka ēšana rosina slimības simptomu izpaušanos. Arī diētai kopumā ir salīdzinoši maza nozīme akūta pankreatīta attīstībā – jābūt vēl kādam citam cēlonim. Tādi, piemēram, var būt žultsakmeņi, īpaši, ja tie ir žultsvados.
Diabēta risks un citas vielmaiņas problēmas
“Pārmērīga ēšana pārsvarā sekundāri izraisa virkni vielmaiņas traucējumu, teiksim, var provocēt cukura diabēta rašanos vai arī pasliktināt šīs slimības gaitu,” uzsver gastroenterologs Ivars Tolmanis. “Tas tālab, ka uzņemtā liekā ogļhidrātu deva, kas saistīta ar pārēšanos, noved pie sērijveida izmaiņām gan zarnu mikrobiomā (zarnās mītošo mikroorganismu kopumā), gan ar to saistītām izmaiņām cukura un tauku vielmaiņā, visā hormonālajā sistēmā. To ietekmē ar laiku organisms zaudē savas adaptācijas spējas. Protams, tas nenotiek visiem vienādi – nozīme ir gan iedzimtībai, gan vielmaiņas īpatnībām.”
Pārēdoties ļoti svarīgas izmaiņas notiek zarnu mikrobiomā. Tagad noskaidrots, ka tā ir ļoti svarīga mūsu ķermeņa sastāvdaļa, būtībā gandrīz vai organisms organismā. Virkne vielmaiņas procesu notiek tieši saistībā ar zarnu mikrobiomu. Te liela nozīme ir diētai, piemēram, saēdoties par daudz ogļhidrātu, organismā var notikt nopietnas metabolas izmaiņas.
“Visas organisma sistēmas – elpošanas, kardiovaskulārā, reproduktīvā, endokrīnā un centrālā nervu sistēma – tiešā vai netiešā veidā ir saistītas ar zarnu mikrobiomu. Protams, ne visiem attīstās viena veida problēmas, tās nemaz nevar unificēt. Bet reāls risks iegūt šīs metabolās nebūšanas eksistē tiem, kas pārspīlē ar ēšanu.”
Var būt vainojami hormoni
“Liela daļa pacientu, kurus savā praksē ikdienā redzu, cieš no tā, ka apēd vairāk, nekā vajadzētu,” ir pārliecināts gastroenterologs. “Pro-blēma parasti saistīta ar to, ka šiem cilvēkiem reāli gribas ēst vairāk, un bieži vien viņi paši pie tā pat nav vainīgi. Pēdējā laikā pierādīts, ka apetīti lielākoties regulē bioloģiski aktīvas vielas un hormoni. Proti, vēlme ēst parasti nav saistīta ar izlaidību, sevis nekontrolēšanu vai kaut ko tamlīdzīgu – tā ir fizioloģiski noteikta nepieciešamība. Sāta sajūta neiestājas pareizajā laikā, un rodas problēmas.”
Lielai daļai Ivara Tolmaņa pacientu tieksme par daudz ēst visbiežāk esot saistīta ar sekundārām veselības problēmām, kā virssvars, vielmaiņas traucējumi. Viņiem ir arī dažādas sūdzības par gremošanas sistēmu.
“Man ir kāds pacients, kas ļoti noraizējies par savu veselību, jo viņam ir sūdzības par vēdera izejas traucējumiem, par periodiskām sāpēm vēderā, par pilnuma sajūtu, vēdera pūšanos, par sliktu pašsajūtu kopumā. Izmeklējot konstatēju, ka viņam lielu noviržu nav, vien nelielas izmaiņas aknu analīzēs. Izrunājot ar viņu slimības gaitu, sūdzību vēsturi, noskaidroju, ka saistībā ar darba specifiku – ilgām darba stundām, ceļojumiem un komandējumiem – viņam izveidojies tāds ēšanas režīms: visai simboliski uzēd brokastis, pusdienas vai vispār iztiek bez tām, toties ļoti vēlu vakarā, kad pārnāk mājās, ķeras klāt pie bagātīgām vakariņām, kuras pārsvarā ir ļoti garšīgas, un vēl uzdzer kādu malku alkohola. Tad nu nonākam pie nopietnām veselības problēmām,” apraksta ārsts. “Pirms ķeras klāt pie sarežģītākas izmeklēšanas vai ārstēšanas, es pacientu pārliecināju par nepieciešamību mainīt savu dzīvesveidu, galvenokārt saistībā ar ēšanu, ar fiziskajām aktivitātēm. Protams, tas bija grūti, bet viņš paklausīja. Rezultāti ir tādi, ka pēc pusgada es viņu gandrīz nepazinu, jo viņš bija mainījis savu fizisko kondīciju un izskatu, pašsajūtu un arī pats uzsvēra, ka jūtas ievērojami labāk. Kaut kādas sūdzības vēl ir palikušas, bet viņš noteikti vairs sevi neuzskatīja par slimu cilvēku, kam vajadzīga papildu diagnostika un ārstēšana.”
Kā izvairīties no pārēšanās
Gastroenterologa Ivara Tolmaņa ieteikumi
* Neraugoties uz izsalkuma pakāpi, pirms ēšanas dažas minūtes jāveltī sevis noskaņošanai un ēdiena smaržas izbaudīšanai.
* Ēdienreizei jāieplāno pietiekami daudz laika (vismaz 30 minūtes).
* Jāēd pietiekami lēni, maziem kumosiem, ilgi, rūpīgi jāsakošļā, kā arī jāveicina siekalu izdalīšanās. Starp ēdieniem jāietur pāris minūšu pauzes.
* Ēšanas laikā jebkuru šķidrumu vajadzētu dzert pēc iespējas mazāk, lai nepalielinātu kopējo maltītes tilpumu un neatšķaidītu gremošanas sulas.
* Nevajadzētu uzņemt vairāk par trim ēdienu veidiem. Jāēd mazas porcijas. Ja ēdiens īsti neiet pie sirds, neklājas sevi piespiest to apēst – labāk atstāt nenotiesātu porciju.
* Vislabākās zāles pret pārēšanos ir nepārēsties. Ja tomēr noticis nevēlamais, ļoti svarīgi ļaut kuņģim un zarnām atpūsties. Vislabākā gremošanas sistēmas atpūta ir neliela lēna maltīte ik pēc trim četrām stundām, nesasniedzot sāta sajūtu. Jāņem vērā, ka nav tādu medikamentu, kas universāli palīdzētu novērst pārēšanās sekas.
Pēc pārēšanās ārsta palīdzība nepieciešama:
* ja ir pastāvīgas sāpes vēderā, kas ilgākas par divām stundām;
* dispepsijas parādīšanās no nelielas maltītes, kas agrāk nav izraisījusi sāta sajūtu;
* dispepsija saglabājas ilgāk par divām nedēļām;
* par divām nedēļām ilgāka vispārēja slikta pašsajūta;
* atkārtota vemšana.
Mūsu eksperts: Ivars Tolmanis, gastroenterologs
