Franks Gordons: “Pareizticīgās solidaritātes” vārdā 13
Kipras Republika, kas faktiski kontrolē 63% šīs stratēģiski svarīgās salas teritorijas (pārējo kontrolē Ziemeļkipras turku republika), kopš 2004. gada ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Šīs ES dalībvalsts prezidents Nikoss Anastasiadoss 9. februārī paziņoja, ka Kipra piedāvāšot Krievijai savā teritorijā izvietot militārus objektus un attiecīga vienošanās tikšot parakstīta, kad Anastasiadoss oficiālā vizītē apmeklēs Maskavu. (Kipras ārlietu ministrs vēlāk gan skaidrojās, ka prezidenta teiktais esot pārprasts, un nevienu brīdi nav bijusi runa par pilnvērtīgām karabāzēm Kiprā, minēta vien militārās sadarbības līguma atjaunošana ar Krieviju.)
Kipra taču “sniedz līdzīgus pakalpojumus Vācijai un Francijai”, norādīja Anastasiadoss, aizmirsdams pieminēt, ka abas šīs valstis ir Kipras partneres ES. Francija izmanto Kipras kara aviācijas bāzi Pafosā savu lidmašīnu aprūpei, Vācija izmanto Kipras ostas savu karakuģu vajadzībām, kas piedalās ANO miera uzturēšanas patruļās pie Libānas krastiem.
Interesanti, ka Kipras valdība liek uzsvaru uz “pareizticības tradīcijām”, kas izsenis saistot Kipru ar Krieviju. Jāatgādina, ka īpašas attiecības pēc nesenajām parlamenta vēlēšanām Krievijai veidojas arī ar pareizticīgo Grieķiju. Vēl samērā nesen Maskava savās globālās izrīcības pamatoja ar “progresīvās cilvēces internacionālo solidaritāti”, taču tagad Putina režīms acīmredzot turpina cariskās Krievijas tradīcijas, kad Pēterpils imperatori uzmetās par visu pareizticīgo tautu un kopienu aizstāvjiem Balkānos un Tuvajos Austumos.
Kā jau varēja sagaidīt, Kipra un Grieķija pretosies jaunām, vēl bargākām ES sankcijām pret Krieviju sakarā ar Ukrainas krīzi.
