Pareizticība Latvijā – ne tikai ”krievu ticība” 13
Pēc Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldes ziņām, pareizticīgo Latvijā šobrīd ir ap 350 tūkstošiem. Tā ir trešā ietekmīgākā konfesija tūliņ aiz luterāņiem un katoļiem.
Pareizticīgā baznīca pasaulē nav vienota, un to veido vairāk nekā desmit patstāvīgas pareizticīgās baznīcas, kuras par savu garīgo centru atzīst vai nu Konstantinopoles, vai Maskavas patriarhātu. Baltijas reģionam vēsturiski aktuālākā ir Krievijas Pareizticīgā baznīca ar tās centru Maskavā.
Krievzemes kristīšana 988. gadā notika, pateicoties Konstantinopoles patriarha pūlēm tur arī apstiprināja Krievijas pareizticīgo vadītājus. Tomēr šī dominance beidzās 15. gadsimtā līdz ar Bizantijas valsts politisko pagrimumu un bojāeju. Krievijā tajā pašā laikā varēja vērot pretējo – auga lielvalstiskuma ambīcijas, veidojās impērija. Kad 1453. gadā Konstantinopoli iekaroja turki, ortodoksālā baznīca Krievijā faktiski kļuva neatkarīga un Maskavas metropolītus sāka izvirzīt no pašu vidus, bez ”augstākā” akcepta. Turklāt cara Ivana III valdīšanas periodā noformulējās ideoloģija par Maskavu kā ”trešo Romu”, pieņemot, ka ”otrā” bijusi musulmaņu ieņemtā Konstantinopole. Iegūt Konstantinopoles autoritāti Maskavai gan nekad neizdevās, tomēr 1589. gadā Krievijas Pareizticīgā baznīca starptautiski tika atzīta par patstāvīgu.
Cara ticība
Izņemot atsevišķas epizodes tālākā vēsturē, par pareizticības iedzīvošanos Latvijas teritorijā var sākt runāt kopš 19. gadsimta 40. gadiem, kad vērojama plaša Vidzemes zemnieku pāreja šajā ticībā. Kā raksta LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Gvido Straube, iemesli bijuši vairāki – neraža, 1840. gada ziemas bads, kā arī baumas, ka Krievijas dienvidu guberņās esot daudz brīvu zemju, bet, lai pārceltos uz tām, jāpāriet pareizticībā. Šīs runas labprāt popularizēja pareizticīgo priesteri, kas sludināja Vidzemē. Vācu muižniecības vēlme slāpēt izceļošanas noskaņojumu zemniekos radīja gluži pretēju reakciju. Tie devās uz Rīgu meklēt atbalstu pie Pareizticīgās baznīcas galvas bīskapa Irinarha Baltijas guberņās, tā ka luteriskās baznīcas un vācu muižniecībai nācās iedarbināt savus sakarus Sanktpēterburgā, lai dedzīgākie pareizticības sludinātāji no Vidzemes tiktu atsaukti. ”Par šo saviļņojumu galveno vaininieci, šķiet, būtu jāuzskata Krievijas impērijas iekšpolitika, kas bija vērsta uz slavofilisma ideju izplatību visā impērijā, un Baltija nebija izņēmums,” tā Straube.
19. gadsimta vidus bija laiks, kad Krievijas izglītības ministrs grāfs Uvarovs formulēja slaveno impērijas ideoloģijas principu ”Patvaldība, Pareizticība, Tautiskums” (”Православие, Самодержавие, Народность”). Tam sekojot, cara administrācija Baltijas provincēs dažādām metodēm ierobežoja luterismu kā vienu no vācu dominances balstiem. Tādu darbību skaitā bija arī mēģinājums slēgt Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultāti.
Pareizticības jautājumu pētnieks, LU asociētais profesors Aleksandrs Gavriļins gan neatbalsta uzskatu, ka latviešu zemnieki ”cara ticībā” toreiz gājuši, tikai merkantila aprēķina vadīti. Ticības maiņu motivējis apstākļu kopums, kurā līdzās materiālajiem apsvērumiem bija arī garīgie meklējumi un nacionālās apziņas veidošanās. ”Pareizticīgo dievkalpojumus noturēja latviski, jo mācītājam ar tautu jārunā tās dzimtajā valodā. Luterāņu baznīcā turpretim 19. gadsimtā pamatā dievkalpojumi notika vāciski,” atgādina Gavriļins. Latviešu zemnieks pārejā pareizticībā saskatīja veidu, kā uzstāties pret vācu muižniecību.
Pēc privilēģijām nežēlastībā
Tie, kas cerēja ar ticības maiņu vien tikt pie zemes, ātri pievīlās, jo notika gluži pretējais – 19. gadsimta vidū vācu muižnieki sāka padzīt pareizticīgos latviešu zemniekus un neparakstīja ar tiem zemes rentes līgumus. Konvertēšanās ”cara ticībā” 19. gadsimta vidū daudziem sagādājusi vienīgi nepatikšanas un līdzpilsoņu apsmieklu. ”Turklāt nepatīkamākais ir tas, ka bieži vien vislielākie pārmetēji pēc gadu desmitiem bija pašu bērni, kuri nevēlējās baudīt savu vecāku pārsteidzīgā soļa sekas,” raksta Straube. Par pārliecinātiem pareizticīgajiem kļuva tikai neliels skaits vidzemnieku, kamēr lielākā daļa pārgājušo turpināja dzīvot pēc luterticības normām un gāja luteriskajās baznīcās. Par piederību pareizticībai liecināja vien viņu kristāmie vārdi. Bija protesti gan pret to, ka armijā iesauktie automātiski tiek ieskaitīti pareizticīgajos, gan arī pret to, ka pareizticīgā un citas ticības pārstāvja laulībā dzimušie allaž jākrista kā pareizticīgie. Pēc 1887. gada likuma pareizticīgajiem bija liegts pāriet citā ticībā. Cara Krievijā pareizticība kā oficiālā valsts reliģija baudīja dažādas privilēģijas iepretim citām. 19. gadsimta otrajā pusē pareizticīgos visbiežāk varēja sastapt Rīgā un tās apkaimē, kā arī Cēsu un Valmieras apriņķos. Krievu draudžu bija maz un tikai pilsētās. Laukos draudzes bija latviskas. Zīmīgi, ka pārsvarā pareizticīgie latvieši laukos bija kalpu kārtas – saimnieki turējās pie luterticības, jo baidījās zaudēt zemi.
Pārkrievošanas vilnis, kas nāca 19. gadsimta beigās, iezīmējās ar pareizticīgo baznīcu celtniecību par valsts līdzekļiem. Tomēr Latvijas teritorijā valsts tā neprovocēja un nestimulēja pareizticības izplatību kā Igaunijā, kur pareizticīgos igauņu zemniekus 1883. gadā pat uzaicināja uz Aleksandra III kronēšanas ceremoniju, kamēr latviešu zemniekus neviens turp nesauca.
Pēc 1917. gada Pareizticīgā baznīca Latvijā privileģēto statusu zaudēja. Draudžu koncilā 1920. gada februāra beigās tika nolemts, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca būs patstāvīga, taču ievēros Maskavas patriarhāta kanoniskos priekšrakstus un saglabās ar to garīgās saites. Gavriļins atgādina, ka Latvijas Pareizticīgajai baznīcai ilgi netika dots juridiskas personas statuss. Pareizticīgajiem atņēma 18 baznīcas, kuras atdeva katoļiem vai luterāņiem. Piemēram, Marijas Magdalēnas baznīcu Vecrīgā. Latvijas varasiestāžu rīcība, nereģistrējot Pareizticīgo baznīcu, bija izskaidrojama ar bažām, ka Latvijas neatkarībai nedraudzīgi spēki varētu mēģināt to izmantot saviem mērķiem. Jautājums nokārtojās tikai 1926. gadā, kad Latvijas valdība izdeva ”Noteikumus par pareizticīgās baznīcas stāvokli”, kas deva tādas pašas tiesības kā citām ticībām. Rīgā atvēra garīgo semināru pareizticīgo latviešu garīdznieku sagatavošanai. Pareizticīgo nodaļa bija arī LU Teoloģijas fakultātē. Vienlaikus saglabājās pretrunīgs stāvoklis: Latvijas Pareizticīgā baznīca gan bija ”neatkarīga no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas”, taču juridiski kanonisko patstāvību tai varēja dot tikai Maskavas patriarhāts, kam tā agrāk bija pakļauta. Tas šo patstāvību, zināms, nesniedza. Iekšējās grūtības vēl palielināja 30. gadu otrajā pusē, kad izrādījās, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca nevar sasaukt bīskapu sapulci jaunu bīskapu iesvētīšanai, jo vienkārši nav pašu bīskapu. Tādos apstākļos baznīcas sinode lūdza uzņemt to Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā. Lūgums 1936. gadā tika apstiprināts. Konstantinopoles paspārnē Latvijas pareizticīgie pavadīja tikai dažus gadus, jo pēc Latvijas 1940. gada okupācijas Latvijas Pareizticīgo baznīcu atkal pievienoja Maskavas patriarhātam. Uzskatu, ka padomju laikā krievu pareizticīgo mācītāji Latvijā labi dzīvojuši, Aleksandrs Gavriļins nosauc par maldīgu stereotipu. Režīms represējis katru ceturto pareizticīgo garīdznieku: ”Atšķirībā no latviešiem katram krievam automātiski vajadzēja būt komunistam. Latviešus uzskatīja par tādiem, kuri vēl ”jāpāraudzina”, bet krievs nekomunists jau skaitījās krietni bīstamāks. Tādu varēja tikai izsūtīt.” Latviešu pareizticīgo priesteru skaits padomju laikā katastrofāli samazinājās. Perioda beigās faktiski vienīgais bijis Nils Druvaskalns jeb tēvs Nils. Vecie priesteri nomira. Jaunu nebija. Līdz ar to pareizticība Latvijā kļuva izteikti krieviska. Dievkalpojumi latviešu valodā vairs praktiski neskanēja. 1992. gada decembrī Vislatvijas pareizticīgo koncils, kurā sprieda par baznīcas turpmāko statusu, nolēma saglabāt autonomiju Maskavas patriarhāta garīgā pārraudzībā.
Konservatīvisms pievelk
Latvijā nepastāv ticīgo reģistrācija. Konfesiju statistika balstās baznīcas iesniegtās ziņās. Gavriļina ieskatā, lai iegūtu reālo aktīvo pareizticīgo skaitu Latvijā, oficiālais skaitlis 350 tūkstoši jādala ar trīs, un tad iznāktu kādi 120 – 150 tūkstoši: ”Mācītājs var pateikt, ka viņam draudzē ir 100 cilvēku, taču viņš neteiks, ka tik daudz parādās vien svētkos, kamēr parasti nāk trīs tantiņas. Tas pats notiek ar katoļiem un luterāņiem.” Tomēr vērojams, ka pareizticībā pārejot arvien vairāk latviešu: ”Tas liecina ne tik daudz par pareizticības pievilcību, cik par luterāņu baznīcas krīzi, jo pāreja notiek no luterticības,” saka Gavriļins. Grūtību ar pareizticīgo latviešu mācītājiem vairs nav. Esot arī krievi, kas ”pieklājīgi runā latviski”. Gan pirmskara Latvijā, gan mūsdienās pareizticīgie latvieši savu ticību neafišē: ”Viņi ir kautrīgi, jo valda uzskats, ka pareizticība nozīmē būt ”krievam”, pārkrievoties.” Pareizticības konservatīvisms varētu būt tas, kas pievelk latviešu ticīgos.
Uzziņa
1800. gadā Rīgas Pareizticīgās baznīcas pārvaldes pārziņā 18 baznīcas ar 16 290 ticīgajiem. Latviešu ļoti maz.
1897. gadā Rīgas eparhijā 250 000 pareizticīgo, tajā skaitā 56 000 latviešu.
1930. gadā Latvijā bija 169 600 pareizticīgo.
2007. gadā 117 draudzes ar 350 000 ticīgo.
