Pareizas reakcijas treniņš – vēl viens nenovērtēts ceļš uz satiksmes drošību 0
Apciemoja mani jaunības draugs (no tiem laikiem, kad sākās Andra Dambja, Ivara Caunes ceļš uz autosportu). Un stāstīja, lūk, šādas lietas.
Ivars Ramans, dzimis rīdzinieks, tagad briļļu salona “Limbažu optika” īpašnieks. Un aizrautīgs savdabīga vaļasprieka virzītājs:
– Sens paziņa bija izdomājis veidu, kā “pārrobežu sadarbības” Eiropas projektu rāmjos ielikt slot-car trases daļēju finansējumu, atrada mani Limbažos, uzaicināja piedalīties. Piekritu, bet ar ambiciozu noteikumu – tad ejam līdz pasaules čempionātam šajā trasē! Pierunāju pašvaldības vadību, iedeva mums varenu “aerodromu” – skolas augšstāva zāli, ieguldīja dažus tūkstošus latu, kurus pieckāršoja Eiropas fondi. Tagad Limbažos ir trase, garākā Latvijā. Un pasaules čempionāts arī jau ir bijis. Un čempions valmierietis ir.
Bet ne jau čempionāts svarīgākais (lai gan tas pievērsa gan daudzu valstu iedzīvotāju uzmanību Latvijai un Limbažiem, gan limbažniekus šim sporta veidam). Dzīve turpinās. Paralēli trases būvei kopā ar – atkal – dažiem veciem draugiem izveidoju biedrību “Dzirnavu spēks”, kuras programmā lieliski “ierakstās” arī šādi zaļi tehniskie sporta veidi. Un satiksmes drošība. Kurā, manuprāt, milzu ieguldījumu var dot šī savdabīgā zēnu (vecumā pat līdz 60 gadiem) rotaļa. Nevaru iedomāties labāku veidu, kā trenēt reakciju (te jāķer sekundes simtdaļas, nevis desmitdaļas kā uz ceļa), kā izkopt perifēru redzi, prasmi, galvu negrozot un acis nebolot, pārskatīt plašu laukumu. Te beznosacījuma refleksu līmenī nonāk izvairīšanās no pārāk straujas bremzēšanas vai paātrināšanās, kura maina modelīša (arī īsta auto) trajektoriju daudz vairāk nekā stūrēšana. Šiem modelīšiem pat stūres kā tādas nav. Bet tie skaisti un vadāmi “driftē”. Vai kļūdas gadījumā sagriežas, apgāžas – dara visu, kam nevajadzētu notikt ar lielajiem auto. Dara bez traģiskām sekām. Un veido pareizu gāzētāja – bremzētāja – stūrētāja domāšanu.
Kas tas ir?
Latviski šai rotaļai pat īsti vārda nav. Trases auto modeļu (atšķirībā no radio vadāmajiem, kuri var braukt pa jebkuru līdzenu virsmu) sacensības. Angliski – slotracing. Slot – pēda, sprauga, grope. Tā arī ir. Šīs rievas, jebkuras konfigurācijas un izmēru (atkarīgs no saimnieka rocības, fantāzijas un ambīcijām), celiņā ir pats galvenais tehniskais elements. To malas ir strāvu vadošas un baro modelīša dzinēju, rievā turas (līdz pārāk ātrā pagriezienā nenotur) stūrējošā “kurpe”. Pats auto elementāri vienkāršs. Stūres funkciju tātad pilda pa rievu slīdošais cilnis (nevis grozāmi riteņi). Piedziņa – zobratiņu pāris, kas savieno motoriņu ar pakaļējo asi. Piedziņa un reizē superefektīva bremze (elektromotors to prot). Vadības rīks – viena svira, kā pistoles gailis. Nospiesta – pilna “gāze”. Atlaista – stop! Elementāri vienkārši.
Vienkārši? Dinamika ir gluži nereāla un žilbinoša. Vidējais apļa ātrums tai modeļu klasei, kuru kustībā redzēju, absolūtos skaitļos gan liekas pieticīgs (nepilni 50 km/h), taču, lai saprastu situāciju mijas ātrumu, tas būtu jāreizina ar 24 (tāda ir modeļa un īsta auto izmēru proporcija). Cik tad iznāktu? Motoriņu sīcieni un raibo mazulīšu lidojums kā bišu spietā. Kā te iespējams iejaukties, loģiski rīkoties, ja dažus metrus garā taisnē (trešdaļa sekundes) jāpaspēj vispirms akselerēties, tad bremzēt?
Cik tas maksā?
Atbilde uz šo jautājumu ir lielākais pārsteigums. Redzot ātrumu un spožumu, redzot diezgan iespaidīgos elektroniskos vadības blokus, gaidīju ko grūti ceļamu. Izrādās – sākt var ar 100 dolāriem. Šajā cenā ietilpst startam gatavs auto un vadības “poga”. Tālāk, protams, pēc iespējām un vajadzības. Visas pilnveidošanai vajadzīgās detaļas – dzinēji, riepas, virsbūves – interneta veikalos pieejamas. Vai var uzvaru nopirkt par lielu naudu?
Nauda dod ko citu – iespēju braukt daudz un dažādās trasēs (pērnais pasaules čempionāts, piemēram, bija Čikāgā, šogad būs Brazīlijā), iegūt pieredzi, kura šai spēlē ir visvērtīgākā. Tieši šī iemesla dēļ sacensību apritē parasti nenoturas vecāka gada gājuma turīgi ļaudis. Viņiem grūti pieņemt, ka ātrāk brauc un augstākas vietas ieņem divdesmitpiecgadīgie, kuru (ārēji nemanāmais) stāžs jau gadi desmit. Vispār – ne katram piemērotas un vajadzīgas publiskas sacensības un rezultātu tablo. Pasaulē lielākā slotreiseru daļa priecājas savās mājās, savos nelielos draugu pulkos, klubos. Arī Latvijā tāda iespēja pastāv. Var būvēt savas trases, sākot ar pavisam nelielām, bērnu istabā uz grīdas vai galda noliekamām, var meistarot lielākas (Amerikā ļaudis pat uzceļ mājām speciālas piebūves, atrod trašu un automobilīšu pilnveidošanā skaistu vaļasprieku), var īrēt esošās trases (mums jau ir vairāk nekā desmit un ne tikai Rīgā).
Ceļš uz lielo sportu?
Sākt šo spēli varot no gadiem 8 – 12. Tātad aptuveni tajā pašā vecumā, kad zēni stiepj savus tēvus (vai otrādi) uz kartinga hallēm un trasēm. Kartings, protams, ir reālai autobraukšanai tuvāks. Taču krietni dārgāks. Vai modelisms var būt ceļš uz lielo sportu?
Ivars Caune, Latvijas visu laiku titulētākais rallists: – Agrā jaunībā šo spēli spēlēju. Tad gan tā bija ar mazliet citu ievirzi – vairāk laika pavadījām, mašīnītes būvējot, nevis braucot. Kā sākotnēju mehāniķa iemaņu un intereses gūšanas veids šis ir lielisks. Par tagadējo – citu līdzvērtīgu reakcijas un “laukuma pārredzēšanas” treniņu nespēju iedomāties. Veselīgi, vajadzīgi – gan sportam, gan drošai ikdienas satiksmei.
