Te darbojas kopējā “ķīmija”! Stāsts par Skultes pagasta ģimenes ārsta Reiņa Siliņa izveidoto doktorātu 3
“Atceros savu pirmo iepazīšanos ar šo vietu. Kā tādā vācu filmā – klusums, koki, mierīga sajūta. Nav Rīgai ierastās nervozās skriešanas, trauksmainās rīta dunas. Skultes pagastā strādāju jau septīto gadu, bet šīs vietas atmosfēru joprojām izjūtu ar patiku. Arī cilvēki te ir sirsnīgāki un atklātāki. Nav jau tā, ka pilsētas ļaudis būtu nīgrāki vai nedraudzīgāki, bet laukos tomēr ir cits kopējais fons.” Tā uzskata ģimenes ārsts Reinis Siliņš.
Ierodoties Limbažu novada Skultes pagasta Mandegās, sagaida rāms miers. Ozols mētā pēdējās lapas. Aiziet kāds rets gājējs, un atkal klusums. Tieši tā, kā raksturo Reinis Siliņš, aprakstot savus pirmos iespaidus par šo vietu. Ziņojumu dēlis gan smej pretī jautriem tekstiem, aicinot spoku medībās un raganu dziras baudījumos.
Vēlāk dakteris Siliņš pastāsta, ka šādi reklamētais Halovīna pasākums Skultē ir aizraujoši interesants. Viņš to apmeklē kopā ar ģimeni, kopā ar savu desmitgadīgo meitu Katrīni klejo tumsā, spīdinot lukturīti, lai atrastu īpašās uzlīmes, ko apmainīt pret konfektēm. Uz māju sienām zaigo hologrammas, vakarā visus priecē ugunsšovs un salūts. Uz šo notikumu sabrauc ļaudis no malu malām, ne tikai no pašu pagasta vai novada. Dakteris necildina Halovīna svētkus, bet priecājas par pasākumu, kas vietējiem sanāk pozitīvs, turklāt ar viegli ironisku noskaņu.
No nulles līdz tūkstotim
Dakteris un mācītājs savulaik bija svarīgas figūras novada dzīvē, tātad viennozīmīgi – zvaigznes. Šobrīd, lai lauku vidē ieņemtu, iekarotu savu vietu, jāieliek pamatīgs, godprātīgs darbs un sirsnīga attieksme. Tas ir izdevies Skultes doktorāta vadītājam, ģimenes ārstam Reinim Siliņam. To apliecina šogad piešķirtais apbalvojums akcijā “Meklējam labu ģimenes ārstu!”. Tajā tiek sumināti dakteri, kuri palīdzējuši, iedvesmojuši, snieguši mierinājumu un cerību. Iedzīvotāji raksta vēstules konkursam par savu dakteri, balso par savējo un labāko. Dakteris Siliņš apbalvots kategorijā “Mans mīļais ģimenes ārsts”.
Doktorāta redzamākajā vietā uz plaukta novietots atzinības raksts rāmītī un balva – simpātiska metāla statuete. Dakteris pasmaida, ka apbalvojuma nosaukums gan ir nedaudz mulsinošs, “ne prasmīgākais, ne viedākais ārsts, bet mīļais… Es gan vienmēr saku, ka neesmu nekāds labiņais, bet prasīgs, nereti pat ass. Taču kopumā tas ir jauks pārsteigums, pateicos no sirds ikvienam, kurš mani pieteica”.
Reinis Siliņš ir ienācējs Skultē, ilgus gadus dzīvoja Rīgā. Šaipusē nonāca rezidentūras laikā.
Izvēlējās prakses vietu pie ģimenes ārstes Edītes Vītolas, turklāt, pat nezinot, kur atrodas Vidrižu pagasts. Iepazina gan to, kā strādā ģimenes dakteris, gan šo pusi, laukus. Kad prakse beidzās, jaunais ārsts uzzināja, ka tuvējā Skultes pagastā neesot pati labākā situācija ar ģimenes ārstiem, devās uz pašvaldību. Tā tapa Skultes doktorāts.
“Pirms septiņiem gadiem šeit atradās bērnudārza ģērbtuve, bija flīžu grīda,” saka Reinis Siliņš un ar plaukstu velk loku savā darba kabinetā. Nācās veikt pamatīgu remontu, lai šajās telpās varētu iekārtot doktorātu, bija jāsagādā mēbeles un aparatūra. Nu jau kā leģenda šķiet stāsts par to, kā Reinis pārdeva automašīnu, kā lūdza aizdevumu tēvam, vectēvam, sievastēvam, daudziem tuvajiem, lai varētu atļauties atvērt ģimenes ārsta praksi. Daļu līdzekļu piešķīra pašvaldība, tomēr vairākumu naudas nācās sagādāt pašam.
Otra leģenda vēsta par to, kā dakteris iedvesa dzīvību doktorātā. Jo iesākumā nebija neviena pacienta – apaļa nulle! Skultes pagastā gan ir daudz iedzīvotāju – šobrīd 2400 –, bet tolaik gandrīz puse jau bija kaut kur citur atraduši savu ģimenes ārstu.
“Iekarot uzticību nebija viegli. Lauku cilvēkam netīk pārmaiņas, nezināmais, bet te vēl es, kaut kāds jauns gurķis. Ne man pieredzes, nekā, tikai diploms un sertifikāts. Metām pastkastītē paziņojumus, likām avīzē sludinājumus, ka te pieejams ģimenes ārsts. Nekā. Tomēr pamazām, pa vienam vien saradās. Laukos jau ir tas labais princips – ja kādam veiksmīgi palīdzi, pēc laika ierodas viņa kaimiņš un arī grib ārstēties,” stāsta Siliņš.
“Nu jau mums ir 1650 pacientu, septiņos gados esam sevi pierādījuši. Pie mums sāka braukt no citām vietām. Ir mums pacienti no Liepupes un Sējas pagastiem, no Ādažiem, Carnikavas, Saulkrastiem un Salaspils. Tā izveidojām savu mazo karaļvalsti, doktorātu. Pašlaik diemžēl nākas atteikt, ja kāds vēlas no jauna reģistrēties mūsu doktorātā. Pacientu nedrīkst būt par daudz, tas ir risks kļūt paviršiem,” tā dakteris.
Sirsnīgi un mierpilni
Tikai starp citu pavaicāju, vai Reinis kopš bērnības ir sapņojis par ārsta darbu. Nez kādēļ šķiet, ka tā noteikti ir bijis. Izrādās – atkal leģendas vērts stāsts. Reiņa ģimenē visiem ir tehniskā izglītība, ir gan inženieri, gan būvnieki, gan arhitekti. Arī viņš pats jau no 15 gadiem veica dažādus uzdevumus celtniecības objektos, tātad turpmākais dzīves ceļš šķita skaidrs kā avota ūdens. Savulaik gan iezagusies doma par medicīnu, bet – kā gan iesi pret straumi?!
Reinis iestājās RTU būvniecības fakultātē. Studijas nekādi nevedās, nešķita interesantas. “Mēs jau vairāk spēlējām kārtis un dzērām alu nekā mācījāmies. Ar laiku sakrājās parādi, nācās atskaitīties.”
Ideja par medicīnu uzšķīlās tad, kad Reinis satika un iemīlēja meiteni Līgu.
Viņa tolaik mācījās 12. klasē, apmeklēja sagatavošanas kursus mediķos. Līgas aizrautība iekustināja arī Reini. Nu jau daudzus gadus viņi ir ģimene, turklāt abi ir ģimenes ārsti. Reinis strādā Skultē, Līga – Ādažos.
“Protams, arī es līdzīgi kā daudzi topošie dakteri gribēju glābt dzīvības, skriet pirmais ar karogu priekšā. Mācoties piektajā kursā, nolēmu kļūt par anesteziologu. Tas šķita aizraujoši. Līdztekus studijām strādāju ātrajā palīdzībā, tas nozīmē mūžīgo stresu, garas darba stundas, daudzas smagas un negulētas naktis.
Sestajā kursā nokļuvu praksē pie ģimenes ārstes Sarmītes Veides. Tur viss bija sakārtots, plašas telpas, laba aparatūra, modernas izmeklēšanas metodes. Redzēju, cik šis darbs ir interesants, aizraujošs. Arvien skaidrāk apzinājos, ka, strādājot slimnīcā, pat visaugstākās raudzes speciālistam nākas tur atstāt savu dzīvi. Dežūras, aizņemtība, būšana prom no ģimenes… Protams, arī Skultes doktorātā es atstāju daļu savas dzīves, tomēr tas notiek kaut kā harmoniskāk, mierpilnāk.
Savulaik man piedāvāja darbu arī Rīgā – nāc, būsi ģimenes ārsts, sēdēsi blakus aptiekai, tev būs viss…
Bet man vairs nepatika mūžīgie pilsētas sastrēgumi, iepirkšanās un stumdīšanās lielveikalos, steiga un atsvešinātība.
Kad dzīvoju Rīgā, nepazinu nevienu savā mājā, sveicinājos tikai ar blakus dzīvokļu kaimiņiem. Laukos cits citu labi pazīst, ikvienam ir laiks aprunāties. Cilvēki ir sirsnīgāki, atklātāki,” uzsver Reinis Siliņš.
Viņš gan uzskata, ka nav līdz galam iekļāvies pagasta dzīvē, jo ne tik bieži piedalās vietējos pasākumos. “Man laikam pārāk patīk mana personīgā telpa. Turklāt koncertā es gribu izbaudīt mūziku, nevis sarunāties par medicīnu. Tas ir apgrūtinoši. Bet arī man pašam ir grūti noturēties, gribas pieiet klāt un pavaicāt, kā cilvēks pašlaik jūtas, apspriest viņa pēdējos izmeklējumus,” nosmaida dakteris.
Skultes puse ir diezgan latviska. Reini priecē, ka šīspuses cilvēki ir draudzīgi un izpalīdzīgi.
“Bērnu var drošāk nekā pilsētā palaist laukā pastaigāties vai pabraukāt ar riteni, jo zini, ka gan jau kāds ar pusaci pieskatīs. Cits citam izpalīdz. Ja cilvēks ir vientuļš vai bērni dzīvo tālu prom, kāds noteikti palīdz ar transportu, aizved uz doktorātu, aptieku, veikalu, pie speciālistiem.
Lai gan šaipusē netrūkst ļaužu, kam ir finansiālas grūtības vai nopietni skarta veselība, tomēr kopējā sajūta ir ar pluszīmi. Ir gan daudzi, kam netīk, ka te visi visu ievēro, skatās pa logu vai lūr aiz stūra, ko kurš dara… Turklāt notiekošajam nereti pieliek klāt savu skatpunktu,” delikāti raksturo ģimenes ārsts.
Skultes komanda
Pieņemšanas laiks jau beidzies, bet doktorātā ik pa brīdim kāds ienāk. Mamma atved puiku, lai dakteris izklausa, kāpēc mazais joprojām stipri klepo. Kāds atnāk pēc norīkojuma, vēl citam vajag īsu padomu.
Doktorāta telpas ir plašas. Ērta uzgaidāmā telpa, kur sagaida medicīnas māsa Anna Ivanova. Turpat līdzās ārsta palīdzes Jolantas Rozītes kabinets un procedūru telpa. Nedaudz tālāk atrodas daktera Siliņa kabinets. Ārsts cenšas pieturēties laika grafikam, lai doktorāts strādātu kā pēc pulksteņa. Lai cilvēks, kurš ir atnācis, saprot: ārsts gaida tieši mani, ir gatavs uzklausīt!
“To visu varu tādēļ, ka man ir kolosāla komanda! Es teiktu kodolīgi: te darbojas kopējā “ķīmija”. Anna pie mums strādā trešo gadu, viņa dzīvo tepat netālu, Sējas novadā. Jolanta doktorātā ir kopš pirmās dienas. Neticēsiet, bet viņa uz Mandegām ik dienas braukā no Straupes! Ar Jolantu saprotamies no pusvārda, sastrādājāmies jau tolaik, kad kopā braukājām Limbažu neatliekamās palīdzības brigādē.”
Doktorāts ir atvērts arī topošo mediķu praksei, bet nenoliedzami tas prasa ģimenes ārsta nopietnu iesaisti.
Dakteris Siliņš lepojas, ka nesen viņu pirmā rezidente Dace Raudive saņēma sertifikātu, tie bija lieli svētki. Viņš slavē jauno ārsti, kura doktorātā nostrādāja gadu, pacienti no sirds iemīļoja dakteri Daci.
Parunāt par traktoru vai zivīm
Vai cilvēki ir gatavi paši kaut ko darīt savas veselības labā? Tādu neesot daudz. Dakteris raksturo, ka vislabākā paciente ir sieviete vecumā pēc 40, jo tad viņa sāk apzināti rūpēties par veselību – pareizi ēd, nūjo, vingro vai iet peldēt, ievēro ārsta norādījumus. Dažkārt viņa pavelk līdzi vīra kungu, tomēr tas notiek visai reti. Šīs lieliskās kundzes regulāri nāk uz profilaktiskām pārbaudēm – pat bez ārsta iniciatīvas! Dakter, man viss ir labi, bet es gribu aprunāties par to, vai man tiešām viss ir labi…
“Ir gluži pretēja pacientu kategorija: izrunājam par zālēm, kas šim cilvēkam jālieto, par režīmu, kas jāievēro. Jautāju: vai tu zāles dzersi? Nē. Vai tu darīsi kaut ko no tā visa, ko ieteicu? Nē, pacients atbild, jo es tak jūtos gandrīz labi, nedaudz pasāp šur tur, bet gan jau pāries… Tad mēģinu atrast kompromisu, lūdzu, lai lieto vismaz vienu medikamentu.
Visgrūtāk ir ar kungiem smēķētājiem, panākt kaut ko ir gandrīz neiespējami, sitos kā muša pret stiklu.
Taču es zinu, ka viņu veselība var pasliktināties diezgan strauji. Vairākums ir noliedzoši pret visu, tostarp medicīnu. Tieši viņu dēļ nolēmām iegādāties spirogrāfu. Ar to var novērtēt plaušu kapacitāti, izelpas ātrumu, iespējams spriest par elpošanas traucējumiem.
Iesaistījāmies Eiropas projektā, kas paredz atbalstu ģimenes ārstu praksēm, to attīstībai – Eiropas Savienības finansējums medicīnisko tehnoloģiju iegādei. Vēl esam iecerējuši pirkt dermatoskopu, modernu urīna analizatoru, kā arī speciālu aparātu, ar ko skalot ausu sēra korķus. Šādas vainas dēļ nav jāsūta pie ausu speciālista, to var paveikt ģimenes ārsts. Taču mums vēl joprojām to nākas darīt pa vecam, ar lielo šļirci.”
Dakteris Siliņš uzsver, cik svarīgi ir atrast pieeju katram pacientam, tāpat katrai slimībai, kas viņu skar.
Parunājas ne tikai par sirdi vai nierēm, bet arī par dārziem, vistiņām, traktoriem vai zivīm.
“Ar katru cilvēku izveidojas savs attiecību modelis. Ar kādu visu vizītes laiku varam norunāt par futbolu, medībām vai teritoriālo reformu. It kā starp citu pavaicāju ko svarīgu par viņa veselību. Lai arī ģimenes dakterim nav jābūt aktierim, tomēr ar katru jāizspēlē sava etīde. Nekas gan netiek iestudēts. Es lielākoties jūtu un zinu, ko pacients gaida no manis. Ja izdodas uztvert cilvēka emocionālo līmeni, stāvokli, sajūtas, tas palīdz arī ārstēšanai. Saruna par ikdienišķo ir visnotaļ noderīga arī terapeitiski.”
